Izlasījis “Latvijas Avīzē” Alda Sāviča rakstu “Ar arklu gar upi” (8. decembrī), izjutu nepieciešamību paust savu un arī savu draugu un paziņu makšķernieku viedokli, jo tieši pēc mūsu iniciatīvas tapa minētais raksts.
Šeit atļaušos rakstīt ne tikai savā vārdā, jo līdzīgas domas pauž man pazīstamie makšķernieki no Bauskas, Rītausmām, Saulaines, Mežotnes. Lielākoties tie ir makšķernieki, kuri “skatās dabā”, pazīst upi kā savu kabatu un par kuriem pazīstamais makšķernieku raidījumu vadītājs pēc viesošanās Bauskā no ekrāna vien nosaka: “Daži vietējie aborigēni velk.”
Kādēļ tad es zvanīju uz redakciju? Tādēļ, ka iepriekš uzrunātajai Bauskas Mednieku un makšķernieku biedrības amatpersonai, vietējā laikraksta “Bauskas Dzīve” redakcijai makšķernieku redzējums nelikās intereses vērts. BMMB amatpersona pat nevēlējās uzklausīt pausto. Vien Bauskas novada domes speciālists un reizē deputāts atzina, ka īsti pareizi ar to tīrīšanu nebija, par palieņu pļavu uzaršanu Bauskas dabas parkā vien noplātīja rokas. Bet šīspuses makšķernieki vēlējās dalīties ar šoruden pieredzēto, iespējams, lai tas neatkārtotos citus gadus.
Lieta tāda, ka pēc daudzkārtēja Lielupes apmeklējuma nācās secināt: šoruden tā ir citāda nekā citus gadus, klusa, bez plēsēju aktivitātēm, ko pieredzējis makšķernieks uzreiz pamana, bez sīkzivju atstātajiem burbulīšiem, protams, arī bez gaidītajām copēm, jo vairums zivju bija vienkārši pametušas šo teritoriju. Pārrunājot radušos situāciju ar daudziem citiem makšķerniekiem, izkristalizējās versija – varbūt pie šādas zivju reakcijas novedis Bauskas novada domes realizētais meldru pļaušanas projekts. Zivis pazuda tieši pēc tā realizēšanas.
Arī makšķernieku redzētais atšķīrās no domes amatpersonas sacītā. Nopļautie meldri divās vietās – Mūsā un Lielupē – veidoja tādus sastrēgumus, ka laivotājam tie bija jāapiet pa krastu ar laivu uz muguras. Bet meldru rugājiem upē saknes caur griezumu vietu vēl ilgi pumpēja dzīvības sulas upes ūdenī, līdz tie atmira un sāka pūt. It kā jau projekts bija domāts makšķernieku un peldētāju ērtībām, bet kurš no minētajiem savas aktivitātes veiks meldru rugājos, it sevišķi pēc tam, kad, krītoties ūdens līmenim, tie 10 līdz 30 centimetru garumā parādījās virs ūdens līmeņa? Par pavērušos ainavu vispār nav vārdu.
Vai vispār ir jēga pļaut meldrus īsi pirms to veģetācijas beigām? Manis uzrunātie makšķernieki šajā pasākumā jēgu nesaskatīja, bet viņu ieteikumi būtu atsevišķa raksta vērti. Ja arī amatpersonas uzskata, ka pūstošie meldri un to rugāji nekādu kaitējumu nerada, tad lai pamēģina savā akvārijā ieliet ūdeni no vāzes, kurā turētas puķes. Ja atceramies gadījumu Misas upē, kad aizgāja bojā visas zivis, oficiālais slēdziens bija – tas noticis pūstošās augu valsts radītā skābekļa deficīta un radušos toksīnu dēļ. Tas nebija ne rudenī, ne ziemā, bet vasaras vidū.
Apartās palienes tika pieminētas saistībā ar nenormālo upju aizaugšanu, kas novērota pēdējos 20 gados, jo sakarā ar palieņu pļavu aparšanu zuda tā dēvētā buferjosla, kas kavēja lauksaimniecībā izmantotā mēslojuma un citas ķīmijas nonākšanu upē. Kādi ir Lielupes ūdeņi pēc lietavām, cik aramzemes, noskalotas no laukiem, tā nes? Arī likumā par aizsargjoslām minētais aizliegums – 300 metru platā joslā gar Lielupi aizliegts lietot jebkādus augu aizsardzības un mēslošanas līdzekļus – pēc makšķernieku novērotā, ne visur tiek ievērots. Vai rapsi bez ķīmijas lietošanas vispār var izaudzēt?
Makšķernieki redz saistību – upju krastu aparšana ar ķīmijas nonākšanu upē, upju aizaugšana ar tai sekojošo pļaušanu, visbeidzot arī zivis reaģē uz nelabvēlīgo vidi. Varbūt kādu pārrobežu projektu vajadzētu vērst uz upju atbrīvošanu no aramzemes ietekmes to krastu tuvumā? Es nesaku, ka makšķernieku viedoklis ir vienīgais pareizais, pat zinātnieki mēdz kļūdīties, bet viela diskusijām ir, jo tikai strīdos dzimst patiesība.
