Kompanjoni un pavadoņi ar mednieka īpašībām
Starptautiskā kinoloģiskā federācija (FCI) šobrīd atzīst sešas retrīveru šķirnes: zeltaino, labradoru retrīveru, gludspalvaino, sprogaino, Česepīkas un Jaunskotijas pīļu retrīveru, dēvētu arī par trolleri. Visa šī šķirņu grupa ir radīta, lai palīdzētu medniekam, pienesot medījumu.
Divas šķirnes – labradors un zeltainais retrīvers – ir starp pasaulē populārākajām suņu šķirnēm. Tie ir plaši izdaudzināti kā ģimenes suņi, kompanjoni, invalīdu pavadoņi. Viņi sabiedrība veic arī daudz noderīga darba: meklē pazudušos dažāda rakstura katastrofu vietās, palīdz policijai un muitai nelegālu vielu un pārkāpēju meklēšanā, darbojas kanisterapijas un izklaides jomā.
Popularitātes pamatā šo abu šķirņu maigais raksturs, gatavība mācīties un strādāt, uzticība cilvēkam un, protams, iedzimtās īpašības. Bet sākotnēji labradori un retrīveri radīti darbam medībās!
Labradori
Labradori mēdz būt trīs krāsu: visu toņu dzeltenā, brūna un melna. Labradoru izcelsme ir saistīta ar Ņūfaundlendas piekrasti, kur 17. gadsimtā šos suņus izmantoja zvejnieki – labradori palīdzēja vilkt tīklus no ledainā ūdens. Sākumā šķirni sauca par Svētā Džona ņūfaundlendiem.
Šķirnes pētnieks un audzētājs Maikls Vuds apgalvo, ka tās dabiskajā veidošanā piedalījušies vikingu suņi, kas nonākuši uz salas jau 1000. Gadā, un basku suņi, kas mituši Ņūfaundlendā laika posmā no 1500. līdz 1700. gadam. Lai vai kā, eiropiešus pamatīgi pārsteidza suņu pussauszemes dzīvesveids un gatavība sadarboties ar cilvēku, strādājot ūdenī vai uz sauszemes jebkuros laika apstākļos.
Tikai 19. gs. labradors nonāca Lielbritānijā. Suņa kompaktais ķermenis, blīvā un piegulošā spalva, peldplēvītes starp pirkstiem un lielā enerģija padara to par lielisku peldētāju, palīgu ūdensputnu medībās. Nereti nosaukumam labradors pievieno arī vārdu retrīvers (angļu valodā retrieve – atgūt, dabūt). Labradori ir lieliski aportētāji.
Labradors ir viegli apmācāms suns, un tas ir viens no lielākajiem šķirnes plusiem – komandas var tikt atstrādātas līdz mehāniskai izpildei. No malas pat var šķist, ka suns pārvērties par robotu – tik ļoti precīzi un ar lielu entuziasmu viņš pienes bumbiņu, kociņu, mantu vai tikpat labi medījumu. Tomēr patstāvība un uzņēmība piemīt labradoriem vienlīdz ar paklausību un dzīvesprieku.
Medībās nereti tam ir liela nozīme, jo suns var izrādīties negaidītā situācijā vai grūti pārvarama šķēršļa priekšā un saimnieks ne vienmēr var dot savlaicīgas pareizas norādes. Sunim jātiek galā pašam, un labradors lieliski to spēj!
Lielbritānijā labradors retrīvers ir populārākā medību suņu šķirne. Latvijā diemžēl šos suņus izmanto reti. Tiesa gan, uz karaliskās salas arī medību specifika ir cita – lauka putnu, sīkmedījumu ir ļoti daudz. Latvijā, kā zināms, lielās dižmedījuma medības ir populārākas par parējām. Pēdu dzīšanai labradorus izmanto reti.
Savukārt suņa klātbūtne ūdensputnu medībās mūsu zemē nez kādēļ ir reta parādība. Iespējams, tas skaidrojams ar samērā vienaldzīgo attieksmi pret aizšautajiem putniem, kas paliek kaut kur niedrājā… Turpretī mednieki, kuri medībās izmanto apmācītu suni, garantēti iegūst 80 – 90% no medībās nošautajiem vai ievainotajiem putniem.
Latvijas labradoru retrīveru šķirnes suņu audzētāju kluba (LLRK) biedri Irinas Sokolovas vadībā aktīvi nodarbojas ar suņu apmācību medījuma atrašanā un pienešanā no lauka vai no ūdens. Lai arī aktīvu mednieku vēl pagaidām maz, taču pirmie panākumi šajā jomā jau ir.
LLRK kluba pārstāve Agnete Plūme, trīs šokolādes krāsas labradoru īpašniece, stāsta, ka treniņi ūdenī un laukā sākas aprīlī un turpinās līdz oktobrim divas līdz trīs reizes mēnesī. Jūlijā paredzēts rīkot mācību semināru, bet rudenī būs darba pārbaudes retrīveru šķirņu suņiem.
A. Plūme ar saviem suņiem ir piedalījusies arī medībās, piemēram, pīļu sezonas atklāšanā pērn Saldus novadā, kas tika organizētas kā komercmedības ar suņiem. Suņi strādājuši no četriem pēcpusdienā līdz pusnaktij, un lielākā daļa medījuma tikusi savākta.
A. Plūme atklāj – pārsteidzošākais bija medību dalībnieku milzīgais izbrīns par to, ka vispār ir tāds suns, kurš pienes medījumu medniekam klāt… Lieki piebilst, ka medībās, kur izmanto labradorus vai citus retrīverus, tiek iegūts daudz vairāk nomedīto putnu, nekā spēj savākt paši mednieki. Īpaši, ja medības turpinās diennakts tumšajā laikā. Cilvēks nav konkurents sunim!
Labradora darba specifika nav tikai aizskriet, lai atnestu 20 – 30 metrus viņa acu priekšā nokritušu putnu. Labi apmācīts labradors pienes medījumu no dziļa krūmāja, no trīs metrus augstām niedrēm un strādā arī citos sarežģītos apstākļos.
Pareizs retrīvers ilgu laiku spēj mierīgi un nekustīgi, bez smilkstēšanas gaidīt komandu. Ir motivēts strādāt ar saimnieku un saimniekam bez ierunām. Meklēšana un pienešana ir labi atstrādāta un precīza. Sunim ir tā dēvētā mīkstā mute – viegls medījuma satvēriens, kas nebojā putna vai zvēra ķermeni un kažoku.
Labradors, kas izgājis skolu, spēj kombinēt patstāvīgu darbu sarežģītos apstākļos ar paklausību mednieka norādēm neatkarīgi no tā, cik lielā attālumā viņš ir no sava saimnieka.
Zeltainie
Zeltainie retrīveri līdzīgi kā labradori ir medību šķirne. Tās izveidē 19. gadsimtā Anglijā un Skotijā izmantoti gludspalvainie retrīveri, spanieli un dažas citas šķirnes. Ilgu laiku populāra bija leģenda par dažiem cirka suņiem, kas uz Lielbritāniju atceļojuši no Kaukāza.
Par šķirnes izcelsmes vietu uzskatīja Gasačanas muižu Ivernešīrā. Teorija par zeltainā retrīvera krievu saknēm tika iedzīvināta daļēji tādēļ, ka divi ievērojami un cienījami audzētavu St. Huberts un Noranby īpašnieki uzturēja tās popularitāti. Šo audzētavu suņi pat tika pārstāvēti CRUGTS izstādēs 1913., 1914., 1915. gadā, bet pēc audzētāju nāves tika aizmirsti. Angļu kluba prezidente pēc daudzu gadu garumā veiktiem pētījumiem sagrāva šo teoriju.
Pagājušā gadsimta piecdesmit otrajā gadā 6. grāfs Tvidmauts publicēja rakstu, kurā stāsta par sava vectēva lorda Tvidmauta retrīveru šķirnes ciltsdarbu, par ciltsgrāmatu, kurā reģistrēti pilnīgi visi (dažādu šķirņu) suņi, kas izmantoti vaislai, visi metieni un kucēni, sākot no 1835. gada. Pirmo retrīveru ciltsrakstos atrodami īru seters, ūdens spaniels, gludspalvainais retrīvers un labradors. Zeltainais retrīvers moderno nosaukumu ieguvis pagājušā gadsimta divdesmitajos gados.
Gudrais, pašpārliecinātais suns ir apveltīts ar maigu, mīlīgu, sabiedrisku un jūtīgu dabu. Zeltainais retrīvers lieliski pielāgojas situācijai, viņam ir laba atmiņa, ir draudzīgs un pacietīgs ar bērniem un citiem dzīvniekiem. Sunim piemīt vēlme izdabāt saimniekam un gatavība izpildīt jebkuru tā vēlēšanos. Zeltainais retrīvers ir viegli apmācāms un pakļāvīgs.
Suns izmantojams medījuma padošanai no ūdens un sauszemes. Biezā vilna ļauj veiksmīgi darboties brikšņos un niedrājā, kur viņam ir priekšroka salīdzinājuma ar gludspalvainajiem putnusuņiem.
Turklāt retrīveri var meklēt putnus pļavās un norādīt to atrašanās vietas, sastingstot līdzīgi putnusuņiem, vai pacelt putnu bez brīdinājuma līdzīgi spanieliem.
Un tomēr medījuma meklēšana un padošana ir retrīvera visstiprākā puse un tas arī nosaka tā izmantošanas specifiku un galveno medību veidu – ūdensputnu medības. Jo kur ir visgrūtāk atgūt medījumu, ja ne plašos niedrājos, ar kritušiem kokiem bagātās un krūmiem aizaugušās ūdenstilpēs? Arī sloku medībās krūmos un mežmalā dienas laikā vai krēslas stundās bez laba retrīvera nav ko meklēt.
Viena no būtiskām iezīmēm ir visu retrīveru grupas suņu spēja padot nevis vienu putnu, bet vairākus no dažādām vietām un attālumiem pēc kārtas. Te sunim palīdz labā redzes atmiņa, veiklība, ātrums un pakļāvība vadītāja norādēm, meklējot medījumu, kura krišanas vietu suns nav redzējis. Medību procesā retrīveri seko putna kustībai un nereti palīdz medniekam mijkrēslī noteikt lidojuma virzienu.
Pirms iegādāties kucēnu, kas nākotnē būtu izmantojams medībās, ir vērts noskaidrot tā izcelsmi. Vecāku darba iemaņām un praktiskai pieredzei ir ļoti liela nozīme. Iespējams, nāksies samaksāt nedaudz vairāk, toties tas ar uzviju atmaksāsies, apmācot un izmantojot suni medībās, – iedzimtās īpašības padara apmācību vieglu, nepiespiestu un rada prieku, nevis galvassāpes.
Labradoru retrīveru šķirnes suņu audzētāju kluba biedrs, mednieks stāžu Andrejs Bakulenko atklāj, ka zeltaino retrīveru pirmo reizi ieraudzījis uz plakāta pagājušā gadsimta 90. gados un – tā viņš toreiz domāja – krancis iekaroja viņa sirdi. Pēcāk noskaidrojis, ka ir tāda šķirne – zeltainais retrīvers.
Šis suns kļuvis par sapni, taču dzīve kā vienmēr iegrozījusies savādāk. Ģimenē bijuši dienesta suņi, jo Andrejs ir profesionāls apsardzes kinologs ar stāžu, pēc tam bija seters, ar kuru izietas lauka apmācības un saņemti diplomi. Toreiz vēl bija dzīva leģendārā un ļoti apdāvinātā suņu trenere Marina Kuļešova, kura mācīja gan seterus, gan retrīverus.
Apmēram pirms pieciem gadiem pienācis laiks meklēt jaunu suni. Sākumā bijusi doma ņemt Rodēzijas ridžbeku (lauvu medību dzinējsuns). Pat apmeklēta audzētava, taču uzreiz kļuvis skaidrs, ka šī šķirne nebūs īstā. Un tad atausa doma par seno sapni – zeltaino retrīveru! Andrejs stāsta, ka ilgi meklējis un izvēlējies, līdz atradis savu Dali. Viņas māte ir darba suns, kas aktīvi medī, bet nav gājusi nekādās skolās – mācījusies pati, sastrādājoties ar saimnieku.
Zeltainais retrīvers sākumā bijis iecerēts kā kompanjons ģimenē un medībās, bet pēc veiksmīgajiem startiem izstādēs nolemts papildināt balvu kolekciju ar darba diplomiem, kas ļoti ievērojami ceļ suņa vērtību vaislas darbam. Dali ir titulēta izstāžu sunene, kurai tagad, četru gadu vecumā, ir jau vesela kolekcija lauka pārbaužu, paklausības, glābšanas uz ūdens, ka arī kanisterapijas darba diplomu. Pārsvarā ārzemēs iegūtu, jo Latvijā retrīveru darba pārbaudes norisinājušās tikai vienu reizi – pērn. Jāpiebilst, ka šogad plānotas otrās. Starp citu, šogad Dali laidusi pasaulē lieliskus kucēnus.
Iegādājies Dali, Andrejs jau pirmajā vasarā, kad kucītei bija tikai seši mēneši, sāka ņemt viņu uz mežu un skatīties, ko un kā suns dara, pieradināt pie šāviena, iepazīstināt ar darba vidi. Sākotnēji kā kompanjons iecerētā sune rādīja lielisku attieksmi, iedzimtās iemaņas un velmi strādāt, tādēļ ātri vien kļuvusi par uzticamu palīgu medībās.
Pēcākā pieredze rādīja, ka suns ir neaizvietojams palīgs ūdensputnu medībās. Pateicoties lieliskai ožai, Dali vairākas reizes ir palīdzējusi atrast arī aizšautu dižmedījumu. Tomēr kā dzinējs retrīvers ir izmantojams tikai daļēji, jo nav agresīvs un zeltainajam, ka arī citām retrīveru šķirnēm ir jau pieminētā mīkstā mute. Tāds suns neder medījuma noturēšanai. Turklāt retrīveriem ir raksturīga dzīvā medījuma ignorēšana, jo pienest var tikai ievainotu vai jau beigtu putnu vai zvēru.
Turpretī pakļāvība, pieķeršanās saimniekam dod iespēju iet ar to pa asinspēdām, nebaidoties, ka suns aizbēgs mežā un tas būs jāmeklē divas diennaktis. Suns pastāvīgi pārliecinās par saimnieka klātbūtni, pats koriģē savu darbu – atgriežas un sameklē pazaudēto pēdu – un ir uzmanīgs, tuvojoties ievainotam dzīvniekam.
Diezgan negaidīts atklājums bija apgalvojums, ka retrīvers ir noderīgs arī bebru medībās. Kā? Situācija ir gaužam iespējama un noteikti tā ir gadījies daudziem medniekiem. Applūdušā teritorijā vai pie upes nošauts bebrs, bet tas ir tur, otrā krastā! Tradicionāli bebru medībās izmantojamie takši netiks gala, nespēs attransportēt milzu grauzēju, bet retrīveram tas ir pa spēkam, jo šis suns ir liels, spēcīgs un peld teju kā zivs!
Diemžēl Latvijā retrīverus medībās izmanto reti, jo mums tuvākas ir lielās medības, savukārt Eiropas ietekmē samazinājusies iespēja medīt putnus, kas mūsu valstī nav diez ko lielā skaitā un šķirņu daudzveidībā. Protams, lāča pakalpojumu izdara retrīvera kā skaistuma etalona, bērnu rotaļlietas un kompanjona popularitāte. Un tomēr retrīvers ir kolosāls medību suns, kurš savus instinktus nav zaudējis arī mūsdienās.
Lasi un abonē žurnālu Medības šeit!
