Meža noriņā stāv alnis un domīgi košļā priedes galotni. Viņam starp kājām skraidelē zaķis. Te no priekšas paskatās uz alni, te no pēcpuses. Alnis lēnām pagriež galvu un jautā:– Zaķi, ko tu tur meklē?– Meklēju atbildi, alni, kā ar tik varenām olām var tādos ragos iedzīvoties?
Satiekas divi ēzeļi ganībās. Viens otram saka:– Zini, vecais, es te tā padomāju. Es gribētu, lai mana ēzeliene mani krāptu.– Tu galīgi sajucis! Kāpēc? – vaicā otrais ēzelis.– Tad man būs ragi un es izskatīšos kā staltais briedis.
Tētis Karlo un Pinokio.– Dēliņ, tu taču gribēji, lai uzdāvinu tev dzīvnieciņu. Tu nemaz nepriecājies.– Es gribēju kucēnu!– Ne jau visi bērni var saņemt tieši to, ko grib!– Jā, tēt, bet tas bebrs tā savādi uz mani skatās…
Jauns un pieredzējis mednieks satiekas džentlmeņu klubā. Jaunais tikko atgriezies no Indijas.– Ko tie vecie melš, ka tīģeri naktī džungļos grūti nomedīt. Tas ir gluži vienkārši. Viņam lāpu gaismā acis gail. Šāviens jāraida tieši pa vidu.– Un riesta periodā? – vaicā pieredzējušais.– Kāda starpība?– Vienkārši riesta laikā viņi staigā pa pāriem un aiz laimes katrs samiedz vienu aci!
Zaķēns jož pa mežu. Pats aizelsies un ausis sasietas zem zoda. Pretī nāk lācis:– Čau, zaķi! Kas ar tavām ausīm noticis?– Mamma sasēja.– Kāpēc?– Viņai kaimiņiene teica, ka mežā mednieki sabraukuši. Piedzērušies. Mamma teica, ka nomedīt nenomedīs, bet tās viņu runas klausīties nedrīkst!
Satiekas divi mednieki un viens otram stāsta:– Iedomājies! Aizgāju zosīs. Sēdēju, gaidīju. Krēslā dzirdu – vientuļa zoss lido. Un tieši man virsū. Un te es jau viņu redzu… teju vai mutē ielidoja! Spiežu… un šāviena nav!– Priecājies, ka tā bija zoss, nevis lācis!
– Tajās brīnišķīgajās medībās es nomedīju divdesmit irbītes, – lielās angļu lords savam dēlam.– Bet, tēti, pagājušajā gadā tu stāstīji, ka nomedīji tikai astoņas vistiņas!– Pērn tu vēl biji pārāk mazs, lai zinātu visu patiesību!
Trīs mednieki vakarā pie ugunskura atpūšas. Pāris aliņi, sarunas par mašīnām, politiku, meitenēm. Viens saka:– Mana sieva ir kā gazele. Slaida, eleganta un viņas acis ar garajām skropstām…Otrs mednieks, nesen precējies, nedaudz jūsmīgi:– Mana ir kā lapsiņa: viltīga, apķērīga, ātra un vingra!Trešais tā domīgi:– Manējā gan pēc cilvēka izskatās..
