Daudzi neiedomājas, ka alnis ir arī teicams peldētājs. Izturīgs, ātrs peldētājs. Viņš mīl ūdeni. Kā nekā – viņa kājas ir īpaši pielāgotas slapjumiem, pareizāk sakot, tās atvieglo dzīvnieka pārvietošanos slapjās vietās: nagi plati, pirkstu starpas spēj krietni ieplesties, starp pirkstiem – staipīga āda.
Redakcija saņēma video autors, ir Gunārs. Filmēts Ciriša ezerā, Aglonā. Alnim pārpeldēt ezeru nesagādā absolūti nekādas problēmas.
Kad alnim negribas iet apkārt ezeram
Pašsaprotami, ka slapjumus mīlošā aļņa labāko draugu saraksta priekšgalā atrodas bebrs – slapjumus veidojošs dzīvnieks. Kamēr vien Latvijā būs daudz bebru, aļņiem vasarā netrūks tīkamu dzīves teritoriju un dāsnu barošanās vietu. Vasarā viņiem netrūks vietu, kur paglābties no uzmācīgiem lidojošajiem asinssūcējiem kukaiņiem, kur atveldzēties dienas svelmē. Siltajā sezonā, aļņi bieži viscaur iegremdējas, faktiski apguļas, ūdenī tā, ka ārpusē paliek vien ausis, acis, nāsis, un visu dienu snauduļo. Bez tam aļņiem ļoti garšo sulīgie piekrastes augi, ūdensaugi. Pēc ūdensaugiem tiekdamies, viņi mēdz iebrist ūdenī līdz kaklam. Šo ēdmaņu plūkdami, dzīvnieki nereti iegremdē ūdenī bezmaz visu galvu. Priecājas, ja izdodas aizsniegties līdz saknēm.
Kad alnis kāda ezera piekrastē, applūdušā palieņu pļavā, kādā cilvēku dīķī vai bebru dīķī netraucēts mierīgi ganās, viņa kājas, ejot no vietas uz vietu, šķir aizaugušo ūdeni praktiski bez skaņas. Grācija.
Taču slapjummīlošie augi – loģiski – nav un nevar būt vienīgā šī zvēra ēdmaņa. Viņa ēdienkartē ietilpst bezmaz simts augu sugas! Katram ēdienam sava vieta un savs laiks. Zālaugu laksti, kokaugu lapas, zari, miza, – viss savā laikā iet labumā. Daudz ko šai ziņā, protams, ietekmē gadalaiks. Ja ir labi barošanās apstākļi, izdodas notiesāt kādas četras piecas tonnas gadā. Siltajā gada periodā, protams, tiek lielāka tiesa ēdiena nekā aukstajā. Ziemākādreiz nākas iztikt ar desmit vien kilogramiem ēdiena diennaktī, pat gandrīz visu laiku ganoties. Toties veģetācijas periodā var izdoties saplūkt pat ap četrdesmit kilogramiem dažādu zaļumu ik dienu. Siltajā gada sezonā ganīšanās notiek pārsvarā rītā un vakara pusē. Riesta laikā tēviņi ēd mazāk. Mātītes gan dzimumdzīves periodā īpašu diētu neievēro.
Ganoties, alnis, kā jau tas atgremotājam piedien, nošķin un ātri norij īsti nesakošļātu barību, kas tādejādi nonāk tā saucamajos priekškuņģos. Kad tādejādi ir sarijies gana daudz, zvērs nolien kādā mierīgā vietā, apguļas, un pamazām porcijās atrij norīto barību atpakaļ mutē, ar dzerokļiem sasmalcina to, kā pienākas, un atkal norij tā saucamajā īstajā kuņģī, kas ēdienu beidzot pārstrādā pa īstam. Guļot un atgremojot (vai, tikpatlab`, vienkārši atpūšoties) piesardzības dēļ, alnis vienmēr ir pavērsies ar galvu pret vietu, no kuras atnācis.
Par aļņu un citu medījamo dzīvnieku apstrādi lasi pielikumā “Medījumu gaļa”
MEDĪBAS + PIELIKUMI = 6 žurnāli + 2 pielikumi
