Pirms 90 gadiem “Jaunākās Ziņas” vēstīja: “Norvēģijas valdība dāvājusi mūsu Zemkopības ministrijai audzēšanai četrus bebrus. Ministrija lūgusi docentu Arvīdu Kalniņu izvēlēties vietu, kur skaistie dzīvnieki būtu palaižami brīvā. Bebru audzēšana domājama vai nu Ugāles, vai Smiltenes vai Lubānes virsmežniecībās.”
Bebri tobrīd Latvijā bija izzudusi suga, izmedīta ziemas cepuru un mēteļu apkakļu vajadzībām. Pēdējais tai piederīgais Kurzemes guberņā bija nomedīts 1855. gadā Daugavā pie Jēkabpils.
Vidzemē bebri noturējās ilgāk, un tur pēdējais krita mednieku rokās 19. gadsimta 70. gadu sākumā Gaujas pietekā Rauzā.
Minētos norvēģu bebru pārus brīvībā palaida 1927. gada rudenī Stendes upē Ugāles virsmežniecībā. Trīs gadus vēlāk viņu skaits Stendē sasniedza vismaz 20. Tie sāka izplatīties apkaimē.
1934. gadā vēl divus dzīvnieku pārus palaida Rauzā, Vidzemē. 1935. gadā Latvijā ieveda vēl divus, bet 1952. gadā desmit no Voroņežas apkaimes.
“Nav divu domu, ka no visiem grauzējiem bebrs ir vissaprātīgākais un attīstītākais. Viņš labi izprot apstākļus un prot izmantot tos savā labā,” 1938. gadā pēc bebru iedzīvošanās rakstīja žurnāls “Mednieks un Makšķernieks”.
Interesanti, ka 1806. gadā tika apgalvots, ka Vidzemē dzīvojošie bebri, proti, “autentiskie”, ne no Norvēģijas ievestie, nemaz nemākot būvēt dambjus un mājas, bet dzīvojot alās.
