Līdz ar laivas iegādāšanos pavērās plašumi, citas plēsēju vilināšanas iespējas un radās loģiska, nepārvarama vēlme ķert zandartus. Pati par sevi lieta, kad rodas vēlēšanās, jau nav nemaz tik zemē metama, vajag tikai atrast to, uz ko vēlēšanās vērsta, un saprast, kā izdarīt, lai tas būtu tavs.
Tā arī šoreiz.
Ar pirmo daļu viss OK, turpretim ar otro – jau krietnās auzās, atmiņas failos tikai tik, cik Sabaņejevs rakstījis par zandartu vai, makšķernieku leksikā izsakoties, žaņu uzturēšanās vietām un barošanās laikiem, intensitāti un tas arī apmēram viss.
Pirms gadiem padsmit diezgan veiksmīgi ķēru žaņus ar dzīvo zivtiņu Zebrus ezerā, bet tagad jau modē džigs un dropšots un vai tad atliek laivā laiks maiļu ķeršanai, lai niekotos ar pludu, laivā minūte, gluži kā druvā, dārga.
Taustāmies, sekoju kolēģu, makšķernieku publikācijām par šo zivi sociālajos tīklos, pētu bildēs redzamos mānekļus un vietas, kļūstu nedaudz gudrāks, kaut ko noķeram, bet vēl tāls un grūts ceļš ejams, beigās paklausot savam otram es un daudzo copmaņu vēlmēm uzzināt kaut ko vairāk par kaulaino žani, zvanu jaunam, perspektīvam, bet laivā pie pusdienmaizītēm jau krietnu pudu sāls apēdušam copmanim Madaram Milleram un aicinu viņu uz nelielu sarunu:
– Saki, lūdzu, Madar, vai Tu ar žani esi uz “tu” jau sen?
– Es domāju, ka ar šo radību nodibināt īpaši tuvas attiecības, lai pilnībā izprastu visas viņa dienas gaitas, dzīves apstākļus, ēdienkarti un garastāvokļa (ēstgribas) maiņas, diez vai pietiktu viena copmaņa mūža.
Cik sen pats sevi atceros, man vienmēr rokā ir bijusi makšķere vai spinings, copes pirmsākumus pavadīju Lielajā Juglā, man tur bija tāds apmēram piecu kilometru posmiņš, kuru pazinu kā savu kabatu, no galvas zināju straumes un atstraumes pie noteiktiem līmeņiem, ķēru visas baltās zivis, sapali kā maizes klaipi nebija retums.
Ar spiningu tā pa īstam sadraudzējos pirms gadiem astoņiem, desmit, tagad manā TOP trijniekā pirmo vietu ieņem zandarts, tam seko asaris un noslēdz līdaka.
– Kur tad meklēt šo leģendām apvīto radību?
– Es domāju, ka zandarts sastopams ūdenstilpē ļoti plašā teritorijā, protams, tas nenozīmē, ka viss ūdenstilpes dibens ir kā nosēts ar zandartiem, šī zivs parasti nemīl pulcēties baros, baros turas jaunie, zemmēra zandartiņi, protams ir arī izņēmumi, reiz kādā Rīgas kanālā eholotē ieraudzīju sešus zandartus, ar sešiem metieniem noķēru piecus.
Principā jau zandartam kā plēsējam raksturīgas savas medību vietas, nelīdzens dibens, akmeņi, celmi, nogrimuši koki, dziļumu krantis, arī sēkļi, tajā laikā, kad žanim gribas kaut ko uzkosties, viņu bieži var sastapt netālu no niedrēm uz sēkļiem uzglūnot mailēm.
Droši vien upe jāvēro ar zandarta acīm, ar domu: ja es būtu zandarts, uz kuru vietu es dotos baroties.
Protams, ka neatsverams palīgs copē no laivas zivju meklējumos ir eholote, es pats vairāk kā trīs gadus darbojos ar dīperu, mācēju gan atrast, gan noķert, šogad iegādājos “Humminbird Helix 9”.
Protams, ka ir labāk, esmu ticis pie sānskatiem, labāk varu saprast, kas tā par zivi, kuru redzu ekrānā. Bet uzskatu, ka sākumam pietiek ar eholoti, kurā var redzēt grunts reljefu un uzzīmēt dziļumu karti.
– Kā neapjukt plašajā mānekļu klāstā?
– Es domāju, ja zandarts ir iznācis uz savas kara takas, tad viņš arī nepaēdis aiziet negribēs un šādos gadījumos viņam būs interese par jebkuru mānekli, kurš kaut nedaudz imitēs ūdenskrātuvē sastopamo ēsmu. Kaprīžu laikā ir nozīme mānekļa gumijas elastībai, krāsai, smaržai.
Lai atrastu pareizo izmēru, nākas paeksperimentēt, bet, jo biežāk ķer, jo vairāk kaut ko uzkrāj savās smadzenēs un, atceroties, uz ko zivs ķērās šajā laikā pirms gada, vieglāk atkost, uz ko tā ķersies tagad.
Ja atrodi pareizo mānekli un darbojies ar piemērotu inventāru, un ja ķeras, tad tas vēl nenozīmē, ka ķersies arī kolēģim laivā, kurš darbojas ar tādu pašu mānekli un inventāru, un te nu ir vietā parunāt par copes rokrakstu, vai mānekļa pasniegšanas veidu.
Kāds džigojot tur kātu nekustīgi, kāds to pirms katra apgrieziena uzrauj, kāds piecos metros, vārgā straumē lieto nelielu (vieglu) džigāķi, un viņam neķeras, cits darbojas ar divreiz smagāku un ēsmu dod agresīvi, un ķer vienu pēc otra.
Cits atkal dropšotā neizvēlas pareizo sviniņu, un, soļojot pa grunti māneklis veic straujas, asas kustības, copes nav, bet, uzliekot mazāku svinu, māneklis kustās līganāk un laivā parādās pirmās zivis.
Vārdu sakot, ja runa ir par makšķernieka rokrakstu, tad tas jau viss pašu rokās. Katra cope jāizanalizē, jāatceras, kā māneklis tika vadīts konkrētā ņēmiena brīdī, un jācenšas to atkārtot.
Un vēl viens mans praksē pārbaudīts ieteikums, nevajag aizrauties ar resnām auklām, pats vieglajam kātam lietoju 0,3 pēc japāņu klasifikācijas, daudzi saka, ka ar diegiem nav aršana, bet es saku, ka ir gan, copes ir biežāk un drošākas un ar pareizi noregulētu spoli var savākt lielu zvēru, un tie lielie jau nemaz tik bieži negadās, visbiežāk trāpās zemmēri un mēri 50–55 cm. Ne asakas!
