Latvijā reti dzirdēts par medībām, kurās galvenais iecerētais medījums būtu visiem labi pazīstamais un visā Latvijas teritorijā pietiekami bieži sastopamais zaķis, tomēr tepat kaimiņos Lietuvā, kur medību platību ar lielām apstrādātu lauku teritorijām netrūkst, tradicionālās garaušu medības nav nekāds retums.
Ierašanās
Janvāra nogalē kopā ar LadyHUNT medniecēm Dodo un Lindu devāmies uz Lietuvu, Kauņas apgabalu, lai kopā ar Lietuvas dāmu mednieču klubu medītu zaķus.
Izbraukšanas dienas pēcpusdienā laikapstākļi nudien nelutināja – nepārtrauktā snigšana, kas tā jau biezās sniega kupenas šosejas malās padarīja vēl biezākas, apledojušie ceļi un, it kā ar to vēl būtu par maz, navigācijas Waze kaprīzes, jo kādēļ gan piebraukt pie apmešanās vietas pa īsāko ceļu, ja var apbraukt Kauņai apkārt un iebraukt tajā no otras puses!
Galu galā plašajā interneta pasaulē ir tik daudz mūzikas, ko šo lieko trīsdesmit kilometru laikā noklausīties.
Lai nu kā, neilgi pirms pusnakts abas vietējās mednieces Rasa un Gerda mūs sagaidīja, lai ierādītu nelielu divstāvu namiņu, kur pārlaist nakti un gatavoties nākamās dienas medībām.
Pirmie masti
Rīts, kura iesākumā termometra stabiņš rādīja apaļus mīnus desmit grādus, iesākās kā jau medībās pieņemts – draudzīgas apsveicināšanās, dokumentu formalitātes, instruktāža pie medījuma godināšanai paredzētā laukuma un, protams, kopbildes.
Nokļūšana no medniekmājas līdz medību platībām un pārvietošanās starp mastiem paredzēta nelielā autobusā, kur vieta tiek atvēlēta arī visiem trim četrkājainajiem dzinējiem – abiem Lindas jagdterjeriem un vietējās mednieces melnajam retrīveram Bellai. Laiks pēc vakardienas puteņa necerēti burvīgs – krūmu apsnigušie zari šur tur liecas līdz pat zemei, klajumi ir tik žilbinoši balti, ka, izkāpjot no autobusa krēslainās gaismas, nākas samiegt acis, turklāt pat visi mīnus desmit grādi ne mazākajā mērā netraucē baudīt medības.
Dodoties uz mastu, Lindas Sirsniņš man jestri deso pa priekšu, savukārt preilene Vitāra, laikam jau nevēlēdamies lauzties cauri sniega vaļņiem, cītīgi turas priekšā iemītajā takā, līdz pēkšņi saprotu, ka pavada, kuras galā vēl pirms sekundes atradās Sirsniņš, ir brīva, it kā zeme ne no šā, ne no tā būtu atvērusies un manu acu priekšā terjeru norijusi. Vārda vistiešākajā nozīmē.
Tikai pēc mirkļa pamanu, kā no sniega kupenas izkūņojas melns deguns, kuram seko ausis un visbeidzot pats suns.
Dzinēju vadītājs nosmīn ūsās un apjautājas, vai tik šim ar tik īsām kājām nebūšot par grūtu. Nebūs, nebūs.
Pirmajā mastā šāvieni izpaliek, bet man atliek vien nobrīnīties par īsajām distancēm, ko nākas veikt dzinējiem. Pāris kilometru vietā, kas pie mums ir pieņemts kā normāla izmēra masts, šeit visa dzīšana retumis ir garāka par puskilometru, dzinēji lielākoties iet klusi, reizi pa reizei iesvilpdamies un piesizdami pie kokiem.
Arī otrajā un trešajā mastā rezultāti izpaliek, tomēr neviens nesūdzas, jo pēc pusdienu pārtraukuma masti ieplānoti līdz pat tumsai, un vēlāk vakarā pirms garā mājupceļa tiek solīti lietuviešu tradicionālie cepelīni.
Slima lapsa vai kas cits?
Pusdienas karstas zupas izskatā tiek ieturētas turpat mežā nelielā namiņā ar tematisku brieža ragu ornamentu korē.
Tad, kā jau pie dāmām pieņemts, seko vēl viena mazā fotosesija. Sarunas, smiekli, selfiji, kūpoši zupas trauki, sprakšķošs ugunskurs un melnās Bellas aprieta vāvere tuvējā priedē.
Pēc zupas vietējie mednieki vēl cienā ar dažādām medījuma desām. Kad paēsts, atkritumi un viss pārējais novākts, sasēžamies vecajā labajā autobusā un dodamies tālāk.
Nākamajā mastā suņi strādā pēc labākās sirdsapziņas, man aiz muguras no krūmiem izlec stirna un pāris slaidos lēcienos jau pēc sekundes pamet manu redzeslauku, ik pa brīdim saklausu arī mazās Vitāras smalkos rējienus, tomēr arī šoreiz neviens šāviens neatskan.
Dažu vietējo mednieču sejās lasāma vāja izmisuma atblāzma, tomēr cerība vēl nav zudusi, galu galā līdz tumsai vēl atlikušas vismaz četras stundas. Tālākais masts iesākas pavisam cerīgi – teju līdz ar dzinēju pirmo uzsaucienu pavisam netālu no manis atskan šāviens un pēc brīža vēl viens, taču nu jau no citas mednieces puses.
Vēlāk, kad visi sanākuši vienkopus, atklājas, ka šauti divi zaķi, viens šobrīd laimīgas lietuvietes rokā, otram, cik zināms, uz pēdām atrodas Sirsniņš.
Linda ar šāvēju kāpj mašīnā un dodas zaķi meklēt, tomēr pēc kāda laika atgriežas vien ar līdz pēdējam nokausēto Sirsniņu padusē.
Neko darīt, toties veiksmīgā medniece apbalvota ar egles zariņu, un tātad visā visumā medības ir notikušas. Sirsniņš tiek atstāts autobusā atvilkt elpu, un lai Dievs svētī šofera ausis, kuram gribot negribot nācās noklausīties žēlabainajās gaudās, kad, atspiedies ar ķepām pret durvju stiklu, Sirsniņš ar skatienu pavadīja mednieces.
Priekšpēdējais masts izvēršas visinteresantākais.
Kad dzinēji iznākuši no meža, šķiet, nav atskanējis neviens šāviens, tomēr, par spīti tam, sniegā guļ lapsa un pēc pēdām tuvākajā apkārtnē… te noticis kaut kas ievērības cienīgs.
Izrādās, ka šāviens tomēr ir bijis un ne viens vien. Lapsu, kas skrējusi lielā ātrumā, šāvusi Linda, un tā savainota turpat uz vietas arī palikusi, tajā pašā mirklī pie dzīvnieka piesteigusies melnā Bella un gribējusi lapsu saķert.
Blakus numurā stāvošajai lietuvietei, Bellas saimniecei, norēgojusies pusplika aste, un tā nu tika izdarīts secinājums – lapsa noteikti ir kašķaina. Skaļa bļaušana, centieni azarta pārņemto suni no slimā dzīvnieka atsaukt, bet, kad tas beidzot izdevies, lapsu savā sektorā piešāvusi lietuviete, taču, pienākot tuvāk, bijis redzams – sniegā guļ skaista, ruda lapsa.
Skaista, ruda, acīmredzot pēkšņi brīnumainā kārtā izveseļojusies vai arī jau sākotnēji pilnīgi vesela lapsa, kas no attāluma noturēta par slimu.
Veiksmīgi. Dienas gaisma jau pamazām sāk dzist, tāpēc pats pēdējais masts teju kā atsildīšanās pēc gara treniņa – dzinēji izvietoti klajā laukā, bet otrā lauka malā, labi ieskatoties, jau pašā sākumā var saredzēt mednieku līniju. Īsi, viegli, tomēr bez rezultātiem.
Trāpījām… Gandrīz trāpījām
Lai nu kā, medījums šodien nav izpalicis, tāpēc tūlīt pēc piemiņas medaļu pasniegšanas un veiksmīgās mednieces – medību karalienes – kronēšanas ir laiks doties uz tikšanās vietu un nobaudīt solītos cepelīnus, lai pēcāk postos mājup.
Uz brīdi atvadāmies no lietuvietēm, aptuveni uzzinām lokāciju, kur jāierodas – esot pavisam netālu, gan jau atradīsim –, un dodamies pārģērbties. Kad sniegā samirkušās un aukstumā sasalušās drēbes nomainītas pret kaut ko sausāku, suņi pabaroti un atstāti atpūsties, lūkojam pēc aprakstītās vietas, līdz aptuvenajā virzienā ceļa malā pamanām iespaidīgu, vakara tumsā izgaismotu viesu namu.
Nu ko, sagaidīšana pa pirmo! Sausos, tomēr meža zābakos, jakās izkāpjam no mašīnas un pilnā pārliecībā dodamies uz viesu namu, pie kura durvīm mūs sagaida divi uzvalkos tērpti kungi. Smalki, goda vārds!
Linda vēl šos sarāj par smēķēšanu pie pašām durvīm, viņi, mazliet samulsuši, saskatās, tomēr pieklājīgi padod ceļu. Durvis atveras, mēs, trīs mednieces, apstājamies uz sliekšņa, jo skats ir visai mulsinošs – grīdas nospodrinātas, telpa izgaismota ar krāsainām diskogaismām, galdi, klāti ar baltiem galdautiem, vai lūst no ēdienu pārbagātības, apkārt grozās dāmas vakarkleitās.
No malas tas droši vien izskatās kā kadrs no filmas, kad ballītē ierodas neaicināts viesis, mūzika pēkšņi apklust, sarunas pusvārdā apraujas, kādam no rokām izkrīt glāze, sašķīst uz grīdas un visi lūkojas uz durvīs stāvošo.
Ar klasisko komplektu “Piedodiet – atvainojiet – jauku vakaru – uz redzēšanos” atmuguriski pametam viesu namu, un es vēl paspēju nodomāt, ka perfektam kopskatam pietrūktu tikai parasti neiztrūkstošo suņu.
Otrais mēģinājums jau krietni veiksmīgāks. Atrodam mednieces iekārtojušās nelielā pirtiņā, kas šķiet pat mājīgāka un omulīgāka par lielo, bezpersonisko viesu namu, un kur nu vēl gardie lietuviešu cepelīni ar gaļu vai biezpienu atkarībā no gaumes, vēlmēm un kuņģa ietilpības.
Tēja, kafija pirms garā ceļa, un ap pulksten astoņiem mēs atvadāmies no lietuvietēm un vietējā kluba medniekiem, apsolāmies braukt vasarā atkal un pošamies mājup.
Vairāk lasiet žurnāla Medības marta numurā
