Vilkam suns ir tikai garda un viegli iegūstama maltīte. Jo blīvāka ir vilku populācija, jo ciešāka ir šo lielo plēsēju un cilvēku saskare, biežāki kontakti ar mājas mīluļiem un lauksaimniecības dzīvniekiem. Skaidrs, ka iznākums praktiski vienmēr ir vilka labā. Par to liecina pieredze visās valstīs, kur vilku populācija ir plaukstoša un veselīga. Arī Latvijā.
Tur, kur vilks ir aizsargājamais dzīvnieks, situācija ir vēl dramatiskāka. Plēsēji zaudē dabiskās bailes, apdraud ne tikai mājas suņus un lauksaimniecības dzīvniekus, bet arī cilvēkus – bērnus un pieaugušos. Par tādiem gadījumiem aizvien biežāk ziņo Spānija, Francija, Polija un citas Eiropas valstis, kur vilks nav medījams.
Sunim praktiski nav izredžu izglābties no vilkiem. “Mēs aizvien biežāk redzam ziņojumus par saplosītiem suņiem, un nākotnē tas diez vai mainīsies. Jo vairāk būs vilku, jo tuvāk cilvēka mājoklim un apdzīvotām vietām tie nāks. Vilki ļoti ātri saprot, ka vieglāk ir nokost ķēdes suni nekā lenkt stirnu vai briedi mežā. Tādas medības ir bez garantijas, bet pagalma suns ir viegli pieejama ēsma. Jāsaka, ka pēc vilku uzbrukuma veterinārārsts vairs neko palīdzēt nevar, no vilki aiz sevis neatstāj praktiski neko. Tā arī ir uzbrukuma atšķirības pazīme – šie plēsēji parasti apēd savu upuri gandrīz pilnībā,” paskaidro dzīvnieku patversmes Mežavairogi vadītāja Danuta Priede.
Pēdējo septiņu gadu laikā Valsts meža dienests (VMD) ir saņēmis tikai desmit ziņojums par vilku uzbrukumiem suņiem. Tikai desmit oficiālo ziņojumu. Turpretī masu medijos, soctīklos un mednieku forumos cirkulējošā informācija liecina par to, ka situācija ir daudz dramatiskāka. Medību suņi un mājas suņi lauku teritorijās ļoti bieži cieš no plēsēju uzbrukumiem. Vairumā gadījumu par to liecina tikai asiņaina kaklasiksna un nedaudz atlieku.
Piemēram, 2013. gadā Neatkarīgā Rīta Avīze informēja par incidentiem Viļakā, kur neilgā laikā vilki saplosījuši četrpadsmit suņus. Tajā pašā gadā Lapmežciemā vilki nokoduši divus ķēdes suņus. Turpmākajos gados arī ik pa brīdim parādās informācija par vilku uzbrukumiem suņiem, taču diemžēl cilvēki reti ziņo par šiem gadījumiem Valsts meža dienestam, kura kompetencē ir plēsēju uzbrukumu statistikas apkopošana.
Kompensācijas par vilku uzbrukumiem suņiem nav paredzētas. Iespējams, ja būtu citādi, cilvēki aktīvāk ziņotu par šādiem gadījumiem. “Ziņo jau. Lūk, pavisam nesen bija viens iesniegums par to, ka ir saplosīti vairāki suņi. Atkal Viļakā. Mēs izsniedzām divas atļaujas. Tiesa gan, nevis medībām mežā, kā bija gribējuši vietējie mednieki, bet gan tieši vietā, kur bija paviesojušies vilki. Uz gaidi. Un medniekiem izdevās vienu plēsēju nomedīt. Šādas papildu licences postījumu vietā var iegūt, ja ir pietiekams pamatojums, bet tikai kamēr turpinās vilku medību sezona. Ārpus sezonas var iegūt vilku licences tikai tad, ja plēsēji uzbrūk mājlopiem vietās, kur ir veikti aizsardzības pasākumi, vai tie apdraud sabiedrību. Ar suņiem jau arī viss nav viennozīmīgi. Ja tiek nokosts suns, kas ir palaists brīvsolī izskrieties, tad tā jau ir saimnieka atbildība,” situāciju izskaidro VMD Medību daļas vadītājs Valters Lūsis.
Šobrīd testēšanas stadijā esošā elektroniskā sistēma dos iespēju operatīvi ziņot arī par plēsēju uzbrukumiem suņiem. Pagaidām to var itin vienkārši izdarīt, nosūtot e-pastu VMD. “Informācija par vilku aktivitātēm ir vajadzīga. Pirmkārt, statistikai. Otrkārt, uzbrukumu var uzskatīt par klātbūtnes liecību, kas ļaus mums labāk izprast populācijas dinamiku. Tomēr ir jāpiebilst, ka vilku uzbrukumi medību un mājas suņiem notiek samērā reti. Daudz biežāk suņi iet bojā alu medībās un tiekoties ar mežakuili,” tā VMD pārstāvis.
Kāpēc vilki uzbrūk suņiem
Viens no iemesliem, kā jau noprotams, ir pārtika. Par to liecina arī vilku izturēšanās pret šo medījumu – gandrīz vienmēr suns tiek saplosīts un apēsts. Tomēr bads nav vienīgais iemesls, kāpēc vilki uzbrūk suņiem. Īpaši, ja runa ir par mednieku palīgiem.
Kā rāda zinātnieku Mari Tikunena un Ilpo Kojola Somijā veiktais pētījums, visbiežāk no plēsēju uzbrukumiem cieš suņi, kas ir šķērsojuši vilku teritorijas robežu. Lai veiktu izpēti, tika sagūstīti, iemidzināti un ar GPS kaklasiksnām aprīkoti vairāki plēsēji. Daži bija jauni indivīdi, kas vēl nebija sasnieguši pārošanās vecumu, bet pārējie bija pieauguši vilki ar savu teritoriju.
Šo dzīvnieku novērošana ilgākā laika posmā deva zinātniekiem priekšstatu par vilku baru teritoriju robežām, buferzonām starp tām un plēsēju mijiedarbību. Pētījuma gaitā tika izveidota vilku baru teritoriju karte, kurā tika atzīmētas vietas, kur bojā gājuši mednieku suņi. Izrādījās, ka vairums vilku uzbrukumu citiem vilkiem vai medību suņiem noticis tieši uz robežām.
Pētījumā apkopoti arī dati par vilku uzbrukumiem mājas suņiem. Šādos incidentos visbiežāk ir iesaistīts viens vilks, turpretī divi un vairāki plēsēji uzbrūk suņiem medību platībās.
Pēc šī pētījuma dati par vilkiem ar GPS kaklasiksnām tika publiskoti, lai dotu iespēju medniekiem uzzināt konkrēto eksemplāru atrašanās vietu un izvairītos no šī bara teritorijas apmeklēšanas medību laikā vai atteiktos no suņu izmantošanas šajās vietās. Vienlaikus pētnieki norādīja, ka šāda informācija nevar tikt izmantota pētījumā iesaistīto indivīdu nomedīšanai. Pēc zinātnieku teiktā, risinājums būtu modernāku suņu aizsardzības sistēmu izstrāde. Interesanti, ka interneta vietni, kur iegūstama informācija par vilku atrašanās vietu, gadā apmeklēja vidēji miljons cilvēku. Vairākums interesējās par vilku kaklasiksnu GPS datiem tieši rudenī, kad Somijā rit aktīvā dzinējmedību un pārnadžu individuālo medību sezona.
Somijas mednieki ļoti bieži ziņo par plēsēju uzbrukumiem suņiem. Saskaņā ar pētnieku Mari Tikunena un Ilpo Kojola iegūto informāciju Somijā ik gadu vilki nogalina vidēji 38 suņus (24–50 gadā). Arī Zviedrijā ik gadu no vilku uzbrukumiem cieš aptuveni 20 medību suņi.
Par laimi, pie mums tas notiek daudz retāk. VMD Medību daļas vadītājs stāsta, ka Skandināvijas valstīs ļoti populāras ir individuālas medības ar suņiem: “Tiesa gan, tās nenotiek tā, kā pie mums ir pieņemts, kad mednieks dodas mežā un suns viņam ir līdzās. Skandināvijā mednieki palaiž ar GPS raidītāju aprīkotu suni platībās un seko līdzi, kur tas iet. Kad suns apstājas kādā vietā, ir skaidrs, ka tas ir atradis un aprej dzīvnieku. Tad mednieki dodas uz turieni un pieiet medījumam.”
Somijas zinātnieku pētījumā tiek norādīts, ka visbiežāk bojā iet tieši Zviedrijas un Norvēģijas aļņusuņi, kas ir paredzēti medījuma meklēšanai lielās teritorijās un, vadoties pēc sava instinkta, aprej dzīvnieku ļoti ilgi. Kamēr mednieks nav atnācis. Un šķirņu suņi ir ļoti populāri Skandināvijā. Visi šie apstākļi veido vilku uzbrukumu statistiku.
Vilku uzbrukumu iemesli tikuši pētīti arī Horvātijā. Veicot mednieku aptauju, noskaidrots, ka no 2010. līdz 2018. gadam no plēsēju uzbrukumiem cietuši 103 mednieku suņi, 86% no tiem miruši un gandrīz visi daļēji vai pilnībā apēsti. Lielākoties suņi gājuši bojā dzinējmedību laikā. Pētījums parādīja arī kādu interesantu likumsakarību. Vilku uzbrukumi Horvātijā biežāk notiek reģionos, kur ir mazāk lauksaimniecības dzīvnieku un medījamo sugu populācijas nav tik blīvas. Šādos apvidos vilki uztver suni vairāk kā medījumu, nevis konkurentu.
Igaunijā vilku uzbrukumi arī kļūst par nopietnu problēmu. Pagājušajā rudenī Rietumviru apriņķī plēsēju zobos gāja bojā seši suņi un pārdesmit aitu. Vietējie iedzīvotāji apgalvo, ka vilku skaits ir daudz lielāks, nekā teikts oficiālajās atskaitēs, bet lēmējvara šo problēmu nav gatava risināt.
Kā pasargāt suni
Pirmkārt, ja mežā ir konstatēta vilku klātbūtne, ieteicams suni neizmantot medībās.
Suņu aizsardzības aprīkojums būtībā dalās divās grupās. Tās ir vestes un kaklasiksnas no kevlara vai cita materiāla, ko vilka zobi nevar caurkost, vai arī tas pats aprīkojums, bet papildināts ar dzeloņiem, kuru uzdevums ir neļaut plēsējam iekost sunim. Tiesa gan, jāņem vērā, ka šī aizsardzība nepasargās suni uz ilgu laiku. Vilki tik un tā turpinās uzbrukt, suns gūs ievainojumus un, visticamāk, ies bojā, ja vien cilvēks nepagūs atsteigties palīgā. Tādēļ medībās obligāti jālieto suņa izsekošanas ierīces. Tikai cilvēka klātbūtne var likt vilkiem atkāpties.
Mājas suņu aizsardzība lauku teritorijās arī ir pilnībā atkarīga no cilvēka. “Es pati dzīvoju meža ielokā. Manā pagalmā vilki nenāk tikai tāpēc, ka patversmē ir simt suņu, toties divu kilometru attālumā no mājas mežā es vilku esmu redzējusi. Uzskatu, ka viens no pirmajiem drošības nosacījumiem ir žoga ierīkošana, taču ir skaidrs, ka lauku teritorijās tas gandrīz nav iespējams. Iemesli varētu būt vairāki, sākot ar finansiālām iespējām un beidzot ar piemājas teritorijas ģeogrāfisko struktūru. Tādā gadījumā vislabākais risinājums būtu plašs un drošs voljērs. Dienas laikā suns var atrasties pagalmā, bet naktī tas būtu jāievieto voljērā vai kādā telpā, kaut vai šķūnītī. Un ne tikai tāpēc, lai suns neaizbēgtu, bet arī tādēļ, lai pasargātu to no iespējamā kontakta ar plēsēju,” saka Danuta Priede. “Ir jāpārliecinās, ka suns ir drošībā. Tas ir mūsu labad, suņa un dabas labad.”
Mežavairogu patversmes vadītāja, kurai ir liela pieredze darbā ar savvaļas dzīvniekiem, atzīst, ka diemžēl realitātē notiek gluži pretēji. Parasti laukos suņus uz nakti palaiž no ķēdes vai ārā no pagalma, lai izskrienas. “Tā ir ierasta prakse visā Latvijā, un diezgan bieži suņi no šādām pastaigām neatgriežas, jo krīt par upuri vilkiem. Ir arī cita ar šādu attieksmi saistīta problēma – postījumi, ko savvaļas dzīvnieku populācijai nodara paši suņi. Lauku iedzīvotāji nez kādēļ uzskata, ka viņu brīvsolī palaistie lielie sargsuņi nevienam pāri nedara. Taču mēs katru gadu saskaramies ar jautājumu, ko darīt, ja suns mājās atnes zaķēnu, stirnēnu. Vairs jau neko. Par šādām lietām jādomā, pirms palaižat suni pastaigāt. Un, protams, jārēķinās, ka jūsu suni var nokost vilki. Tāda ir realitāte,” norāda Mežavairogu vadītāja.
Vilki nekad neierodas kādā ciemā vai viensētā pēkšņi. Tie parasti izpēta apkārtni un situāciju. “Lai pasargātu savu suni no vilkiem, cilvēkam, pirmkārt, ir jāņem vērā informācija un novērojumi. Ja kaut kur netālu no viensētas vai apdzīvotas vietas mežā manīti vilki, ja ziemā konstatētas pēdas, ja pagalma suņi naktīs bieži un histēriski rej, ja kāds izēd to bļodas, ir pamats bažām. Ja kaut kas tāds notiek, ieteicams padomāt par voljēra ierīkošanu un, iespējams, arī videonovērošanas kameras uzstādīšanu. Pretējā gadījumā suns, visticamāk, tiks apēsts,” saka Latvijas Valsts mežzinātnes institūta Silava vadošais pētnieks Dr. biol. Jānis Ozoliņš.
Vai vilku var atbaidīt
Eksistē dažādi vilku repelenti. To pamatā ir vilku urīns, ko izsmidzinot tiek radīts iespaids, ka konkrētajā teritorijā jau dzīvo vilki un svešiniekiem te nav ko meklēt. Anotācijā tiek skaidrots, ka šis aerosols palīdzēs atvairīt arī lapsas un citus plēsējus, kuru dabiskais ienaidnieks ir vilks.
Otrs variants ir plēsēju atbaidīšana, izmantojot gaismas diodes. Piedāvājums ir visai plašs. Nelielie ar saules baterijām aprīkotie aparāti ar vienu vai divām lampiņām ir ļoti populāri ASV, kur aktuāla ir cīņa ar šakāļiem, koijotiem, jenotiem un kuguāriem (pumām jeb kalnu lauvām).
Danuta Priede zina kādu mājas saimnieku, kurš plēsēju atbaidīšanai izmanto pašu vilku balsis. Vilku bara gaudošanas ieraksts tiek atskaņots piemājas teritorijā, un tas atvaira plēsējus. Efekta pastiprināšanai nakts dziesma tiek atskaņota pret televīzija antenas šķīvi, kura izliektā virsma koncentrē un pastiprina skaņu.
Apēst vai pāroties?
Ir daudz dažādu nostāstu, kā vilki rīkojas, ja ir nolūkojuši vakariņās kādas viensētas sargu. Piemēram, sūta izlūkos vājāko un jaunāko bara locekli, kura uzdevums ir izvilināt suni no būdas vai no pagalma, kur tam uzbrūk pārējie bara locekļi. Šo tēzi apstiprina video, kas ir atrodami internetā. Parasti tie ir novērošanas kameru uzņemti kadri.
Pastāv uzskats, ka vilcene, kas ir sākusi meklēties, var aizvest no ciema visus suņus, kas ir palaisti pa nakti izskrieties. Suņu dāmu, kura meklējas, vilki neaiztiks, bet parūpēsies par hibridizētu pēcnācēju radīšanu.
Spriežot pēc Latvijas Valsts mežzinātnes institūta Silava zinātnieku iegūtajiem datiem, šādi gadījumi ir ārkārtīgi reti. “Vilku un suņu hibrīdi ir visās valstīs un tādi bijuši vienmēr, kopš suns ticis pieradināts. Sākumā tā bija kā sensācija, ka tādi vispār pastāv, taču tagad šis jautājums pat speciāli netiek pētīts. Visi nomedīto vilku audu paraugi glabājas gēnu bankā, un tos var pārbaudīt jebkurā laikā, taču pēc pieredzes varu teikt, ka no 280–300 vilkiem, kas tiek nomedīti Latvijā katrā medību sezonā, tikai viens divi eksemplāri ir ar kaut kādām hibridizācijas pazīmēm. Krāsa, astes novietojums, viss augums ir suniskāks. Tomēr ar aci redzamas atšķirības ir tikai pirmās paaudzes suņa un vilka hibrīdiem. Un arī ne visam metienam. Nākamajās paaudzēs suņa pazīmes izzūd un tā gēnu klātbūtni var noteikt tikai pēc DNS analīzēm,” norāda institūta Silava vadošais pētnieks Jānis Ozoliņš.
Vaicāts, kādos apstākļos var notikt suņa un vilka pārošanās, zinātnieks paskaidro, ka visbiežāk tā būs suņu kuce, kas dzīvo savvaļā vai ir tikusi brīvsolī. Lai vīriešu kārtas suns tiktu par partneri vilcenei, tai ir jābūt absolūti vientuļai. “Ja vilku bara alfa pāris ir izjaukts un tēviņš gājis bojā, vadošā mātīte drīzāk pārosies ar kādu no pēcnācējiem, nevis izvēlēsies suni. Ja no vilku puses būs kaut viens konkurents, sunim nav izredžu. To, visticamāk, apēdīs. Latvijā ir konstatēti abu veidu kontakti, proti, gan suns ir ticis pie vilcenes, gan kuce piedzīvojusi kontaktu ar vilku tēviņu,” stāsta Jānis Ozoliņš.
Rīgas un citu lielo pilsētu apkaimē, īpaši pie izgāztuvēm, dzīvo savvaļas suņu bari, kas pastāv vairākus gadus un pat ir izveidojuši alu sistēmas, kurās mīt paaudžu paaudzēs. Viena tāda vieta ir pie Rēzeknes. Pie Getliņiem ir bijuši vairāki suņu bari, kas nepazīst cilvēku. Ir arī citas vietas, kur dabā novēroti lieli savvaļas suņu bari. Zinātnieks stāsta, ka pats reiz ir saskāries ar savvaļas suni: “Pirms vairākiem gadiem mežā es satiku suņu kuci, kurai pēc visām pazīmēm bija kucēni. Tā bija kāda putnusuņa, visticamāk, angļu setera, jauktene ar nokarenām ausīm un balti plankumainu kažoku. Suns uzvedās ļoti agresīvi, un es sapratu, ka tai kaut kur netālu ir midzenis. Kuce dzīvoja vecā bebru mājā. Kas ir kucēnu tēvs, to varēja tikai minēt.”
Vai vilku skaits Latvijā palielinās
VMD Medību daļas vadītājs Valters Lūsis šim apgalvojumam drīzāk piekrīt nekā noliedz: “Vadoties pēc limita izlietošanas tempa un nomedīto indivīdu izpētes, es varētu piekrist domai, ka vilku populācija palielinās.”
Viņš atzinīgi novērtē mednieku pūles, sūtot informāciju par novērojumiem, un uzsver, ka jaunā ziņojumu sistēma arī dod plašāku un pareizāku priekšstatu par nomedīto vilku vecumu. “Pateicoties prasībai obligāti nofotografēt nomedīto vilku zobus, precīzāk var noteikt to vecumu. Kucēni šogad parādās daudz. Arī iepriekš tie ir bijuši, vienkārši mednieki tos nepareizi novērtēja. Ar jauno ziņojumu sistēmu var labāk noteikt to vecumu. Precīzāk mēs uzzināsim, kad pētnieki sagatavos savus atzinumus. Ziņojumu skaits par vilku pēdu un citu liecību novērojumiem arī pieaug. No otras puses, šoziem bija ļoti labvēlīgi apstākļi. Pateicoties sniegam, plēsējus ir vieglāk medīt un ievākt par tiem informāciju. Iespējams, arī agrāk vilku izplatība jau bija palielinājusies, vienkārši mēs to nezinājām, jo iepriekšējos gados nebija tik daudz sniega. Mans viedoklis ir, ka vilku populācija ir stabila un šobrīd ar nedaudz pieaugošu tendenci.”
Pētnieki visā pasaulē ir vienisprātis – ja plēsēju populācija pieaug, biežāki kontakti ar cilvēku un mājdzīvniekiem ir neizbēgami. Labs piemērs ir ASV, kur viens no suņveidīgajiem – koijots – ir vēl izplatītāks nekā vilks Latvijā. Statistika rāda, ka šie plēsēji uzbrūk ne tikai mājdzīvniekiem. Ik gadu notiek ap divdesmit uzbrukumu cilvēkiem. Mūsu valstī pagaidām nekas tāds nav noticis, taču vilku novērojumi gaišā dienas laikā cilvēku tuvumā kļūst biežāki, un tas nozīmē, ka arī par suņu drošību, sevišķi lauku rajonos, ir jārūpējas īpaši.
Subatē vilks mājas pagalmā saplēš suni. Mājas saimnieki bezspēcīgi
Aculiecinieks: vilks bija tik tuvu, ka varēja just tā smaku
Lasi un abonē žurnālu Medības!
