Uzminiet, kur jaunais mednieks un Latvijas Lauksaimniecības universitātes Meža fakultātes absolvents atpūšas pēc garas, nogurdinošas darba dienas mežā? Tieši tā, medībās!
Pirmais ierocis – ģimenes relikvija
Viesturs ir dzimis mednieku ģimenē, proti, mednieku gēni sniedzas līdz pat vecvectēvam, līdz ar to vēlme kļūt par mednieku bijusi pavisam pašsaprotama. “Mana pirmā saskarsme ar medībām bija jau septiņu gadu vecumā, kad tēvs pirmo reizi paņēma līdzi uz gaidi. Jau savas dzīves pirmajās medībās redzēju pilnīgi visu medību procesu, sākot ar dzīvnieku vērošanu, veiksmīga šāviena izdarīšanu un medījuma pirmapstrādes procesu. Lai gan pēc nesenā Ieroču aprites likuma jampadrača ir izskanējuši viedokļi, ka agrā vecumā bērnam medību process varētu būt psiholoģiski nepieņemams, tomēr pēc savas pieredzes varu teikt, ka tas tā nebūt nav. Viss atkarīgs no tā, kā šis process tiek pasniegts un izskaidrots. Pēc medībām sēžot medniekmājā un klausoties medību stāstus, sapratu, ka šī lieta mani aizrauj un interesē,” stāsta Viesturs.
Lai arī dzimis un savus pirmos septiņus dzīves gadus pavadījis Ventspilī, viņš sevi sauc par dobelnieku un, jau mācoties Dobeles Valsts ģimnāzijas devītajā klasē, sapratis, ka viņu saista ne vien medības, bet arī viss cits, kas saistīts ar mežu un tā apsaimniekošanu, tāpēc vidusskolas laikā viņa gaitas vedušas uz Ogres tehnikumu, kur apgūts meža mašīnu operatora amats. Turpat Ogrē jau sešpadsmit gadu vecumā veiksmīgi iegūta arī mednieka apliecība, bet līdz ar pilngadības sasniegšanu jaunizceptais mednieks dāvinājumā saņēmis ģimenē no paaudzes paaudzē mantoto ieroci, ar kuru savulaik medījis vectēvs.
Arī medību vērtības nāk no ģimenes
Augot ģimenē, kur medību būtība un tradīcijas burtiski rit asinīs, jaunajā cilvēkā tiek ieaudzināta pavisam cita pasaules uztvere, kas turpmākajā dzīvē liek uz sevi lūkoties kā uz daļu no dabas, nevis kādu no tās pilnībā atrautu būtni. “Sabiedrībā pastāv viedoklis, ka medības ir tikai dzīvnieku nogalināšana, tomēr tā tas nebūt nav,” Viesturs stāsta, rādot fotogrāfiju ar pašu būvētu barotavu.
“Jau kopš bērnības esmu aktīvi piedalījies dažādos ar medniecību saistītos procesos. Vēl pirms pats kļuvu par mednieku, biju izbaudījis, ko nozīmē medību infrastruktūras attīstības un uzturēšanas darbi, biju gājis dzinējos, palīdzējis dzīvniekiem pārdzīvot bargas ziemas, nodrošinot tos ar dažādu veidu barību mežā. Brīdī, kad pats kļuvu par mednieku, apjautu, ka tas vairs nav tikai hobijs, tas ir dzīvesveids un reizē arī smags darbs, kas prasa lielus fiziskos un materiālos ieguldījumus.”
Pēc garas darba dienas mežā, vislabprātāk atpūšas… medībās
“Esmu cilvēks, kuram ļoti patīk atrasties pie dabas, tāpēc, cik bieži vien iespējams, dodos medībās vai pārgājienos un makšķerēju. Lai gan šobrīd vairs nav tik daudz brīvā laika, kā tas bija agrāk, cenšos laiku pa laikam atgriezties pie citiem hobijiem, kas šobrīd diemžēl palikuši novārtā. Kādreiz aktīvi nodarbojos ar BMX riteņbraukšanu, apmeklēju svaru zāli, kā arī nodarbojos ar ielu vingrošanu,” stāsta Viesturs.
Pēc Ogres tehnikuma absolvēšanas sekoja visai loģisks lēmums mācības turpināt Latvijas Lauksaimniecības universitātes Meža fakultātē mežsaimniecības inženierijas studiju programmā. Viesturs stāsta, ka tā bijusi ārkārtīgi vērtīga pieredze, kas pilnvērtīgi sagatavojusi viņu darbam teju ikkatrā mežsaimniecības nozarē. Pats mācību process esot bijis dinamisks, daudz uzmanības ticis pievērsts tieši praktiskajām apmācībām, un tas ne vien ļāvis apgūt mūsdienīgam un videi draudzīgam mežsaimniekam nepieciešamās iemaņas, bet arī iemācījis patstāvīgi spriest un rīkoties, paredzot cēloņsakarības, kas nu noder ikvienā dzīves jomā. Šobrīd, strādājot savā izvēlētajā profesijā, Viesturs atzīst, ka vakaros tik un tā labprāt dodoties medībās, pat neskatoties uz to, ka visa diena jau pavadīta mežā.
Bebru nomedī pie pašām kājām
Viesturs dalās arī ar interesantu piedzīvojumu, kāds reiz atgadījies bebru medībās ziemā: “Īpaši atmiņā palikušas kādas bebru medības, kurās piedzīvoju bebra uzbrukumu. Toreiz visapkārt bija sniegs, bet daudzi grāvji nebija aizsaluši. Iepriekšējā dienā apsekojot bebraines, atradu vairākas vietas, kur bija novērojama aktivitāte un atrodami svaigi grauzumi. Kad nākamajā dienā devos medībās, pirmo bebru nomedīju kanāla otrā pusē. Neko darīt! Protams, fakts, ka todien bija tikai 23. janvāris, noteikti neattaisnoja medījuma pamešanu. Tāpēc metos aukstajā ūdenī tam peldus pakaļ. Bet ar to viss nebūt nebeidzās. Vēlāk devos apsekot citu vietu. Un nudien, pēc brīža ieraudzīju bebru! Nolēmu pamēģināt, cik tuvu klāt man izdosies pieiet. Gala rezultātā man izdevās nepamanītam pielavīties aptuveni piecu metru attālumā. Viss bija labi, līdz bebrs pēkšņi izlēma man uzbrukt, kad centos pielavīties vēl tuvāk. Tā nu sanāca, ka šo bebru nomedīju sev pie kājām.”
Kolektīvā augstā vērtē ir tradīcijas
Šobrīd Viesturs pārstāv mednieku kolektīvu V un Ko, kas augstu vērtē medību tradīciju kopšanu, saglabāšanu un nodošanu tālāk nākamajām paaudzēm. “Viena no tradīcijām ir veiksmīgo mednieku sveikšana, pasniedzot egles vai ozola zaru. Protams, netiek aizmirsta arī cieņa pret medījumu, tāpēc vienmēr tam simboliski tiek pasniegta pēdējā maltīte. Papildus šai tradīcijai, mastam sākoties un beidzoties, medību vadītājs pūš stobrā. Un, protams, ja medībās piedalās arī suņi, tiem nokārtojoties, mednieki noņem cepures. Šī tradīcija simbolizē, ka medības izdosies veiksmīgas. Un, ticiet vai ne, bet ļoti bieži tas tā arī ir. Pēc veiksmīgām medībām ir kopīga pasēdēšana pie galda, kad mielastā tiek celtas aknas un medījuma zaķīši. Uzskatu, ka šis ir īstais brīdis, kad apspriest nākotnes plānus, apmainīties ar mednieku stāstiem un vienkārši jautri un interesanti pavadīt laiku domubiedru lokā. Līdz šim katru gadu tika rīkotas arī mednieku balles, diemžēl saistībā ar esošo epidemioloģisko situāciju valstī šo pasākumu šogad nāksies atcelt.” Kad jautāju, kā pandēmija ietekmējusi medību gaitas, Viesturs atzīst, ka īpaši izteiktu ietekmi nejūtot, galu galā, kur nu vēl vienkāršāk un patīkamāk būtu ievērot distancēšanās ieteikumus, kā sēžot medību tornī. Protams, pavisam citi apstākļi ir dzinējmedībās, tomēr nodrošinot attiecīgo biodrošības pasākumu ievērošanu, arī šādu medību organizēšanai nevajadzētu sagādāt nepatikšanas.
Nākotnē cer doties medībās uz Aļasku
Ja ļauts sapņot, Viesturs labprāt reiz dotos aļņu medībās uz Aļaskas neskartās dabas plašumiem. Tāds ir viņa lolotais mērķis. “Bet šobrīd medniekiem novēlu veselību, izturību un nekad nepadoties dažādām cilvēku grupu negācijām un komentāriem interneta vidē. Esiet atbildīgi, aizstāviet savu viedokli pieklājīgi un atcerieties, ka būt medniekam ir mūsu prioritāte, par kuru mums jābūt lepniem! Un, protams, šaujiet garām!”
Lasi un abonē žurnālu Medības!
