Pieredze

Viesturs Gaušis: “Ne jau uz mežu iet, lai dabūtu gaļu. Pēc gaļas uz gastronomijas veikalu iet ir lētāk”0

foto no Viestura Gauša albuma

Motosporta faniem nav svešs Viestura Gauša vārds. Īpaši tiem, kam pašiem šodien ir pāri piecdesmit. Savas motosportista gaitas viņš sāka Saldus apkaimē. Taču tikai retais motosporta fans zina, ka Viesturs ir arī kaislīgs mednieks, kurš rīta agrumā gatavs vilkt nost zābakus, lai tikai zeķēm kājās baurojošam briedim pieietu dažu desmitu metru attālumā.

Kāpēc tu esi mednieks?

Mēs bijām tāds draugu pulciņš. Viens no mums, Zigis B., jau bija mednieks Druvas medību kolektīvā, un mednieks ar stāžu Aivars Kapteinis, kurš toreiz vadīja kolektīvu, vaicāja man un Uldim [Uldis Dzalbs], kāpēc mēs vēl kavējamies, lai nākot mednieku pulciņā. Mēs, tādi sabiedriski aktīvi cilvēki, padomājām un nolēmām – kāpēc ne? Aiziet uz mežu satikties ar citiem medniekiem, piedalīties meža dzīvnieku piebarošanā, citos darbos, jo medības jau ir šī visa procesa kulminācija. Ne jau vienmēr uz mežu iet, lai dabūtu gaļu. Pēc gaļas uz gastronomijas veikalu iet ir lētāk. Bija gan teorētiskais eksāmens, gan pārbaudījums šaušanā, līdz 2009. gadā mednieka apliecība bija kabatā! Nu medības ir kļuvušas par neatņemamu manas dzīves sastāvdaļu.

Vai pirmās medību reizes atbilda taviem priekšstatiem pat to, kā notiek medības?

Protams, bija dzirdēts un redzēts, kas un kā notiek medībās, taču tad, kad tu pats stāvi uz masta ar ieroci rokās un nepacietīgi gaidi dzīvnieka parādīšanos, ieklausoties katrā troksnītī, izjūtas ir neaprakstāmas – sirds sāk sisties tik strauji kā nekad iepriekš. Rokas teju sāk trīcēt, gaidot, kas nu būs. Protams, ar laiku uztraukums kļūst mazāks, lai gan pilnībā tas nepāriet nekad. Te, Latvijā, medījamie dzīvnieki nerada tik lielu apdraudējumu medniekam, kā tas ir, piemēram, dodoties lāču medībās uz citām valstīm. Esmu bijis šādās medībās Abakanas pilsētas apkaimē Krievijā – aptuveni 4000 kilometru no Maskavas.

Vai esi sastapis lāci arī Latvijas mežā?

Man pašam Latvijā šo dzīvnieku klātienē nav izdevies ieraudzīt. Esmu redzējis Latvijā filmētu video, kad mednieks dodas uz automašīnu, bet starp viņu un spēkratu ir lācis…

Ja uz medībām tevi aizveda draugi, kurš tevi uzsēdināja uz krosa motocikla? Tavā bērnībā puikām mopēds vai kāds motocikls bija standarta džentlmeņa komplektā. Tomēr līdz sporta motociklam nonāca retais.

Man viss bija pavisam vienkārši! Pludmalē draugs iedeva mopēdu. Izbraucu uz vienu galu, tad uz otru un tad nepaņēmu līkumu un iebraucu dīķī! Noslīcināju mopēdu un guvu milzu adrenalīna devu! Protams, draugs nebija priecīgs, ka mopēds vairs nerūc un uz mājām jāstumj. Taču man bija āķis lūpā! Kolhozā nopelnīju pirmos 30 rubļus un nopirku savu mopēdu! Sāku to skrūvēt, un man iepatikās. Bijām vairāki, kas ar to nodarbojās. Pēc tam skrūvējām un braucām ar motocikliem Minsk un Kovrovec. Kad pienāca 18 gadu, bez vecāku ziņas aizbraucu uz Brocēnu motoklubu cementa un šīfera kombinātā pie Alda Kalniņa un teicu, ka vēlos braukt. Pieņemsiet vai ne!
Tiku uzaicināts uz treniņu, un bija jābrauc pa sniegotu trasi un pavasara sagulušā sniegā iebrauktām špūrēm, lai pierādītu, ka protu braukt. Bija jābrauc ar jaudīgu motociklu Čežeta 250, ar kādu nekad nebiju braucis. Taču es jau pa tādu sniegu biju muļļājies un veicās tīri tā neko! Treneri solīja padomāt. Un tajā pašā pavasarī bija iespēja braukt līdzi Latvijas izlasei uz treniņnometni Sevastopolē. Paldies par to Aldim Kalniņam, kurš mani izvēlējās un iedeva braukt ar savu 500 kubikcentimetru Čežeta motociklu. Tas bija jaudīgs zvērs, kuru sākumā bija grūti novaldīt. Tā paša gada augustā – tas bija 1980. gads – biju Latvijas čempions jauniešos…

Tas nozīmē, ka tev ir talants un esi ieguldījis ļoti lielu darbu!

Tieši tā! Ar talantu vien ir par maz. Lai gūtu panākumus, jāiegulda ļoti daudz darba, nepieciešama lieliska fiziskā sagatavotība.

Kā motokrosa sportists trenējas? Vai tikai brauc ar motociklu?

Ir nepieciešama vispārējā fiziskā sagatavotība, īpaši izturība, tāpēc daudz jāskrien. Piemēram, rītarosmē jāskrien seši septiņi kilometri. Pēc tam desmit. Kā kuram apņēmība. Protams, neizpaliek citi fiziskie vingrinājumi, kas domāti gan izturībai, gan spēkam – savaldīt jaudīgo motociklu nebūt nav tik viegli.

Vai motokrosu var kādā veidā salīdzināt ar medībām?

Motocikls pieradina pie darba. Motocikls bija jāremontē, jāuzlabo, iemācījos metināt, virpot, jo daudzas detaļas tolaik bija jāizgatavo pašiem. Nebija kā tagad – pasūti pēc kataloga un sagaidi sūtījumu no ražotāja. Nebija mehāniķa. Viss bija jādara pašiem, arī garāža jāslauka.
Tās čežetas, kas bija standarta komplektācijā, krosam nederēja. Bija jāpārtaisa rāmis, jāizmaina amortizatoru slīpums, bija vajadzīgas garākas dakšas, lai būtu labāka amortizācija un braukšana būtu vienmērīgāka. Tas viss iemācīja rūpīgi strādāt un atbildēt par padarīto, jo no darba garāžā bija atkarīgs rezultāts trasē un arī paša veselība.
Arī medībās tāpat kā motokrosā ir azarts. Sportistam jābūt azartiskam un jātiecas uz mērķi – uzvaru! Es trenējos tā, lai rūtaino finiša karogu redzētu pirmais! Protams, ne vienmēr tas izdevās. Un medībās, tāpat kā motokrosā ir jāiegulda ļoti daudz darba. Pretējā gadījumā sekmju nebūs. Ir jāveic biotehniskie pasākumi, jājauc bebru dambji. Un, ja dambjus neizjauc, mežzinis dusmīgi krata ar pirkstu.

Tas, ka savulaik ir pārskrūvēts ne viens vien divriteņu un četrriteņu braucamais, tagad dod pārliecību par auto, ar ko braucam tagad. Vismaz man. Kā šajā jomā redzi mūsdienu jauniešus?

Nu, viņiem ir divi pedāļi, ko nospiest, un stūre, ko grozīt… Un tas, kurš nav tehnisks cilvēks, neko no auto uzbūves vairāk nesapratīs un nevarēs ceļā novērst pat vienkāršās ķibeles. Nekas cits neatliks kā ceļa malā gaidīt evakuatoru.

Un, ja atkal velkam paralēles ar medībām, tev medībās nav ko darīt, ja tu no tām neko nesaproti…

Protams, medniekam jābūt labām zināšanām ļoti daudzās jomās, kas tā vai citādi ir saistītas ar medībām. Ir jāzina, kā zvērus medīt pareizi un kā droši apieties ar ieroci.

Vai, traucoties pa motokrosa trasi, var just līdzjutēju atbalstu? Galvā taču ir ķivere, pa gaisu lido smiltis, akmeņi un dubļi un ļoti skaļi rūc motors!

Nav tik traki! Kad brauc Latvijā un es esmu piedalījies arī pasaules čempionātā, tu saproti, ka vari braukt citiem pusapli vai pat vairāk pa priekšu. Reiz Dobelē man pazīstami čaļi stāvēja trases malā un aicināja apstāties, lai baudītu malku vēsa putojoša dzēriena. Ievēroju, ka tuvākais sekotājs atpalicis par vairāk nekā pusapli un steigas nav. Es patiešām uz mirkli piestāju, lai džekiem prieks! Pieliku dzērienu pie lūpām, pagaršoju mazu malciņu un braucu tālāk… Skatītāju sajūsmai nebija robežu! Man arī bija interesanti!

foto no Viestura Gauša albuma

Kurš braucienā ir pats atbildīgākais brīdis? Vai tad, kad krīt barjera?

Uzvarēt startā ir ļoti svarīgi! Tev neaizmetīs brilles ar dubļiem un smiltīm, un varēsi braukt pa trasi ar tīrām brillēm, to labi redzot. Nebūs jācīnās aizmugurē ar konkurentiem un burtiskā nozīmē jāēd smiltis. Arī akmeņi no priekšā braucošā motocikla lido tā, ka maz neliekas. Akmeņi trāpa pa rokām, atslēgas kaulu. Tas ir sāpīgi. Ir bijis, ka virsū lido patiešām lieli akmeņi… Brīžiem sajūta tāda, ka uz tevi šauj no ložmetēja. Tas, protams, atkarīgs no trases, kurā notiek sacensības.

Kādas trases tev patīk labāk – akmeņainas vai smilšainas?

Pavisam cietās trases man nepatika. Maz kuram patīk braukt pa cietu klonu. Vislabāk braukt ir pa vidēju trasi – ne galīgi cietu un ne ļoti smilšainu. Man ļoti patika trase Pūrē. Tā bija ļoti laba. Tagad tās trases vairs nav. Saldū mums bija diezgan cieta, akmeņaina trase. Šajā trasē, Latvijas čempionātā, es arī noslēdzu savu motokrosa karjeru. Toreiz pirmajā iebraucienā uzvarēju, man astē sēdēja Jānis Kļaviņš, arī mednieks, un visu laiku bakstīja… Bet uz otro iebraucienu iziet neizdevās, jo, pievelkot stūri, nolūza skrūve, kurai viens gals bija iekausēts alumīnija kronšteinā, kas fiksē stūri. Nācās iebraucienu izlaist, bet Jānim paveicās…

Vai nebija tā, ka braukšanas ļoti pietrūka?

Bija tā, ka es divus gadus jau iepriekš biju izlaidis, nebiju braucis. Aizgāju skatīties motokrosa sacīkstes un sapratu, ka tik ātri, kā čaļi brauc, es arī vēl varētu pamēģināt. Uzkāpu uz motocikla un sapratu, ka viss kārtībā, kompis strādā, tikai fiziskais jāpieliek, atsāku braukt.

Esi braucis arī ārzemēs. Kā tas ir, startēt Latvijā un ārpus tās?

Diena pret nakti… Tur ir pavisam cits ātrums! Lielāka konkurence, protams. Tagad ir citādi – tu esi nopircis biļeti (komanda par tevi ir samaksājusi starta naudu), tev ir jāizpilda kvalifikācija un tu tiec pie starta līnijas. Mums bija citādi. Mēs nemaksājām starta naudu. Maksāja mums. Aptuveni tūkstoš Šveices franku, ja tiki pasaules čempionātā uz starta līnijas.
Taču, lai tur tiktu, bija jāiekāpj busiņā un jāaizbrauc 2000 kilometru līdz sacensību vietai. Taču tādu pretendentu, kas gribēja tikt pie starta bomja, bija 80 līdz 110… Bet pie starta līnijas tikai 40 vietas, no kurām desmit ieņem labākie iepriekšējā gada sportisti. Tad nu tos, teiksim, 90 sadala divās grupās, no katras 15 tiks pie starta sacensībās.
Bija jānobrauc viens aplis, cik vien ātri iespējams. Šīs laiks tad arī noteica vietu pie starta līnijas. Pārējie principā varēja braukt mājās. Jā, otrajā dienā viņiem bija gandarījuma brauciens, taču tās nebija pamatsacensības…
Čehijas pilsētā Daļečinā man izdevās ar KTM motociklu sestdienā uzrādīt labāko laiku savā grupā un arī svētdienā, kad pie starta barjeras stājās arī desmit labākie pagājušā gada sportisti, man tik un tā bija labākais laiks un ieņēmu pirmo starta vietu. Gaidot startu, liku brilles, bet mocis slāpa nost. Tā laika pasaules labākais braucējs pieckārtējais pasaules čempions Ēriks Geboers no Beļģijas, kurš nu jau ir tajā saulē, man palīdzēja pagāzēt, lai motocikls nenoslāptu pilnībā. Teicu: “Paldies, paldies!” Tolaik bijām ļoti labā formā – līkumā gāzi nenoņēmām, strādājām tikai ar bremzēm un sajūgu, lai līkumā trāpītu, kā vajag!

Lēcieni motokrosā vienmēr izskatās ļoti efektīgi. Vai nav bail lēkt ar motociklu tik augstu un tālu?

Ir reizes, kad uzlido par augstu un pie sevis nodomā: “Nevajadzēja!” Šādā situācijā tu piezemējies ne tur, kur vajag – slīpajā nogāzē, bet aiz tās. Un tad ir jāpieliek visas pūles, lai normāli piezemētos un izturētu sitienu. Ja tu lido 4–5 metru augstumā un krīti ar visu motociklu uz līdzenas virsmas, nekādi amortizatori un atsperes tevi neglābs. Ķermenim jāiztur milzīgs trieciens. Īpaši rokām un kājām. Tās kļūst par amortizatoriem. Ir braucēji, kuri šādā situācijā ir salauzuši abas rokas…

Un kā ar tevi?

Man mamma bija aptiekas pārvaldniece un bērnībā man deva daudz vitamīnu, zivju eļļas un kaļķa! Ar maniem kauliem viss ir kārtībā! Paldies viņai! Protams, ir nācies sāpīgi krist un kādi astoņi mazi lūzumi, kas gūti motokrosā, man ir. Bet, paldies Dievam, nekas nopietns!

Šobrīd motokrosa stafeti esi nodevis dēlam?

Jā, mans dēls Gundars sāka braukt jau piecu gadu vecumā. Viņam kausu ir vairāk nekā man! Mums savulaik deva goda rakstus, dambretes dēlīšus un makšķeres…
Taču arī viņš vairs nebrauc, lai gan mocis viņam ir. Pērn manā dzimšanas dienā noorganizējām tēva un dēla braucienu Tukumā pa trasi ar 450 kubikcentimetru Yamaha motociklu, kam ir četrtaktu dzinējs. Ar tādu nekad nebiju braucis. Uzvilku mednieku drēbes, jo citu krosam piemērotāku drēbju nebija, un devos trasē. Pirmie apļi bija tādi jocīgi. Pēc tam 25–30 metru tramplīnā jau varēju skaisti lidot pāri. Kompjūters vēl strādā, taču fiziskais gan vairs nav tāds, kā agrāk. Četri apļi, un rokas bija smagas kā akmeņi…

Vai esi dēlu aizvedis arī uz medībām, ne tikai motokrosu?

Viņš ir bijis paklausīties, kā briežu buļļi bauro, taču medniecībā iesaistījies vēl nav.

Briežu bauris ir laiks, kad mednieku uz mežu velk kā ar magnētu!

Tad ir fantastisks laiks! Man vislabāk uz bauri patīk doties no rīta vēl tumsiņā un klausīties, kur kas bauro. Tad tu lēnām, kaut vai zeķēs, lai nekrakšķ zari, aizlien līdz tai vietai, kur var redzēt to meža karali, kas rēc kā lauva, un vērtē un klausies. Tad, gaismai austot, jau vari izvērtēt, ko esi atradis, un pieņemt lēmumu. Vakarā tu neko daudz izvērtēt nevari. Ir labi ja pusstunda līdz tumsai, kurā ir grūti izvērtēt medījumu, bet ir kam veicās.
Man ir bijis tā, ka pēc balss liekas – varens bullis, bet, kad ieraugi gaismā, nemaz tik liels un varens nav. Balsij ne vienmēr var noticēt. Esmu piegājis bullim 20–30 metru attālumā. Liekas, ja tas metīsies ārā no krūmiem, es nepaspēšu palēkt malā, bet zināms, ka tā nav.

Kā jūsu pusē ir ar aļņu populāciju?

Redzēti ir, taču ļoti maz. Pērn nomedījām vienu aļņu teļu, un tas arī bija viss. Savukārt briežu ir simtiem, īpaši pavasaros, kad tie ir baros. Es teiktu, kādu laiku bez aļņu medīšanas pie mums varētu arī iztikt, lai šo dzīvnieku populācija nedaudz atkoptos. Ja tik ļoti nepieciešams nomedīt alni, var doties viesmedībās tur, kur to ir pietiekami.
Alnim vajag krūmāju un to bebra aizdambēto grāvīti. Pie mums vietām mežs ir kā parks, kam var redzēt cauri… Simt metru – kailcirte, simt metru jaunaudze un tā no gala.

Kurš no medību veidiem tev patīk vislabāk?

Noteikti gaides medības! Dzinējmedības ir iespēja medniekiem satikties un medīt kopā. Tas ir forši, taču šajās medībās ir situācijas, kad dzīvnieks tiek savainots un jāvelta ļoti daudz laika, lai to nomedītu. Ne šis, ne tas.

Šaušanas prasmes medniekam ir vienas no svarīgākajām…

Pirms dzinējmedībām vajadzētu iet uz šautuvi un nokārtot tādu kā sava veida ieskaiti.

Tiklīdz šo jautājumu aktualizē, lielai daļai mednieku sākas teju panika…

Savās domās visi taču ir baigie meistari! Visi māk šaut! Un tad reālās medībās atskan ducis šāvienu un labi ja viens medījums ir saskrambāts… Tikai tad ja trenējies, tu vari izvērtēt situāciju un raidīt pārdomātu un precīzu šāvienu! Gaides medībās ar piešautu ieroci vajag tikai vienu precīzu šāvienu komfortablos apstākļos. Taču tas nenozīmē, ka var neiet uz šautuvi!

Kā tu vērtē moderno tehnoloģiju ienākšanu medībās? Varbūt tās kļūst pārāk tehnoloģiskas un zaudē romantiku?

Tas, ka arvien vairāk mednieku izmanto klusinātājus, ir pozitīvi. Dzirde ir jāsargā! Savulaik šāvām šķīvīšus un man nebija austiņu. Šķiet, ka kopš tās tālās reizes viena auss man džinkst joprojām. Tāpat atsitiens ir daudz maigāks.
Arī termotēmēkļos izmantotās tehnoloģijas arvien attīstās, un es īsti nesaprotu, kāpēc joprojām ar tiem nedrīkst medīt briežus, kuru populāciju tāpat pieprasa ievērojami samazināt. Tu taču nevari sajaukt briedi ar cilvēku! Tehnoloģijas ir būtiski attīstījušās, un briedis jau sen termoattēlā nav tikai spožs un kustīgs laukums.
Ja ir uztraukums, var taču šķirot ierīces un norādīt, kādiem jābūt tehniskajiem parametriem, kas ļauj precīzi identificēt redzamo objektu. Ja ir labas kvalitātes termoierīce, tās izveidotajā attēlā var ne tikai atpazīt dzīvnieku, bet saskatīt atsevišķas spalvas uz tā kažoka, protams, ja tas ir pietiekami tuvu!
Pašlaik mednieku ikdienā strauji ienāk arī lietotne Mednis. Domāju, tā ir laba lieta! Pagaidām to izmanto tikai mežacūku medībās, bet vēlāk to izmantos pilnīgi visās medībās. Galvenais – Mednis radina pie kārtības, un tas ir ļoti svarīgi! Man nav saprotams, kāpēc ir jācenšas kaut ko izdarīt nepareizi un pēc tam visu sakārtot papīru līmenī, jo, lūk, papīrs pacieš visu!

Vai medību dieviete Diāna tev ir bijusi vēlīga?

Es nesūdzos! Brieža ar zelta ragiem man nav, taču sudrabs ir. Arī lāča galvaskausa zelta trofeja un sudraba kažoka trofeja mājās ir. To nomedīju Krievijā.

Kā tajās medībās veicās?

Mēs jau nemedījām uz dullo. Vietējie mednieki bija sagatavojuši pievilināšanas vietas, tajās tad lāčus arī gaidījām. Pievilināšanas vietā izliek lašus. Tie sāk smakot un pievilina lāčus. Tad arī ir iespēja izvērtēt, dzīvnieks ir medījams vai nav.
Braucām desmit kilometrus dziļā taigā ar padomju laika apvidus auto pa bezceļu, kur upes bija arī ceļa vietā. Tas bija varens piedzīvojums! Arī mašīnas bija tādas ar Dievu uz pusēm! Tās kurā katrā brīdī varēja apstāties.
Sēdējām tornītī. Es un… mācītājs. Vaicāju viņam, vai Dievs neko nesaka, ka viņš medī. Mācītājs atbildēja, ka Dievs tā ir iekārtojis, ka cilvēks ir augstāks par dzīvniekiem un savai iztikai drīkst medīt.
Vakarā sāka līt. Kļuva tumšs. Devāmies pie miera. Lietus palika arvien stiprāks un pārgāja sniegā. Piesala. Bet mēs tikai guļammaisos zem nojumes. Domāju, kur es esmu atbraucis! No rīta uz zemes bija ap 20 centimetru sniega! Protams, neviens lācis tādā laikā neatnāca. Koki zem sniega svara nolīkuši. Beidzot pamanījām arī lāča pēdas. Mācītājs iet pa priekšu, es aiz muguras un atskatos, vai lācis neseko…
Atgriezāmies bāzē. Braucot pāri sniega noliektajiem kokiem un krūmiem, protams, nolauzām auto izpūtēju.
Trešajā vakarā gāju uz pievilināšanas vietu kopā ar citu pavadoni. Kāpām augšā kalnā kādus kilometrus trīs. Biju sagatavojies sēdēšanai, tāpēc pamatīgi sasvīdu. Tā, ka ūdeni no apģērba var griezt… Domāju, ja tādam visus vakaru jāsēž, plaušu karsonis būs ar garantiju!
Aizgājām līdz mednieku būdai. Tajā varējām pārģērbties, izvēdināt drēbes. Tad bridām tālāk līdz pievilināšanas vietai. Sniegs līdz ceļgaliem. Iekārtojāmies 120 metrus no pievilināšanas vietas un sākām gaidīt. Es vēroju pievilināšanas vietu, pavadonis mežu man aiz muguras, jo nav zināms, no kuras puses lācis nāks.
Pēkšņi starp kokiem pamanīju lāci, kas tuvojās. Tas piegāja pie barotavas. Pavadonis vedināja šaut tā, lai lācis būtu gar zemi! Izšāvu, un dzīvnieks sabruka. Pavadonis aicināja raidīt vēl vienu šāvienu. Dzīvnieks nekustējās, un mēs gājām klāt. Lācis bija liels – no purna līdz astei tā garums bija 2,8 metri!
Dzīvnieku nodīrājām un gaidījām, kamēr mums atbrauks pakaļ. Lāča trofeju es dabūju, bet plaušu karsoni ne. Iekūrām pirti un kārtīgi izkarsējāmies.

Vai tu aicinātu jaunos cilvēkus kļūt par medniekiem?

Kāpēc ne? Medības iemāca ļoti daudz ko. Īpaši jaunajiem puišiem. Un ne tikai izsekot, nomedīt un apstrādāt medījumu, lai iegūtu pārtiku. Medībās iemācās apieties ar ieroci un, pats galvenais, iemācās ātri pieņemt lēmumus un par šiem lēmumiem arī atbildēt. Lēmums jāpieņem dažu sekunžu laikā, un pārdomāt vairs nebūs iespējams. Iemācās palīdzēt cits citam. Tāpat medībās iemācās saudzīgi apieties ar dabas resursiem un saglabāt tos nākamajām paaudzēm.

Viesturs Gaušs. Brokastīs septiņu kilometru skrējiens

Oktobra numurā par to kā legalizēt medījumu

Abonē žurnālu Medības 2023. gadam

LA.lv
Medībām.lv aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.

Podkāsti un video blogi

ME
Medības
Pieredze
Ar pamatīgu šaušanos supermedniekā! 15 reizi notiek Purnavu muižas kauss 2024
Ekskluzīvi 1 diena
ME
Medības
Pieredze
Kokneses klubu šaušanas mači!. Kāpēc vajadzīgi? “Šauj garām!” reģionālās ziņas no Kokneses
Ekskluzīvi 2 dienas
ME
Medības
Pieredze
Vieglākais veids, kā iemācīt sunim komandu “Guli”! Medību suņu apmācība
Ekskluzīvi 14. jūnijs, 2024
Sintija Dozberga
Virtuve
Gatavojam spiedienkatlā. TOP 11 šefpavāra ieteikumi, kā ātri pagatavot bagātīgu meža zupu
Ekskluzīvi 14. jūnijs, 2024
Emīlija Mariševa
Aprīkojums
Termiķis, kam ekrānā jābūt paziņojumam Don’t use while driving*
Ekskluzīvi 10. jūnijs, 2024
Indulis Burka
Aprīkojums
TESTS! Termotēmēklis ar 60 mm lēcu! THERMTEC Ares 360 LRF 384×288
Ekskluzīvi 8. jūnijs, 2024
ME
Medības
Pieredze
Viedoklis. Kad medniekam jāiesper pa d… un jādod pumperniķelis, lai sāktu kustēties
Ekskluzīvi 7. jūnijs, 2024
ME
Medības
Pieredze
Ja ne labākie baurošanā, tad labākie staltbriežu trofeju novērtēšanā! Reportāža
Ekskluzīvi 5. jūnijs, 2024
ME
Medības
Klausies!
Labais tonis ir teikt, ka daba iet bojā! Māris Liopa “Šaujam garām!” #234 epizode
Ekskluzīvi 5. jūnijs, 2024
ME
Medības
Pieredze
Liels vējš un attālums netraucē, ja jānomedī zelta āzītis. Mednieka dienasgrāmata #27
Ekskluzīvi 3. jūnijs, 2024
ME
Medības
Aprīkojums
Ar InfiRay E3 MAX V3 uz Leiputriju! Iespaidi par termokameru pēc gadu ilgas lietošanas
Ekskluzīvi 3. jūnijs, 2024
ME
Medības
Aprīkojums
Pirmie iespaidi Vector Optics binoklis! Vai ir tā vērts?
Ekskluzīvi 31. maijs, 2024
ME
Medības
Aprīkojums
Aktuālie sezonas gadžeti! Pret odiem, svilpes, termoierīces un stāsts par lāčiem
Ekskluzīvi 31. maijs, 2024
ME
Medības
Virtuve
Ja apnicis šašliks, super ātrie burgeri vasaras ballītei! No dabas līdz galdam #6
Ekskluzīvi 30. maijs, 2024
ME
Medības
Klausies!
Situācija ir depresīva un skumja! Saruna ar Jāni Baumani. “Šauj garām!” #233 epizode
Ekskluzīvi 29. maijs, 2024
ME
Medības
Pieredze
Pēc šāviena turpini strādāt tā, it kā šāviens nav bijis! Šaušanas seminārs bērniem Mārkulīčos
Ekskluzīvi 28. maijs, 2024
ME
Medības
Pieredze
Uzmanību, suņu saimniek! Pat neliela brūce var būt dzīvībai bīstama
Ekskluzīvi 24. maijs, 2024
ME
Medības
Aprīkojums
Iegādājoties termoierīci, dāvanā meža kamera 189 eiro vērtībā. GPSPRO jaunumi maijā
Ekskluzīvi 23. maijs, 2024
ME
Medības
Klausies!
Kad 95% gadījumu pats traucē ierocim izšaut precīzi! “Šauj garām!” #232 epizode
Ekskluzīvi 22. maijs, 2024
ME
Medības
Klausies!
Tālšaušanas un munīcijas lādēšanas noslēpumi. Šauj garām! dalībniekiem #43
Ekskluzīvi 14. maijs, 2024
ME
Medības
Aprīkojums
Labāk medīsim mežā, nevis uz ceļa!
Ekskluzīvi 16. maijs, 2024
ME
Medības
Klausies!
Mednieki ir “melnie kretīni” un daba ir jāsargā! “Šauj garām!” #231 epizode
Ekskluzīvi 15. maijs, 2024
Indulis Burka
Aprīkojums
Ietaupi! Kā Thermacell gāzes baloniņu uzpildīt atkārtoti?
Ekskluzīvi 12. maijs, 2024
Kate Šterna
Pieredze
Lūsis Valkas centrā no pagalma nolaupa ģimenes mīluli. DAP iesaka to tišināt prom! Aculiecinieka video
Ekskluzīvi 7. maijs, 2024
ME
Medības
Aprīkojums
Eksperimentējam. Dzinējmedību pret individuālo medību tēmēklis, šaujot uz skrejošo mērķi
Ekskluzīvi 3. maijs, 2024
ME
Medības
Klausies!
Kad lēmumus pieņem nekompetenti cilvēki. Arnis Muižnieks. “Šauj garām!” #229 epizode
Ekskluzīvi 1. maijs, 2024
ME
Medības
Aprīkojums
Daži praktiski padomi! Kas jāievēro, uzstādot meža kameru, lai nebūtu gļuku
Ekskluzīvi 29. aprīlis, 2024
ME
Medības
Virtuve
No medījuma jāpagatavo pilnīgi viss! Sirsnīgie salāti – mednieku rasols. No dabas līdz galdam #5
Ekskluzīvi 26. aprīlis, 2024
ME
Medības
Pieredze
Mēģināt trāpīt 800 metros. Vienoti valstij un nakts šaušana ar Pulsar Latvija. Video bloga #78 epizode
Ekskluzīvi 25. aprīlis, 2024
ME
Medības
Klausies!
Ja tu gribi sačakarēt kolektīvu, sadali to grupās! Artūrs Surmovičs “Šauj garām!” #228 epizode
Ekskluzīvi 24. aprīlis, 2024

Lasītākie