Zeltainais šakālis jau labu laiku Latvijā ir medījams. Medību noteikumos teikts, ka zeltainais šakālis kā Latvijas faunai neraksturīga vai invazīva suga medījams no 15. jūlija līdz 31. martam. Taču atsevišķas personas, sev vien zināmu interešu vadītas, arvien skaļāk popularizē ideju, ka zeltainā šakāļa medības būtu aizliedzamas.
Tāpēc medību un mežsaimniecības jomas profesionāļiem vaicājām, kā viņi vērtē vēlmi aizliegt šakāļu medības un kādu ietekmi tas atstātu uz zīdītāju un putnu populācijām, tajā skaitā aizsargājamām, kas Latvijā mīt pašlaik.
Latvijas Mednieku asociācijas valdes priekšsēdētājs Haralds Barviks: “Jāsaka, tā ir ļoti komplicēta problēma, ar ko šobrīd nākas saskarties. Zeltainais šakālis daudzās Eiropas valstīs ienācis no dienvidiem dabiskā ceļā. Un līdz ar to šajās valstīs saglabājis aizsargājamas sugas statusu. Un rezultāts ir visai bēdīgs. Viens no piemēriem – Bulgārija. Savulaik to varēja uzskatīt par Eiropas stirnu lielvalsti. Bija lieliskas trofejas un augsta līmeņa sugas apsaimniekošana. Šobrīd līdzenumu teritorijās, kurās dominē šakālis, stirnu populācija ir ļoti neliela. Un problēmas nav tikai ar stirnām. Šakālis ir visēdājs un iemanās postīt arī dārzus, sējumus un stādījums. Tāpat viņš barībai izmanto visu, kas ir dzīvs. Bulgārijas gadījumā tie ir fazāni, bet mums tie būtu visi uz zemes ligzdojošie putni – irbes, rubeņi, medņi, pīles, zosis, gulbji. Turklāt šakālim ļoti patīk niedrāji, vietas, kas ir pietuvinātas ūdenstilpēm, īpaši apdraudētas būtu tieši pīļu sugas, no kurām zināmai daļai jau šobrīd populācijas samazinās un tiek noteikti medību ierobežojumi vai aizliegumi.
Šajā gadījumā man nav skaidrs, ko šīs atsevišķās personas, kuras grib panākt šakāļu medību aizliegumu, vēlas iegūt. Esmu pārliecināts, ka tā tiek mēģināts apmierināt kādas personīgas ambīcijas. Vai mēs Latvijā vēlamies sabalansētu dzīvnieku sugu kopumu un daudzveidību, vai savu kaprīžu dēļ Latvijai raksturīgo dzīvo radību liktenis mums kļūst vienaldzīgs? Īpaši tad, kad jāierobežo medniecība, tas tiek pasniegts kā iespēja sargāt pīles. Bet kad ir runa par šakāli, pīļu liktenis mums kļūst vienaldzīgs? Arī apdraudētās sugas salīdzinājumā ar šakāli kļūst mazvērtīgas?
Ienākot šakālim lielākā apmērā, cietīs arī zaķu populācija. Cietēja lomā noteikti būs arī bebri, dzērves. Tas varētu ietekmēt arī cilvēku drošu dzīvošanu laukos, jo šakālis sev līdzi atnes virkni slimību un parazītu. Tajā skaitā trakumsērgu, kašķi un ehinokokozi. Jāuztraucas arī tiem, kuri laukos vai piepilsētā vēlas audzēt aitas, turēt mājputnus, suņus un kaķus. Turklāt šakālis ļoti labi piemērojas dzīvei urbanizētā vidē. Tas nozīmē, ka šis dzīvnieks ienāks arī pilsētās, kur tam noteikti atradīsies barība. Jau pašlaik pilsētnieki uztraucas par mežacūkām, kas ienāk pilsētās. Ja šakāli nemedīs jau tagad, vēlāk to apkarot būs ļoti, ļoti sarežģīti.
Vēlme panākt šakāļu medību aizliegumu nav saistīta ar vēlmi panākt kādas problēmas objektīvu risinājumu. Vēlreiz atkārtošu – tā ir atsevišķu personu iegribu izpausme.
Vēlos atgādināt medniekiem, ka lēmumus, arī tos, kas var kaitēt Latvijas dabai, pieņem politiķi. Tāpēc jādomā, par kuriem no viņiem balsot vēlēšanās. Ir konkrētas partijas, kas vienmēr balso pret normālu medību saimniecības attīstību. Ir tikai jāizdara secinājumi, lai nesagrautu līdz šim labi funkcionējošu medību saimniecību.”
Pieredzējis mednieks un mežsaimnieks Mārtiņš Līdums: “Ņemot vērā to, cik ļoti Latvijā ir pārveidota kultūrainava, jebkura populācija, kas ir ienācēja, manuprāt, būtu jāapsaimnieko. Tas ir pamatu pamats. Mums ir sava kultūrainava, un zeltainajam šakālim dzimtās vietas ir mazliet citas. Zeltainais šakālis Eiropas mērogā gan neskaitās invazīva suga un nav iekļauts attiecīgajā Eiropas Savienības direktīvā. Taču Latvijas gadījumā tā ir Latvijas faunai neraksturīga suga.
Šobrīd zeltainā šakāļa medīšanas termiņš ir pielīdzināts vilka medību termiņam. Un tie, kuri vēlas apturēt zeltainā šakāļa medības, visticamāk, vēlētos apturēt arī vilku medības un daudzas citas.
Taču, ņemot vērā, ka zeltainais šakālis ir daudz elastīgāka un vairoties spējīgāka suga nekā mūsu pašu vilks, sekas es pat neņemtos īsti prognozēt! Vai tā būs katastrofa vai mums ierastās, Latvijai raksturīgās faunas izmaiņas, nevaru pateikt, taču tas būtu ārkārtīgi muļķīgs lēmums eksperimentēt, kas būs, ja Latvijā kļūs par vienu plēsīgu sugu vairāk. Lai to redzētu, var aizbraukt uz Centrāleiropu un paskatīties!
Protams, tur ir mazliet cita situācija. Cik man zināms, rumāņu mednieki skaidro, ka šakālim nepatīk dzīvot tur, kur ir spēcīga vilku populācija. Iespējams, kamēr mums ir vilku populācija ļoti labvēlīgā statusā, tas mūs kādu brīdi var pasargāt no plašākas zeltaino šakāļu izplatīšanās. Taču tie paši rumāņi uzsver, ka zeltainais šakālis ir ļoti plastiska suga, kas spēj piemēroties dzīvot tur, kur vilks to nespēj. Tāpēc agri vai vēlu šī izplatība būs. Vai mēs to gribam? Es drīzāk teiktu, ka ne.
Latvijai ne tikai zeltainais šakālis ir neraksturīgs, bet jau tā šobrīd ir pietiekami liela plēsēju slodze uz putnu un mazo zīdītāju populācijām. Pieļauju, ka šakālis var būt arī slimību pārnēsātājs, līdzīgi kā lapsa. Un tas ir vēl viens faktors, ar ko jābūt piesardzīgiem.
Šakālis pirmām kārtām apdraud uz zemes un niedrājos ligzdojošos putnus, kas liela daļa jau šobrīd ir aizsargājami. Tos jau šobrīd apdraud Latvijas faunai neraksturīgie plēsēji – jenotsuns un Amerikas ūdele. Pēdējā jau izkonkurējusi Eiropas ūdeli, kas bija Latvijai raksturīga suga. Mēs nezinām, kādu sugu var izkonkurēt zeltainais šakālis. Vai mēs būtu gatavi atteikties no rudās lapsas? Šakālis ir lielāks un spēcīgāks…
Amerikas ūdeles piemērs labi parāda, kas notiek, ja Latvijai neraksturīgu sugu neapsaimnieko. Patiešām nav dzirdēti stāsti, ka šakālis kā viens no lielajiem plēsējiem darītu krāšņākas Centrāleiropas valstis!”
Meža ķēniņš ar samta ragiem? Nē – Kvazimodo! “Šauj garām!” #238 epizode
Abonē žurnālu Medības!
