Latvijā ir dzīvnieki, par kuru klātbūtni savvaļā daudzi nemaz nenojauš. Viens no tiem ir sumbrs – lielākais sauszemes zīdītājs Eiropā, reiz pilnībā izzudis savvaļā, bet šodien atkal sastopams arī mūsu ainavā. Un, lai gan šāds novērojums joprojām ir retums, Jūrmalciema apkārtnē Latvijas valsts meži darbiniekam izdevies piedzīvot patiešām iespaidīgu sastapšanos.
Latvijas valsts meži vadošais mežierīcības meistars Edgars Šteins, veicot darba pienākumus Jūrmalciema apkārtnē, mežā sastapa brīvā dabā reti redzamos sumbrus. Aptuveni 20 dzīvnieku liels bars lēni devās savās gaitās, īpaši nepievēršot uzmanību cilvēka klātbūtnei.
Šāds skats Latvijā nav ikdiena. Kā norāda LVM medību vadītājs Mārcis Pavlovičs, savvaļā sumbrus pie mums redzēt negadās bieži, jo tie sastopami tikai Papes apkārtnē. Dzīvnieki pārsvarā uzturas barā, nav agresīvi un dienas laikā parasti pārvietojas reti. Ja dabā izdodas sastapt sumbrus, tiem nevajag tuvoties – jāuzvedas mierīgi un nesteidzīgi jādodas prom.
Lielāks par alni un nebūt ne tik lempīgs, kā izskatās
Sumbrs nav dzīvnieks, kurš cilvēku uztvertu kā medījumu vai apzinātu draudu, taču tas ir milzīgs savvaļā dzīvojošs zālēdājs, kuru nedrīkst nenovērtēt par zemu. Pieaudzis tēviņš var svērt līdz 800–900 kilogramiem un skaustā sasniegt aptuveni 1,8–1,9 metru augstumu. Pirmajā brīdī sumbrs var šķist lēns un smagnējs, taču šis iespaids ir mānīgs – vajadzības gadījumā tas spēj būt ļoti ātrs un bīstams, īpaši tad, ja tiek iztraucēts bars, tuvumā ir teļi vai dzīvniekam nav iespējas atkāpties.
Kā sumbri nonāca Latvijā?
Latvijas sumbru stāsts cieši saistīts ar Papes dabas parku. Sugas atjaunošanas projekta laikā Pasaules Dabas fonds 2004. gadā sumbrus ieveda Papes apkārtnē. Sākotnēji dzīvnieki dzīvoja aplokā, taču laika gaitā daļa no tiem devās brīvībā un pielāgojās dzīvei savvaļā.
Šobrīd sumbri sastopami galvenokārt Kurzemes dienvidos – Papes, Rucavas un Vaiņodes apkārtnē. Reizēm tie pārvietojas plašākā teritorijā, šķērso ceļus un sagādā pārsteiguma brīžus autovadītājiem. Atsevišķi tēviņi Latvijā var ienākt arī no Lietuvas, meklējot jaunas teritorijas vai partneres. Līdz ar to arvien vairāk var runāt ne tikai par lokālu Latvijas grupu, bet arī par plašāku Baltijas sumbru kustību.
Interesanti, ka sumbri Latvijā nonākuši arī agrāk. Izdevumā Cīņa savulaik aprakstīts, ka 1984. gadā uz Latviju no Bjalovežas gāršas Polijā tika atvests sumbru pāris. Dzīvnieku sagūstīšana un pārvešana izrādījās sarežģīta – vispirms veiksmīgi notverta jauna sumbru govs, bet sākotnēji sagūstītajam bullim pārbaudē atklātas redzes problēmas. Tāpēc uz jaunajām mājām Latvijā vispirms devās viena pati govs, un tikai vēlāk tai pievienojās cits, veselīgāks bullis.
Eiropas dabas aizsardzības veiksmes stāsts
Eiropas sumbru vēsture ir viens no spilgtākajiem piemēriem tam, kā konkrēta dzīvnieku suga var nonākt līdz teju pilnīgai izzušanai – un cik daudz var mainīt mērķtiecīga aizsardzība.
Savulaik sumbri Eiropā tika pārmērīgi medīti, un 20. gadsimta sākumā savvaļā tie izzuda. Dažādos avotos atšķiras precīzs gads, kad Polijā nomedīts pēdējais savvaļā dzīvojošais sumbrs – tiek minēts gan 1919., gan 1921. gads. Pēc tam suga saglabājās tikai nebrīvē – zooloģiskajos dārzos un rezervātos.
Uzmanību, milzis pie ceļa! Lielāks un bīstamāks par alni. Meža ziņas #17
Mūsdienās Eiropas sumbru populācija atjaunota no ļoti neliela dzīvnieku skaita. Zinātniskajā literatūrā norādīts, ka pēc Pirmā pasaules kara dzīvi bija palikuši tikai 54 Eiropas sumbri, bet pašreizējā populācija faktiski balstās uz ļoti šauru ģenētisko pamatu. Tieši tāpēc arī šodien, kad sumbri atkal redzami arvien vairākās valstīs, sugas nākotnei joprojām būtiska ir ģenētiskā daudzveidība un gudra populāciju pārvaldība.
Ja vēl pirms dažām desmitgadēm sumbra atgriešanās Eiropas dabā šķita gandrīz neticams scenārijs, tad šobrīd skaitļi rāda pavisam citu ainu. Saskaņā ar Eiropas Sumbru draugu biedrības publicētajiem Eiropas sumbru ciltsgrāmatas datiem 2024. gada beigās pasaulē bija 12 209 Eiropas sumbri, no kuriem 9841 dzīvoja brīvās populācijās.
Polija joprojām ir viens no nozīmīgākajiem sumbru atjaunošanas centriem Eiropā. Tur 2024. gada dati rāda 3060 sumbrus, no kuriem 2855 dzīvo brīvi.
Arī Lietuvā populācija ir būtiski augusi. 2025. gadā publicētā Baltic Forestry pārskata pētījumā norādīts, ka 2024. gadā Lietuvā bija 339 sumbri, no tiem 284 brīvi dzīvojoši dzīvnieki. Salīdzinājumam – 2011. gadā Lietuvā bija tikai nedaudz vairāk par 100 sumbriem, bet brīvās populācijās – 72 dzīvnieki.
Meža un pļavu arhitekti
Sumbrs nav tikai iespaidīgs dzīvnieks, ko reti izdodas ieraudzīt. Tam ir arī svarīga ekoloģiska loma. Sumbri barojas ar graudzālēm, grīšļiem, lakstaugiem, koku un krūmu mizu, paparžaugiem un pat sēnēm. Pieaudzis tēviņš labos barošanās apstākļos diennaktī var apēst vairākus desmitus kilogramu barības.
Pārvietojoties pa ainavu, šie lielie zālēdāji palīdz uzturēt atvērtākas vietas, kavē pļavu un mežmalu aizaugšanu, apgrauž krūmus un veido daudzveidīgāku vidi citām sugām – kukaiņiem, putniem un augiem. Tādēļ sumbru klātbūtne nav tikai simboliska. Tā ir daļa no dabas procesu atjaunošanās.
Ja satiec sumbrus – netuvojies!
Lai arī sumbri parasti nav agresīvi, tie ir savvaļas dzīvnieki, turklāt ļoti lieli un spēcīgi. Ja dabā izdodas tos sastapt, jāievēro vienkārši drošības principi – netuvoties, nebarot, nemēģināt aizbaidīt, nesekot ar telefonu rokās un nekādā gadījumā neiet tuvumā baram, kurā ir teļi.
Vislabāk ir saglabāt mieru, ievērot distanci un nesteidzīgi doties prom. Īpaša piesardzība jāievēro arī uz ceļiem Kurzemes dienvidos, jo sadursme ar sumbri var būt vēl smagāka nekā sadursme ar alni.
Lācis vietu jau pārbaudīja, tagad kārta medniekiem! Festivāls “Minhauzens” tuvojas. MSAF stāsti #4
👉 Abonē 5 mēnešiem bez pielikumiem.
👉 Abonē 5 mēnešiem ar lielo ģimenes komplektu.
Žurnāla Medības jūlija numurs ir klāt! Iegādājies to šeit
