Avots: Latvijas Avīzes 7. maija izdevums
Pēdējā laikā arvien biežāk sociālajos tīklos parādās videoieraksti no meža kamerām, kuros redzami brūnie lāči, pienāk arī ziņas par vilku uzbrukumiem mājdzīvniekiem. Vai sabiedrībai būtu jāsāk uztraukties?
“To viennozīmīgi pateikt nevar, jo katrā vietā situācija ir atšķirīga. Taču tur, kur plēsēji nodara postījumus, ir jāmeklē risinājums uz vietas, nevis jācenšas burtiski pieturēties pie Briselē pieņemtajām regulām,” ir pārliecināts Latvijas Mednieku asociācijas valdes priekšsēdētājs Haralds Barviks.
Vilku skaits jāsamazina
Saskaņā ar Valsts meža dienesta datiem Latvijā šobrīd dzīvo vismaz 1400 vilku, kas padara tos par visai bieži sastopamiem savvaļas dzīvniekiem, jo īpaši pavasaros un rudeņos, kad pelēči aktīvāk pārvietojas barības meklējumos. Vilki ieklīst lauku māju pagalmos un ganību aplokos, saplosa suņus un aitas. Pārmest saimniekiem nolaidību te būtu nevietā, jo izsalkušam vilkam pat pusotru metru augsts žogs nav šķērslis.
“Daudzus gadus pēc kārtas vilku medību limits tiek izpildīts jau decembra vidū bezsniega apstākļos, un tas liecina, ka vilku ir ļoti daudz visā Latvijas teritorijā, arī Pierīgā,” atklāj H. Barviks. “Skaidrs, ka vilkam mūsu dabā ir jādzīvo, taču tam jārespektē cilvēks, un tas nedrīkst kļūt par traucēkli, bet pašlaik vilks par tādu ir kļuvis. Tādēļ ir jāmaina, jāpārstrādā šīs sugas aizsardzības plāns, kas ir novecojis un vairs neatbilst reālajai situācijai.”
Vilku populācijas pieaugošā dinamika norāda uz nepieciešamību pēc rūpīgas un vienlaikus pārdomātas plēsēju regulēšanas, lai nodrošinātu līdzsvaru starp cilvēku un dabas interesēm. Reaģējot uz situāciju, 2025./2026. gada medību sezonā Valsts meža dienests (VMD) ir palielinājis vilku nomedīšanas limitu līdz 370 dzīvniekiem, salīdzinot ar 300 iepriekšējā sezonā.
Svaru kausos drošība un aizsardzība
Dabas eksperti iebilst, ka mākslīga populācijas samazināšana var atstāt neatgriezeniskas sekas uz kopējo ekosistēmu. Te spilgti izpaužas dažādās sabiedrības grupu intereses – vienā pusē ir cilvēki, kuru saimniecības un īpašumi cieš no plēsēju darbības, bet otrā pusē – dabas aizstāvji, kuri iestājas par vilku aizsardzību. Šāda pretstāve neveicina mainīgajai situācijai atbilstoša regulējuma ātru pieņemšanu.
Neapšaubāmi plēsīgo dzīvnieku pieaugums Latvijā rada jaunus izaicinājumus lauksaimniecībai un cilvēku drošībai. Vilki un lāči ir neatņemama Latvijas ekosistēmas sastāvdaļa. Vilki dažkārt pilda sanitāra lomu, izķerot slimos, vārgos un apēdot kritušos dzīvniekus, kā arī ierobežo mazo plēsēju populācijas. Viņi palīdz saglabāt bioloģisko daudzveidību, piemēram, samazinot briežu un stirnu skaitu šo pārnadžu pārapdzīvotos mežu masīvos.
Ir skaidrs, ka Latvijai ir nepieciešami gan plēsēji, gan spēcīga lauksaimniecības nozare, tādēļ svarīgi, lai likumdevēji uzklausītu visas iesaistītās puses un regulētu plēsēju populācijas pieaugumu, ņemot vērā ne tikai dabas aizsardzības speciālistu, bet arī vietējo iedzīvotāju un tautsaimniecības intereses.
“Manuprāt, lai panāktu līdzsvaru, ir jānosaka nevis medību kvotas, bet gan minimālais plēsīgo sugu īpatņu skaits, zem kura nedrīkstam samazināt šo populāciju, lai tā būtu stabila un ilgtspējīga. Tad mierīgu sirdi varēsim vairāk medīt vilkus tajā apkaimē, kur tie uzbrūk ganāmpulkiem vai suņiem. Lāčus pagaidām nevajadzētu aiztikt, tomēr situācija jāuzrauga un jāizņem no populācijas neadekvātie īpatņi un tie, kuri pārāk bieži sāk uzturēties apdzīvotu vietu tuvumā,” uzskata Haralds Barviks, piebilstot, ka lācis ir ļoti bīstams dzīvnieks un to nedrīkst uztvert kā pasaku varoni Vinniju Pūku.
Līdz 2004. gadam vilki bija nelimitētie medījamie dzīvnieki, kurus varēja medīt visu gadu bez skaita ierobežojuma. Lai pielāgotos Eiropas Savienības dabas aizsardzības prasībām un balstoties uz monitoringa datiem, tika noteikts nomedījamo vilku daudzums. “Apsaimniekojot vilku populāciju, nepieciešams ievērot adaptīvās apsaimniekošanas principus, lai nepieļautu strauju populācijas stāvokļa pasliktināšanos un nodrošinātu, ka vilku populācija Latvijā arī turpmāk saglabā labvēlīgu aizsardzības statusu. Nosakot pieļaujamo vilku nomedīšanas apjomu, Valsts meža dienests vadās nevis pēc novērtētā vilku skaita, bet pēc iepriekšējās sezonas vilku medību rezultātiem, medību gaitas, nomedīto dzīvnieku dzimuma un vecuma struktūras, vilku monitoringa rezultātiem un LVMI “Silava” pētījumiem par vilku populācijas stāvokli medību ietekmē,” skaidro VMD Medību daļas vecākais referents Ilgvars Zihmanis. Līdz 2022. gada aprīlim īpaši aizsargājamas un ierobežoti izmantojamas sugas statusu baudīja arī lūši, taču, noslēdzoties ilgām diskusijām starp dabas aizsardzības organizācijām, medniekiem un valsts iestādēm, šīs plēsīgo dzīvnieku sugas medības tika pilnībā aizliegtas, izņemot gadījumus, kad lūši nodara būtiskus postījumus tautsaimniecībai.
Brūno lāču fenomens
Arī brūnais lācis Latvijā ir īpaši aizsargājama suga un tā medības ir aizliegtas. Lāči vienmēr bijuši pilntiesīgi mūsu mežu iemītnieki, taču par populāciju, kas veiksmīgi vairotos, to var uzskatīt tikai pēdējos desmit gados, par ko liecina lāču monitorings. Pirms pieciem gadiem tika lēsts, ka pie mums pastāvīgi uzturas 60–70 lāču, toties jaunākie Latvijas Valsts mežzinātnes institūta “Silava” monitoringa dati liecina, ka nu jau Latvijā varētu būt ap 190 lāču.
Turklāt biežāk tiek konstatētas lācenes ar mazuļiem, kas norāda, ka lāču populācija turpina palielināties. Šobrīd arvien vairāk lāču novērojami dzīvnieku barotavās un ķepu nospiedumi liecina par to klātbūtni arī privātīpašumos, ko nereti veicina paši īpašnieki, izmetot pārtikas atkritumus māju tuvumā.
Brūnais lācis ir lielākais Latvijas plēsējs, un lielāko īpatņu svars var sasniegt pat trīssimt kilogramus, pie tam lāčiem nav dabisko ienaidnieku, tādēļ to populācija netiek apdraudēta un sekmīgi attīstās. Zināmos apstākļos lācis var uzbrukt arī cilvēkam, jo īpaši tad, ja lācene ir kopā ar mazuļiem. Taču dažkārt tiek saņemtas arī ziņas, kas rada nevajadzīgu ažiotāžu, kā tikko par lāča uzbrukumu velosipēdistam Igaunijā, kas izrādījās nepatiesas.
Zeltainais šakālis – uz palikšanu
Pēdējā laikā Latvijā parādījies vēl viens plēsējs – zeltainais šakālis (Canis aureus L.), kas pirmoreiz nomedīts 2013. gada decembrī pie Jelgavas, drīz pēc tam medniekiem stobra galā trāpoties vēl citviet Zemgalē un Kurzemē. Precīzu datu, kā tieši šis dzīvnieks nonācis Latvijā, nav, taču iespējams, ka pie mums tas ieradies no dienvidaustrumiem caur Ukrainu un Baltkrievijas ziemeļu daļu. Zeltainā šakāļa parādīšanās Latvijā ir dabisks, klimata pārmaiņu izraisīts process, tomēr jaunas plēsēju sugas ienākšana dabā var ietekmēt dabisko līdzsvaru, sīko zīdītājdzīvnieku un uz zemes ligzdojošo putnu sugu populācijas, kā arī apdraudēt aitu ganāmpulku drošību.
Zeltainais šakālis savu vārdu ieguvis zeltaini rudā apmatojuma dēļ. Tāpat kā vilks tas dzīvo barā, kuru veido vecāku pāris, kucēni un pagājušā gada dzīvnieki. Sasniedzot divu gadu vecumu, jaunie šakāļi pamet baru, lai meklētu savu medību teritoriju, kuras lielums ir atkarīgs no barības pieejamības un var sasniegt pat divdesmit kvadrātkilometrus. Šakālis ir visēdājs, taču pārsvarā mielojas ar maziem un vidēji lieliem mugurkaulniekiem un kukaiņiem, kā arī dažādiem mežā pieejamiem augļiem un ogām.
Šakālis apdraud uz zemes un niedrājos ligzdojošos putnus, no kuriem lielākā daļa ir aizsargājami. Turklāt tos apdraud arī citi mūsu faunai neraksturīgie plēsēji – jenotsuns un Amerikas ūdele, kas jau izkonkurējusi Latvijai raksturīgo sugu Eiropas ūdeli, un pagaidām var tikai minēt, kādu sugu varētu apdraudēt zeltainais šakālis. Varbūt lapsu, jo uzvedības ziņā šie dzīvnieki ir līdzīgi, un novērots, ka vietās, kuras apdzīvo zeltainais šakālis, samazinās lapsu skaits, jo tās izvairās no šī plēsēja, kas ir pārāks par rudasti.
“Zinātnieki uzskata, ka zeltainais šakālis Latvijā ir nevis invazīva suga, bet ienācis dabiskā ceļā ainavas pārmaiņu ietekmē. Šakāļu skaits pie mums šobrīd nav liels, lai gan vērojama pieaugoša tendence. Šakāļus ir atļauts medīt, to daudzumu var regulēt vilki, bet paši šakāļi barības ziņā konkurē ar mazākiem plēsējiem – lapsām, jenotsuņiem un āpšiem. Pagaidām nav saņemta oficiāla informācija, ka šie dzīvnieki pie mums nodarītu postījumus mājlopiem. Domājams, šakāļu skaits Latvijā arī nekļūs īpaši liels, tādēļ pašlaik nav pamata bažām, ka tie varētu būtiski ietekmēt mūsu vietējo sugu populācijas,” pauž Ilgvars Zihmanis.
“Uztraukumam par graujošu zeltainā šakāļa ietekmi uz Latvijas dabu tiešām nav pamata, jo mūsu valstī ir ļoti blīva vilku populācija, un vilks ir šakāļa dabiskais ienaidnieks. Turklāt šakālis Latvijā ir medījams vienā laikā ar vilku – no 15. jūlija līdz marta beigām,” VMD pārstāvim piekrīt LVMI “Silava” vadošais pētnieks, bioloģijas zinātņu doktors Jānis Ozoliņš.
“Tomēr Latvijas faunai zeltainais šakālis nav piemērots. Tuvākā vai tālākā nākotnē mēs varam saskarties ar diezgan lielām problēmām, jo šis dzīvnieks spēj nodarīt kaitējumu gan jaunajiem pārnadžiem, gan mazākajiem meža dzīvniekiem. Kamēr mūsu valsts teritorijā barības bāze šakālim būs labvēlīga, viss ir kārtībā. Taču šakāļa mītnes zemēs Vidusāzijā uzbrukumi cilvēkiem, jo īpaši bērniem, notiek gana bieži, šakālis var saplosīt suņus, kaķus, vistas, pīles un pat aitas,” brīdina Haralds Barviks.
Plēsēju uzraudzība un regulēšana
Kurš ir atbildīgs?
Latvijā par plēsēju (vilku, lūšu, lāču) populācijas regulēšanu un to nodarīto postījumu pārvaldību ir atbildīgas vairākas valsts iestādes, kas sadarbojas ar Latvijas Valsts mežzinātnes institūta “Silava” pētniekiem, kuri veic zinātnisko darbību un pētījumus, kā arī izstrādā vadlīnijas lielo plēsēju nodarīto kaitējumu un populācijas stāvokļa novērtēšanai. Dabas aizsardzības pārvalde (DAP), vadoties pēc sugu aizsardzības plāniem, atbild par lielo plēsēju aizsardzību un monitoringu.
Savukārt VMD, pamatojoties uz zinātniskiem datiem, nosaka medījamo dzīvnieku pieļaujamo nomedīšanas apjomu, kas ļautu nodrošināt gan populācijas ilgtspēju, gan samazinātu sugas radītos postījumus tautsaimniecībai. Bet, lai samazinātu populāciju blīvumu, par sīko plēsēju (lapsu, jenotsuņu) regulēšanu pārsvarā atbild medību tiesību lietotāji (mednieku kolektīvi) VMD uzraudzībā.
Jāmeklē un jāatrod līdzsvars
“Noteikt optimālu plēsēju skaitu Latvijas mežos ir teju neiespējami, jo cilvēki ir tik ļoti izmainījuši dabas apstākļus, ka dabiski sugu pašregulācija vairs nevar notikt, jo tad, ja to atļausim, paši būsim cietēji,” teic Jānis Ozoliņš. “Ievērojot starptautiskās saistības, visas lielo plēsēju sugas ir jāsaglabā labvēlīgā aizsardzības stāvoklī, kādu paredz ES Dzīvotņu direktīva. Tajā ietverti četri rādītāji, pēc kuriem jāvērtē šo sugu stāvoklis un jāiesniedz ziņojums Eiropas Komisijai reizi sešos gados. Visas ES valstis to dara pēc vienotām vadlīnijām.”
Pētnieks skaidro, ka šajos četros rādītājos ietilpst plēsēju skaita un izplatības izvērtējums un ka šiem rādītājiem noteikti jābūt stabiliem vai augošiem, jo runa ir par apdraudētām sugām. “Trešais rādītājs ir piemērotu dzīvesvietu esamība, ar ko Latvijā viss ir kārtībā, bet ceturtais ir dažādi interpretējamais rādītājs par sugas nākotnes izredzēm, par kuru mums jāsniedz zinātnisks pamatojums, vai nākamajos sešos gados kāda no plēsēju sugām netiks apdraudēta. Ja visi četri kritēriji ir novērtēti pozitīvi, tiek atzīts, ka konkrētajai sugai ir labvēlīgs aizsardzības stāvoklis.”
ES Dzīvotņu direktīva paredz veselu virkni iespēju, kā valsts var nodrošināt plēsīgo dzīvnieku sugu un cilvēku līdzāspastāvēšanu jeb populāciju pārvaldību. “Pārsvarā valsts ierēdņi ar pārvaldību saprot medīšanu, bet tā ir tikai viens no pārvaldības instrumentiem. Ir vēl daudz citu veidu, kā pārvaldīt populāciju, piemēram, dzīvniekus atbaidīt, piebarot vai tieši otrādi – nepiebarot,” norāda Jānis Ozoliņš.
Tomēr nevar noliegt arī klimata pārmaiņu ietekmi uz plēsīgo sugu regulēšanas mehānismu, jo sagaidāms, ka klimata pārmaiņu ietekmē ziemas Latvijā kļūs maigākas un vasaras karstākas, prognozē Ilgvars Zihmanis. “Tas var pozitīvi ietekmēt dzīvnieku izdzīvošanu, taču var arī atstāt negatīvu ietekmi uz meža koku un krūmu sugām, kas veido dzīvnieku barības bāzi, un sekmēt dažādu parazītu izplatību. Klimata pārmaiņu dēļ Latvijā aļņu skaits varētu samazināties, bet staltbriežu, stirnu un mežacūku skaits pieaugt, un, iespējams, būtu jākoriģē arī plēsīgo sugu īpatņu optimālais skaits mūsu ekosistēmā.”
Uzziņa
Kas aizsargā plēsējus
– Latvijā plēsīgo sugu aizsardzību primāri nosaka Sugu un biotopu aizsardzības likums, kas regulē īpaši aizsargājamo sugu (vilku, lūšu, ūdru un citu) aizsardzību, aizliedzot to iznīcināšanu un dzīvotņu postīšanu.
– Ministru kabineta noteikumi Nr. 353 (07.06.2016.) “Īpaši aizsargājamo sugu saraksts”.
– Eiropas Padomes direktīva 92/43/EEK (21.05.1992.) jeb Dzīvotņu direktīva par dabisko dzīvotņu, savvaļas faunas un floras aizsardzību, kas ir pamatā – Latvijas nacionālajai dabas aizsardzības politikai.
– Bernes konvencija par Eiropas savvaļas augu, dzīvnieku un to dabisko dzīvotņu aizsardzību.
– Medību likums, kas nosaka kārtību, kādā tiek regulēta to plēsīgo sugu populācija, kas vienlaikus ir arī medījamie dzīvnieki.
Eksperta komentārs: “Uz situāciju jāreaģē elastīgi”
Linda Dombrovska, medniece, žurnāla “Medības” galvenā redaktore: “Latvijas faunas lielo plēsēju populāciju optimālas regulēšanas mehānisma pamatā, manuprāt, jābūt adaptīvai apsaimniekošanai. Tas nozīmē, pieņemot lēmumus, tiem jābūt balstītiem datos, bet ar iespēju elastīgi reaģēt uz reālo situāciju dabā. Plēsēju populācijas nevar vadīt tikai “uz papīra”. Jāņem vērā gan postījumu apjoms un nodarītie zaudējumi lopkopībai un mājdzīvniekiem, gan reģionālās atšķirības un populācijas struktūra.
Tāpēc kā viens no svarīgākajiem ietekmes instrumentiem ir regulētas medības, savlaicīga reakcija uz problēmdzīvniekiem, kā arī īpašnieku tiesības aizsargāt savu īpašumu postījumu vietās. Mērķis nav iznīcināt plēsējus, bet panākt līdzsvaru starp cilvēku un savvaļu.
Citādai attieksmei jābūt pret mūsu mežu “ienācējiem”, piemēram, jenotsuņiem, jo tā ir invazīva suga. Gan Eiropas Savienībā, gan Latvijā jenotsuns tiek uzskatīts par vienu no sugām, kas rada risku vietējai faunai – īpaši zemē ligzdojošajiem putniem. Daudzās valstīs tiek īstenotas koordinētas un mērķtiecīgas jenotsuņu apkarošanas programmas, saņemot tām finansējumu, bet Latvijā lielā mērā tas joprojām balstās uz mednieku brīvprātīgu darbu.
Ja mēs gribam saglabāt bioloģisko daudzveidību, tad invazīvās sugas nedrīkst ignorēt – tās ir jāierobežo sistemātiski, nevis epizodiski. Finansiāls atbalsts vai dažādi projekti noteikti ir svarīgi, jo Latvijai būs jāatskaitās Eiropas Savienībai par pasākumiem, kas tiek īstenoti invazīvo sugu apkarošanai.
Klimata pārmaiņas jau tagad rada apstākļus jaunu sugu ienākšanai Latvijā. Šakālis ir labs piemērs – vēl nesen eksotisks, tagad jau realitāte mūsu mežos. Ar klimata pārmaiņām mainās dzīvotnes, paplašinās areāli un parādās jaunas sugas. Pārmaiņu gaitu precīzi nevar paredzēt, bet skaidrs ir viens – mums būs jāpielāgojas. Tas nozīmē monitoringu, ātru reakciju un elastīgu apsaimniekošanu.”
Publikācija sagatavota ar Latvijas Vides aizsardzības fonda finansiālo atbalstu. Par publikācijas saturu atbild AS “Latvijas Mediji”.
Vai tad stirnas nevar medīt, kad gribas, un būt medniekam ir slikti? “Šauj garām!” #334 epizode
👉 Abonē 7 mēnešiem bez pielikumiem.
👉 Abonē 7 mēnešiem ar lielo ģimenes komplektu.
Žurnāla Medības maija numurs ir klāt! Iegādājies to šeit
