Jau informējām, ka vairākas nedēļas lūsis posta saimniecību Aizkraukles novada Zalves pagastā. Pagājušās nedēļas nogalē Aizkraukles novada Zalves pagastā kādā saimniecībā, kur dzīvo IEVA BURGMANE kopā ar saviem suņiem, kā arī vairākiem mājlopiem, Ievas acu priekšā notika patiešām baisa situācija – lūsis, tikai dažus metrus no mājām, viņas pašas īpašumā, uzbruka.
Vipeta šķirnes sunīte vārdā Kleopatra cietusi diezgan pamatīgi – tikusi pie dziļām brūcēm, taču, pateicoties tam, ka turpat ārā bija pati Ieva un vēl viens suns – Kleopatras mamma Bella, viņa palika dzīva.
Ja lūsis netiktu iztraucēts un saķertu suņa galvu ar zobiem, iznākums būtu ļoti slikts…
JOLANTA KUZŅECOVA, praktizējoša veterinārārste, kas izglāba Kleo dzīvību pēc lūša uzbrukuma, portālam LA.lv pastāstīja: “Ja lūsis netiktu iztraucēts un saķertu suņa galvu ar zobiem, iznākums būtu ļoti slikts… Labi, ka tur blakus bija otrs suns, kas tomēr reaģēja uz uzbrukumu, kā arī – pati saimniece skrēja klāt. Tāpēc Kleo brūces bija tikai no lūša nagiem, bet ļoti daudz – burtiski pa visu ķermeni. Kopumā bija piecas brūces, kas bija jāšuj, no kurām – viena, uz kakla, kas ļoti stipri asiņoja un bija patiešām ļoti dziļa. Tur jau bija saplēsti muskuļi un liela hematoma apkārtējos audos. Sunim nedēļu būs jādzer medikamenti – antibiotikas, pretiekaisuma un pretsāpju līdzekļi. Un tad jau, cerams, ka suns sāks ceļu uz atlabšanu.”
Kāpēc jāskrien pakaļ stirnai, ja ir brīvi pieejama barība?
Žurnāla “Medības” galvenā redaktore, pieredzējusi medniece un kinoloģe LINDA DOMBROVSKA sarunā ar portālu LA.lv skaidro, ka šādā situācijā, kāda notikusi Ievas īpašumā, vispareizākais būtu saņemt Dabas Aizsardzības pārvaldes vienreizējās atļaujas plēsēja nomedīšanai. Un tomēr, viņa atzīst – nav dzirdējusi, ka tādas līdz šim kaut reizi būtu tikušas izsniegtas. Pamatojums tam esot – īpaši aizsargājama suga, un medīt nav atļauts.
Linda tāpat ir pārliecināta, ka kopš Latvijā pirms dažiem gadiem tika aizliegtas lūšu medības un arī mednieku veiktais monitorings pārtraukts, lūšu, visticamāk, ir krietni savairojušies, jo žurnālam “Medības” diezgan bieži tiek sūtīti video un fakti par to, ka lūši ir un pat pastaigājas privātīpašumos.
“Mums bieži sūta video, kur redzams, ka lūši nāk sētās, nāk pie mājām. Valkā, piemēram, lēca pāri sētai un zaga pīles. Lūsim mainās uzvedība. Viņš saprot, ka cilvēks vairs nav bīstams. Cilvēks vairs nav risks,” – skaidro Linda.
Par to, ka lūsis Ievas īpašumā atgriezīsies, Linda ir vairāk nekā pārliecināta: “Ir pavasaris, jaunie lūši tiek padzīti no ģimenēm, viņiem jāmācās medīt pašiem un ķert sev iztiku. Un tie sāk aizvien biežāk parādīties kaut kur pie apdzīvotām vietām. Tas tāpēc, ka palielinoties lūšu skaitam Latvijā, samazinās viņiem pieejamās teritorijas. Lūšu tēviņi, kas dzīvo savās teritorijās, ir ļoti agresīvi, un padzen jaunuļus. Tāpēc arī jaunie lūši izmēģina spēkus šādās medībās – kāpēc gan skriet pakaļ stirnai, ja te ir brīvi pieejama barība? Nesen, piemēram, Lietuvā bija tāds gadījums, ka lūsis bija apēdis suni un pēc tam iegājis suņa būdā…” – atceras Linda.
Bet ko darīt cietušās Ievas situācijā? Daudz iespēju jau nav. Šobrīd lūsis ir aizsargājams un mednieki nevar darīt neko. Lūsis, visticamāk, atgriezīsies, bet tur ir arī Ievas mājas, īpašums un saimniecība. “Nelaist suņus ārā vienus pašus, būvēt milzīgu žogu, kur lūsis, visticamāk, tāpat tiks pāri, bet varbūt vismaz padomās. Taisīt putniem un lopiem tādu kūti, kur neviens netiek klāt. Iegādāties nopietnus suņus, kas prot cīnīties ar plēsējiem, piemēram, Alabaja šķirnes suņus – tādus, kas sargās savu īpašumu. Man arī pie mājas dzīvo vilki, lūsis un pat lācis, suņi man ir atsaucami, pie siksnas vienmēr ir GPS raidītājs. Vakarā, krēslā, suņus vaļā nelaižu, eju ar viņiem kopā. Ievas gadījumā es arī ieteiktu salikt meža kameras – gan stūriem, pie mājas, lai viņa vismaz zinātu, kas tur staigā un cik bieži. Tad vismaz zina, ar ko rēķināties,” – tā Linda.
Par to, ka šajā gadījumā lūsis nomedījis pat par sevi lielāka izmēra suni, nav nekas neparasts, jo lūši paķer aiz skausta un aizvelk prom. Lūsis medī arī mežacūkas, kazas un stirnas.
Atļaujas izsniedz, ja cilvēks ir izdarījis visu, lai novērstu meža dzīvnieka uzbrukumus
Dabas aizsardzības departamenta direktore GITA STRODE sarunā ar portālu LA.lv apliecina – gadījumos, kad meža dzīvnieks ir tiešām problemātisks un apdraud mājlopus vai pat pašus saimniekus, ir iespējams izsniegt vienreizējo medīšanas atļauju konkrētā dzīvnieka likvidācijai. Tomēr eksperte uzsver, ka pirms šāda atļauja tiek izsniegta, īpašuma saimniekam ir preventīvi jāizdara viss, lai šos uzbrukumus novērstu paša spēkiem. Citiem vārdiem runājot – cilvēkiem pašiem ir jābūt atbildīgiem, lai ar mājlopiem vai mājdzīvniekiem nekas nenotiktu. Viņa atminas kādu gadījumu, kad lūsis bija uzbrucis kādā saimniecībā pīlēm, taču izrādījies, ka šīs pīles staigā brīvā vaļā un nav bijis nekāds nožogojums.
“Jāsaprot, ka, ja šie te putni vai mājlopi staigā pavisam brīvi, tad nav jābrīnās, ka plēsēji nāk un uzbrūk, jo šie dzīvnieki taču ir tik viegli pieejami. Tikpat labi arī vanags šādas pīles var noķert,” – viņa uzsver.
Tomēr, ja cilvēks ir izdarījis visu, lai šādi uzbrukumi nebūtu iespējami – slēgta kūts, nožogojums un tamlīdzīgi, kā arī, protams, suņi neklaiņo vieni paši bez pieskatīšanas, tad šādu atļauju ir iespējams saņemt.
Gita Strode uzsver, ka būtiski ir, lai cilvēkam, kurš šādu atļauju lūdz, ir pierādījumi par konkrēto problemātisko dzīvnieku – piemēram, kameru ieraksti, uzbrukuma un/ vai viņa eksistences fotogrāfijas. Šādā gadījumā cilvēkam ir jāvēršas ar iesniegumu brīvā formā Dabas aizsardzības departamentā ar lūgumu izsniegt šo te vienreizējo konkrētā problēmdzīvnieka likvidēšanas atļauju.
Ja cilvēks pats nav mednieks, viņam ir jāsazinās ar vietējo medību kolektīvu un jāvienojas, kurš būs tas mednieks, kurš šajā konkrētajā vietā šo dzīvnieku likvidēs.
Jautāta, cik bieži šādas vienreizējās atļaujas Latvijā tikušas izsniegtas, Strode atbild, ka tādas ir tikušas izsniegtas, taču vairumā gadījumu, diemžēl, cilvēki pasūdzas par nodarījumiem sociālajos tīklos vai arī, saprotot, ka pašiem vien savs īpašums arī ir jāsargā un jābūvē gan šie te žogi, gan drošas kūtis, šo atļauju vairs nemaz neprasa.
___
Divus kazlēnus un vipetu šķirnes suni saimniece vairs neredzēs nekad. Vēl vienu tās pašas šķirnes suni no lūša nagiem izglāba vien trešā suņa drošsirdība. Turklāt, sanāk, ka suņu mamma no lūša nagiem izglāba savu meitu. Saimnieces stāstītais liecina, ka lūsim jau kļuvis par ieradumu regulāri nākt uz šo saimniecību piektdienās… Šis noteikti ir gadījums, kad Dabas aizsardzības pārvaldei būtu jāpieņem lēmums par problēmdzīvnieka izņemšanu no populācijas.
Krastmalu māju saimniece Ieva Burgmane žurnālam Medības atklāj pēdējo nedēļu notikumus.
“Tas sākās ar kazlēniem pirms trim nedēļām. Kazai atskrēja trīs kazlēni. Tie bija tikai dienu veci, kad starp sešiem un astoņiem vakarā, divi no tiem pazuda no kūts. Ap sešiem vakarā gāju palīgā mammai tos pabarot un ap astoņiem vakarā kazlēnu vairs nebija… Tā bija pirmā piektdiena. Nākamajā rītā apstaigāju apkaimi, cerībā atrast kazlēnus, taču uz kaimiņu lauka atradu lūša pēdas. Sākumā nenoticēju, pati savām acīm, ka tas tā var būt. Pēc divām nedēļām piektdienā pagalmā ieraudzīju lūsi, kurš devās uz kūti. Visticamāk, tas gāja pēc nākamā kazlēna. Es izskrēju pagalmā, un man līdzi izskrēja arī trīs vipetu šķirnes suņi. Bija jau tumšs – ap astoņiem, deviņiem vakarā. Lūsis aizskrēja kūtij pa vienu pusi, suņi pa otru. Pie upes saklausīju kaucienus un mājās atgriezās tikai divi no suņiem. Meklējām trīs dienas un neatradām neko. No suņa lūsis nebija atstājis pāri neko. 14. martā, atkal piektdienā, pļavā pie mājas dienas pirmajā pusē suns ieraudzīja kādu dzīvnieku un skrēja tam tuvāk. Tas izrādījās lūsis, kurš bija aptuveni 100 metru no mājas. Lūsis pieplaka, un es sapratu, ka mans suns jau ir medījums! Viens lēciens un lūsis uzbruka sunim un sāka to plosīt. Ar otru suni Bellu skrējām glābt pirmo. Suns bija ātrāks, ja būtu viena, es nepaspētu neko izglābt. Lūsis savu laupījumu palaida vaļā, un Cleo asiņodama skrēja uz māju. Par laimi lūsis otram sunim neuzbruka, un katrs aizgāja uz savu pusi.
Cleo bija ļoti savainota ar dziļām plēstām brūcēm muskuļos. Vedu viņu vetārstes šūt. Pa ceļam baidījos, ka suns neizdzīvos, asiņošana bija stipra, taču nu Cleo sāk atkopties, jo par laimi nebija skartas artērijas. Diemžēl, dzīvojam laikā, kad cilvēkam nav ļauts sargāt sevi un sev mīļos pat savā pagalmā …”
21. marts atkal būs piektdiena, tad 28. marts. Pastāv liela varbūtība, ka lūsis atkal būs klāt. Ko darīt saimniecei? Lūsis nav medījams un mednieki palīdzēt nevar. Noskatīties, kā lūsis aiznes vai sakropļo kārtējo mājdzīvnieku? Kopš lūšu medību aizlieguma vērā ņemams un nopietns lūšu monitorings vairs nenotiek, jo iepriekš to veica mednieki. Žurnāla Medības redakcija arvien biežāk saņem ziņojumus no lasītājiem par lūšu novērojumiem ne tikai mežā, auto tuvumā, kad tie nebaidās no cilvēka, bet arī ciematu un pat pilsētu tuvumā. Pagājušā gadījumā jau ziņojām par to, ka Valkā no sētas lūsis bija pasācis zagt mājas mīluļus – pudeļpīles. Pirms tam netālu no Saulkrastiem lūsis no sētas zaga vistas, un bija pazuduši arī kaķi. Ko darīt? Izmantojot lietotni Mednis, ir jāziņo par lūšu tiešajiem novērojumiem un to klātbūtnes pazīmēm, kā arī obligāti jāziņo par lūšu un citu lielo plēsēju nodarītajiem postījumiem mājdzīvniekiem vai lopiem. Intervijas laikā, izmantojot lietotni Mednis, tika noziņots par lūša veiktajiem uzbrukumiem un nodarīto postu. Tāpat par postījumiem var ziņot Valsts meža dienestam un Dabas aizsardzības pārvaldei.
Lūsis saimnieces acu priekšā saplosa suni, otru aizvelk uz mežu vakariņām
Žurnāla Medības marta numurā lasi par mednieku labajiem darbiem
