Dabas aizsardzības pārvalde savā Facebook profilā publicējusi jaunāko informāciju par brūno lāci, kas tika regulāri manīts Gulbenes novadā ceļa malā, bet 1. aprīlī eitanizēts: “Veterinārārstu veiktā sekcija liecina, ka brūnais lācis, kas tika iemidzināts, lai novērstu sabiedrības apdraudējumu, sirga ar kuņģa čūlu un tam bija iekaisis zarnu trakts. Šādas slimības pakļauj dzīvnieku ilgstošām mocībām un lēnai nāvei. Pēc kuņģa satura redzams, ka pēdējā laikā tā barību veidojuši lācim nepiemēroti produkti, tostarp cigarešu izsmēķi un čaumalas. Diemžēl kuņģī bija iestrēdzis arī plastmasas iepirkumu maiss.
“Autobusu pieturās lauku apvidos nereti vērojam garām braucēju atstātus maisiņus ar visa veida, tai skaitā, pārtikas atkritumiem. Neviens neaizdomājas, ka patiesībā ceļmalā tiek noliktas dzīvnieku lamatas. Ne lācis, ne kāds cits dzīvnieks neizlobīs salipušu karameli vai sakusušu šokolādes konfekti vai citu iepakotu pārtikas produktu vai tā pielipušās atliekas no tikpat apetītelīgi smaržojoša plastmasas iepakojuma. Nonākot dzīvnieka kuņģī, šī plastmasā ieslodzītā pārtika nevis sagremojas, bet rūgst, izdalot kaitīgas gāzes un skābes. Uzpūtušies plastmasas burbuļi var neatgriezeniski nosprostot zarnas,” situāciju komentē Dabas aizsardzības pārvaldes ģenerāldirektors Andrejs Svilāns. Pēc sekcijas veikšanas lācis nogādāts uz Latvijas Nacionālais dabas muzejs, kur speciālisti tālāk lems par tā ādas vai skeleta izmantošanu sabiedrības izglītošanas nolūkā par Latvijas savvaļā mītošajiem lielajiem plēsējiem un nemedījamajām sugām.
Lai risinātu šo Latvijā līdz šim unikālo situāciju, jau pagājušā gada rudenī, sastopoties pirmo reizi ar diviem brūnajiem lāčiem ar savai sugai netipisku uzvedību, izveidojām starpresoru darba grupu, iesaistot vadošos speciālistus no dažādām iestādēm – gan valsts, gan privātām. Papildus tam darba grupa vērsās pie līdzīgām iestādēm ārpus Latvijas un apkopoja informāciju gan par Igaunijas, gan Vācijas, gan Krievijas un Kanādas pieredzi. Balstoties uz iegūto informāciju par līdzīgu situāciju iespējamajiem risinājumiem, jau rudenī tika izstrādāts rīcības plāns ar alternatīvajiem risinājumiem – aizbiedēšana, izšķiršana, izvietošana nebrīvē, likvidēšana.
Rudenī tika īstenota gan aizbiedēšana, gan izšķiršana (divas reizes). Aizbiedēšana uz šiem lāčiem neiedarbojās, jo to instinkts meklēt pārtiku pie cilvēkiem bija pārlieku spēcīgs. Savukārt izšķiršana sekmējās tikai ar otro piegājienu.
Lāču izvietošana nebrīvē Līgatnes dabas takās vai Rīgas Nacionālajā Zoologiskais Darzs nebija iespējama, jo nevienā no minētajām iestādēm nav brīvu voljeru jaunu lāču uzņemšanai. Lāči izteikti sargā savu teritoriju, tāpēc tos nedrīkst laist voljērā pie citiem lāčiem. Šāda tikšanās beigtos kādam traģiski. Veicot detalizētus aprēķinus, lācim nepieciešamā voljera izbūve, ietverot visas drošības un labturības prasības, izmaksātu apmēram 0,5 milj. EUR, turklāt klāt nāktu arī lāča uzturēšanas – ēdināšana, veterinārija, dzīvnieku kopēja darbi u.c. – izmaksas 30 gadu garumā.
Paralēli dažādu iespējamo risinājumu analizēšanai darba grupa vērsās arī starptautiskajā zooloģisko dārzu tīklā par vēlmi uzņemt šos lāčus kādā no citu valstu zooloģiskajiem dārziem. Taču savvaļas dzīvniekus zooloģiskie dārzi nevēlas uzņemt, tie dod priekšroku jau nebrīvē dzimušajiem dzīvniekiem. Un nebrīvē dzimušu brūno lāču zoodārzos ir pietiekami daudz. Turklāt Eiropas zoodārzos vairs nav kapacitātes, jo šobrīd visās iespējamajās vietās tiek uzņemti evakuētie Ukrainas zoodārzu dzīvnieki.
Savukārt savvaļas dzīvnieku parki, piemēram, Alternative Bärenpark Worbis gGmbH, atsakās uzņemt savvaļas dzīvniekus ar izmainītu/ neadekvātu uzvedību. Šādos parkos nonāk tikai lāči ar savvaļas sugai atbilstošu uzvedību.
Lāči var nostaigāt lielus gabalus, tiem ir plašas teritorijas. Dzīvniekiem pilsonības nav, un tie brīvi staigā no vienas valsts uz citu – ir viena kopējā Baltijas populācija un Latvijas lāči ir daļa no tās. Tēviņu individuālās teritorijas variē robežās no 500 līdz 1300 km2, bet atsevišķos gadījumos var pārsniegt pat 4000 km2. Mātīšu teritorijas ir mazākas – no 130 līdz 780 km2. Līdz ar to Latvijā arī nav iespējams pārvietot piebarotus lāčus uz teritorijām, kur tie nekad vairs netraucēs nevienu saimniecību. Aizvesti tālu prom no cilvēku mītnēm, tie tik un tā meklēs ceļu atpakaļ, lai tiku pie cilvēku sarūpētas barības.”
Avots: Dabas aizsardzības pārvalde
Abonē, lasi elektroniski vai meklē preses tirdzniecības vietās!
