Šie divmetrīgie augi, kuri rudenī zied dzelteniem ziediem, kas atgādina mazas saulespuķes, mūsu dārzos parādījušies jau pirms daudziem gadiem. Tolaik topinambūrus reklamēja kā viegli audzējamus uz vitamīniem bagātus sakņaugus. Taču plašu popularitāti tie neieguva. Mazdārziņu īpašnieki, kas tos bija iestādījuši kādā stūrī, drīz vien jutās nelaimīgi, jo topinambūri agresīvi centās iekarot visu dārzu. Ja rudenī zemē atstājam kādu kartupeļu bumbuli, ziemā tas sasalst un sapūst, bet topinambūra bumbuļi no sala nebaidās! Ja augsnē paliek pat pavisam sīki bumbuļu gabaliņi, pavasarī tur atkal kuplos topinambūru mežs!
Internetā var atrast daudzas topinambūru ēdienu receptes – salātus, zupas, biezeņus, sacepumus, pankūkas, utt. Daudzi, izlasījuši par topinambūru vērtīgajām īpašībām, stingri apņemas tos regulāri celt galdā. Taču drīz vien entuziasms noplok. Var jau teikt, ka svaigiem topinambūriem jūtama riekstu garšas nots, tomēr jau pēc vairākām maltītēm topinambūru salāti šķiet pliekani. Pārējās topinambūru ēdienu receptes atgādina stāstu par zupas vārīšanu no cirvja kāta – ja klāt pieliek dažādus labumus, garšīgi pagatavot var jebko.
Jā, topinambūra bumbuļi ziemo augsnē un teorētiski ir pieejami visu gadu, taču praktiski – tikai tad, kad zeme nav sasalusi. Tos uzglabāt ir sarežģītāk nekā kartupeļus vai sakņaugus, jo topinambūriem vajadzīgs vēsums (vēlamā temperatūra ap 0 grādiem pēc Celsija) un liels gaisa mitrums. Mūsu pagrabos ir siltāks, un bumbuļi sažūst. Arī nelielo bumbuļu mizošana drīz vien apnīk.
Saraktos bumbuļus esmu piedāvājusi draugiem un kaimiņiem, taču īpašu entuziasmu nemanīju. Citas dārza veltes, piemēram, gurķus, kabačus vai ābolus draugi – bezzemnieki ņem labprāt, bet pēc topinambūriem, pat ja tos dod par velti, pieprasījuma nebija.
Kad pilsētas jaunkundze, aizbraukusi uz laukiem, ciemata malā gribēja sarakt topinambūrus veselīgajiem salātiem, māte teikusi, lai nedara ģimenei kaunu un rok tad, kad kaimiņi neredz. – Vai, meitiņ, pie mums tos pat cūkām nedod!
Vīlušies ir arī tie mazdārziņu īpašnieki, kuri topinambūrus stādīja dekoratīvos nolūkos, lai garie laksti aizsegtu skatu uz kaimiņiem. Izrādījās, ka vasaras otrajā pusē topinambūriem bieži vien uzmetas miltrasa, un to audzes kļūst neglītas. Dzinumi nav noturīgi, tos sagāž vējš. Arī saplūktā ziedu buķete liek vilties, jo vāzē tie ilgi nestāv.
Zvēriem garšo
Toties meža zvēriem topinambūri ir īsts gardums! Alojietis Vasaras sākumā topinambūru jaunos dzinumus un lapas ar kāru muti ēd stirnas, brieži un aļņi. Vasaras vidū, kad ir liela zaļumu izvēlē, pieprasījums pēc topinambūriem mazinās. Toties rudenī mežā notiek īstas topinambūru balles! Mežacūkas uzrok stādījumus un daļu bumbuļu apēd. Pēc lietus, kad noskalotie bumbuļi apetītelīgi guļ virs augsnes, ar tiem mielojas teju vai visi zvēri, lāci ieskaitot.
Vai ir vērts topinambūrus audzēt mežā zvēru piebarošanai? To var darīt, jo paēdušie dzīvnieki retāk nāks ārā no meža un mazāk postīs labības un kartupeļu laukus.
Stāda katru pavasari
Taču, atšķirībā no dārza, mežā topinambūrus ieaudzēt ir grūti, jo lielāks zvēru bars noēd visu pa tīro! Briedis var ieiet kuplā topinambūru audzē un ārā nenākt stundām! Taču kad pāri iet mežacūku desants, tad no topinambūriem pāri nepaliek nekas. Mežā, ceļa malā un meža pļaviņās topinambūrus var stādīt ik pavasari. To var darīt aprīļa beigās.
Bumbuļus stādīšanai sarok dārzā. Pirms stādīšanas zāli nopļauj ar trimmeri vai krūmgriezi. Topinambūrus stāda līdzīgi kā eglītes, taisnās līnijās. Iecerētās līnijas abos galos iesprauž mietiņus un pēc tiem vadās. Ar lāpstu neliela soļa attālumā, apmēram ik pēc 25 – 50 cm izrok bedrīti, ieliek topinambūra bumbuli, apber ar zemi un ar kāju piespiež. Stāda sekli, 5 – 10 cm dziļumā. Attālums starp rindām ir 2 metri. Topinambūru asni parādās vēlu, maija beigās. Sākumā tie jākopj, tādēļ līdz Jāņiem pāris reizes topinambūru audzes appļauj ar trimmeri. Vēlāk, kad tie pastiepušies garumā, zāle tos vairs nenomāks.
Diemžēl mežacūkas topinambūrus mēdz izrakt tūlīt pēc iestādīšanas. Tādēļ drošāk tos stādīt maija vidū, kad bumbuļiem jau parādījušies asniņi. Maija vidus ir stādīšanas beigu termiņš, jo stādot vēlāk, raža samazinās. Kā redzam, topinambūru audzēšana ir pietiekami darbietilpīga.
Daudzi mednieki secinājuši, ka diemžēl nespēj topinambūrus ieaudzēt. Mednieki spriež, ka topinambūri labi der meža dzīvnieku piebarošanai, taču, ja ir labs briežu blīvums, tiek ātri noēsti. Tiklīdz parādās pirmās lapas, brieži noēduši gan lapas, gan stublājus, tā arī nekas neizauga.
Zvērīgi veselīgi
Latvijas Universitātes Mikrobioloģijas un biotehnoloģijas institūta zinātnieki izpētījuši, ka topinambūra bumbuļos inulīna koncentrācija sasniedz 15%. Ogļhidrāts inulīns uzlabo zarnu darbību, pastiprina vielmaiņu, un taukvielu maiņu, samazina holesterīna līmeni asinīs, veicina kalcija un magnija uzņemšanu, samazinot osteoporozes risku. Inulīnam piemīt sorbenta īpašības, tas izvada no organisma kaitīgās vielas, neitralizē brīvos radikāļus un veicina žults atteci no aknām. Topinambūra bumbuļus iesaka ēst diabēta slimniekiem. Regulāri ēdot topinambūrus, normalizējas holesterīna līmenis un samazinās cukura līmenis asinīs. Ar svaigu topinambūru sulu ārstē cukura diabētu, mazasinību, sirds un asinsvadu slimības, kā arī stiprina nervu sistēmu.
Topinambūra bumbuļi satur arī vitamīnus B1 un B2, bet kālija, dzelzs un cinka tajos ir vairāk nekā kartupeļos, bietēs un burkānos. Sagriezti vai sarīvēti topinambūri ātri kļūst tumši, līdzīgi kā sagriezti āboli. Faktiski par to vajadzētu tikai priecāties, jo tas liecina, ka topinambūros esošā dzelzs gaisa skābekļa klātbūtnē ir pārvērtusies par dzelzs oksīdu, ko cilvēka organisms spēj uzņemt. Taču namamātes, kuras nevēlas pieļaut topinambūru melnēšanu, salātiem var pievienot nedaudz citrona sulas, vīnu, etiķi vai kādu citu skābu vielu.
Topinambūri satur arī kalciju, varu, mangānu, magniju, fosforu, niķeli, silīciju un neaizvietojamās aminoskābes, ko satur tikai augi un cilvēka organisms nesintezē.
Ja vēlamies iegūt lielus bumbuļus, topinambūri jāaudzē kā kultūraugi, jo savvaļā augošiem bumbuļi ir sīkāki. Ir vērts stādīt kādu ražīgu šķirni, nevis sarakt kaut kādus bumbuļus ceļa malā. Kā stādmateriālu var izmantot topinambūrus, kurus pārdod lielveikalos.
Topinambūrus norok rudenī, vislabāk to darīt pēc pirmajām salnām. Ledusskapja dārzeņu nodaļā tos var glabāt līdz divām nedēļām. Bumbuļus iesaka ietīt virtuves dvielī, kas uzsūks mitrumu.
Topinambūra bumbuļus var nemizot, pietiektos nomazgāt, noberzt ar suku ar plastmasas sariem un noskalot. Tos var sagriezt šķēlītēs un grauzt svaigus, kā burkānus. Var sarīvēt un kopā ar citiem dārzeņiem gatavot dažādus salātus. Topinambūrus var vārīt, cept un sutināt tāpat kā kartupeļus; pievienot ķirbju, kartupeļu vai burkānu krēmzupām, likt pie zupām un dārzeņu sautējumiem, ietīt folijā un cept cepeškrāsnī, utt. Topinambūra ziedi noder tējai.
Par topinambūriem priecāsies arī lauku sētas iemītnieki. No ziediem bites vāc medu, bet bumbuļus labprāt ēd govis un citi mājlopi. Lopbarībai var izmantot arī lakstus.
Eksperiments: kas garšo stirnām un mežacūkām?
Medības + pielikumi!
