Kādreiz katrā pļavā bija pa lapsai. Dzinējmedībās bezmaz katrā mastā vienu nomedīja, bet tagad? Tagad lapsu vairs nav!
Šādu un līdzīgus jautājumus un komentārus pagājušajā rudenī un ziemā ir nācies dzirdēt no vairākiem medniekiem dažādos reģionos. It kā pirms pāris gadiem lapsu ir bijis ļoti daudz, bet tagad, dzinējmedību laikā vai apbraukājot platības ziemā, šos plēsējus vairs neredz. Vai tas ir saistīts ar lauksaimniecības modernizēšanos, ar savvaļas pļavu pārvēršanu par labības laukiem, ar moderno ķimikāliju izmantošanu vai arī tas ir dabisko procesu, grauzēju un plēsēju populāciju apjoma fluktuāciju (viļņošanās) rezultāts?
Mednieku teiktais
Lauksaimnieks, zemnieku saimniecības Vaidelotes līdzīpašnieks un mednieks Mārtiņš Jātnieks, kurš ir pazīstams arī kā kantri mūzikas dziedātājs, dalās novērojumos un atzīst, ka pēdējā laikā lapsas tiešām mazāk redzamas! Aptuveni pirms gada, apstrādājot zemi, tumsā traktoru vienmēr pavadīja divas, trīs, dažreiz pat piecas lapsas, bet tagad to neesot nemaz. Tiesa gan, iepriekš novērotās lapsas pamatā bijušas ar plikām astēm un ne visai labā stāvoklī, reti kura kupla un veselīga. M. Jātnieks pieļauj iespēju, ka pie vainas ir mainīgie laika apstākļi pēdējos gados un kašķa visaptverošā izplatība. Iepriekšējos gados bija daudz slimo lapsu, kas inficēja citas, un liela daļa populācijas ir gājusi bojā.
Mednieks un medību uzņēmuma hunt.lv līdzīpašnieks Artūrs Pencis stāsta, ka viņa medību kluba platībās Taurupes un Ķeipenes novadā šajā sezonā lapsu arī ir kļuvis izteikti maz. Iepriekš, apbraukājot laukus, vienmēr kādas desmit piecpadsmit varēja saskaitīt, bet šoziem rudo nav bijis gandrīz nemaz. Kurzemē ir vietas, kur situācija, pēc mednieku novērojumiem, ir līdzīga. Ziemā, sniega apstākļos lapsas tikušas novērotas ļoti reti. Daudzas no tām kašķainas. Asītes mednieku formējuma vadītājs Ķestutis Vilkaveckis turpretī stāsta, ka šopavasar jaunie, aktīvie mednieki gana lapsu samedījuši un arī dzinējmedību sezonā pa kādai rudastei ir bijis. Arī Latvijas otrā galā, Ludzas rajonā, mednieki nesūdzas par rudo plēsēju skaitu, proti, par tā kritumu. Ir atsevišķi entuziasti, kas ziemas mēnešos nomedījuši pa desmit, pat divdesmit lapsām un vēl medītu, jo plēsoņu ir tik daudz, ka zog vistas no kūtīm un pagalmiem gaišā dienas laikā. Mednieks Aleksandrs skaidro, ka, lai arī lauksaimniecības platību ir ļoti daudz, pamatā tur saimnieko ārzemnieki – dāņi un zviedri, kuriem svarīgākais ir subsīdijas. Jo mazāk ķimikāliju izmanto, jo lielākus maksājumus var saņemt. Iespējams, tādēļ arī peļu ir gana, spriež Aleksandrs no Ludzas novada.
Speciālistu skaidrojums
Pārtikas un veterinārā dienesta (PVD) galvenais speciālists Mārtiņš Seržants domā, ka šajā jautājumā kā visos citos nevajagot sasteigt secinājumus. Trakumsērga Latvijā ir apkarota jau ļoti sen. Faktiski jau desmit gadus dzīvojam bez šīs nāvējošās slimības, ja neskaita pāris gadījumu. Pēdējais trakumsērgas gadījums dzīvniekiem Latvijā konstatēts 2012. gada februārī, bet cilvēkam – 2003. gadā. 2015. gadā tika iegūts no trakumsērgas brīvas valsts statuss. Ievērojami samazinoties saslimšanas riskam, kopš 2013. gada maija suņu, kaķu un mājas/istabas sesku vakcinācija nav jāveic katru gadu, bet gan reizi divos trīs gados saskaņā ar vakcīnas ražotāja noteikto revakcinācijas biežumu, tā sacīts PVD mājas lapā internetā. M. Seržants stāsta, ka, pateicoties trakumsērgas izskaušanai, pirms sešiem septiņiem gadiem visā Latvijā bija vērojams lapsu populācijas pieaugums. Tad sākās kašķa epidēmija. Pārāk lielā dzīvnieku blīvumā infekcijas vai parazitāru slimību izplatīšanās ir neizbēgama. Tad kādu laiku jenotsuņu bija vairāk nekā rudo plēsēju, bet šobrīd lapsu skaits atkal pieaugot, cik var spriest pēc mednieku novērojumiem un nostāstiem. Abu šo vienā nišā esošo plēsīgo visēdāju populāciju skaits līdzsvarojas, jo daba mīl līdzsvaru, saka PVD galvenais speciālists.
Nav noslēpums, ka daudzi zaļā dzīvesveida piekritēji ir pret glifosāta jeb Roundup izmantošanu lauksaimniecībā, jo ir noraizējušies par tā ietekmi uz dabu, augiem un mūsu veselību. Pēc ražotāja datiem, šis herbicīds nav toksisks ne dzīvniekiem, ne arī cilvēkam. Tā sacīts ASV Nacionālā biotehnoloģijas informācijas centra mājas lapā www.ncbi.nlm.nih.gov. Tikmēr citi uzskata, ka raundaps tomēr ir bīstams. Starp citu, Eiropas Parlaments pērn atbalstīja ieceri līdz 2022. gada decembrim pilnībā aizliegt glifosāta herbicīdus, nekavējoties nosakot ierobežojumus vielas izmantošanai.Zemnieku saeimas priekšsēdētājs, mednieks un lauksaimnieks Juris Lazdiņš uzsver, ka glifosāta izmantošanai ir mazs sakars ar lapsu populācijas samazināšanos, jo pretēji daudzu uzskatam tas nenogalina peles. Ja arī lapsu skaits ir krities kādā no reģioniem, tad iemesls būtu meklējams citur.
Kā vienu no iespējamajiem cēloņiem viņš minēja samilzušo stārķu populāciju. Lūk, citāts no portāla latvijasdaba.lv: “Stārķis (Ciconia ciconia) barojas ar sīkiem dzīvniekiem – kukaiņiem, zivīm, abiniekiem, rāpuļiem, putnu mazuļiem, grauzējiem, tārpiem, ēd arī maitu. Novērojams arī izgāztuvēs, kur barojas ar cilvēku pārtikas atkritumiem.” J. Lazdiņš, balstoties uz personiskajiem, kolēģu un lauku nozares strādnieku novērojumiem, zina stāstīt, ka stārķi ēd arī zaķēnus, kurus nosit ar savu aso knābi. Pat interneta vietnēs ir atrodamas fotogrāfijas, kur redzams, kā svētelis aprij zaķēnu veselu. Nereti stārķi uzbrūk arī jaundzimušiem stirnu mazuļiem. Stirnēnu stārķis norīt nevar, bet nobeigt ir spējīgs. Pēdējos gados stārķu ir kļuvis ievērojami vairāk. Tas nozīmē, ka spiediens uz grauzēju populāciju arī pieaug. Tāds varētu būt peļu un citu mazo grauzēju un līdz ar to arī lapsu skaita samazināšanās viens no iemesliem. Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskais institūts BIOR veic dažādu vielu ietekmes monitoringu pārtikas ķēdē, taču visaptverošus glifosāta ietekmes pētījumus uz grauzēju populāciju vai veselības riskiem kopumā Latvijas zinātnieki nav veikuši, atklāj zinātniskā centra vadītājs Aivars Bērziņš. Viņš uzsver, ka glifosāta kā jebkuras citas vielas ietekme uz organismiem vai barības ķēdi kopumā ir komplicēts jautājums. Pastāv ļoti daudzi un dažādas kvalitātes pētījumi, liela daļa no tiem ir visai pretrunīgi. Eiropas pārtikas nekaitīguma iestādes (EFSA) mājas lapā ir pieejami oficiāli atzīti zinātniski augstvērtīgi materiāli par šī pesticīda ietekmi, norāda A. Bērziņš. Atkāpjoties no mītiem, lētajām ziņām un sociālajos portālos saceltās ažiotāžas ap raundapu, A. Bērziņš uzsver, ka ir desmitiem un simtiem ķimikāliju, kuru ietekme nav izpētīta. Tajā pašā laikā glifosāts jeb raundaps ir vienīgais pasaulē, kam ir veikti tik daudzi un tik vispusīgi riska novērtējumi visos iespējamos griezumos. Pie glifosāta kancerogenitātes un mutogenitātes, kas tiek piesaukta daudzos ar šīs vielas izmantošanu saistāmos saindēšanas vai vides apdraudējuma gadījumu aprakstos, ir vainojama cilvēku neuzmanība. Faktiski gandrīz visi šādi gadījumi, kā izrādās vēlāk, ir nepareizas izmantošanas sekas, ar īpašu akcentu norāda BIOR vadītājs A. Bērziņš. Nekorekta lietošana, neatbilstoša vielas koncentrācija, uzglabāšana. Cilvēki ir nevīžīgi vai vieglprātīgi. Bieži sanāk kā tajā vecajā jokā: kad nekas nesanāk un nekas nestrādā, ir beidzot laiks izlasīt instrukciju. Un tad izrādās, ka problēma ir novēršama pašā saknē, rīkojoties saprātīgi ar tām lietām, kas mums ir pieejamas. Līdz ar to apgalvojumam, ka peles iet bojā, jo barojas ar raundapā izmērcētiem graudiem, un tādēļ lapsu skaits sarūk, nav īsta pamatojuma. Vēl jāpiebilst, ka graudi, kas ir pieejami ļoti ierobežotu laika periodu, nav galvenais peļu un citu grauzēju iztikšanas avots.
Fakti un skaitļi
Valsts meža dienesta mājas lapā sadaļā Fakti un skaitļi ir atrodami dati par medījamo dzīvnieku populācijām, kur minēts aprēķinātais indivīdu skaits valstī un nomedīšanas apjomi pa medību sezonām no 2013. līdz 2017. gadam. Tur ir redzams neliels samazinājums pēdējo trīs gadu laikā abās pozīcijās gan lapsām, gan jenotsuņiem. Turklāt nomedīto jenotsuņu skaits krītas nemainīgi un pērn bija vismazākais, savukārt lapsu pērn nomedīts vairāk nekā iepriekšējos pāris gados – 7574 rudastes.
VMD Medību daļas vadītājs Valters Lūsis uzskata, ka nomedīto eksemplāru skaits ir objektīvākais no kritērijiem, pēc kā vērtēt konkrētās sugas populācijas stāvokli. Samazinājumā, kas bija vērojams pirms diviem līdz četriem gadiem, ir vainojamas dažādas slimības, tajā skaitā arī kašķis. Ja runa ir par jenotsuņu populāciju, tad jāskatās, kā tā iet kopā ar mežacūku eksistenci. Sakarā ar Āfrikas cūku mēri mežacūku skaits sarūk, tātad arī barotavu ir mazāk vai tās netiek apkalpotas tik intensīvi kā agrāk. Līdz ar to arī jenotsuņu ir mazāk. Pilnīgi precīzi kaut ko pateikt ir ļoti grūti. Visticamāk, lapsu skaitu ietekmē peles, uzsver V. Lūsis.
Grauzēju skaits nav vienāds gadu no gada. Iespējams, kādā brīdī peļu kļūst mazāk, tomēr par iemesliem arī nevar spriest simtprocentīgi droši. Varbūt pie vainas ir modernā lauksaimniecība ar iedarbīgu ķīmiju un efektīvu tehniku. Laikos, kad no kombaina vairāk graudu bira atpakaļ uz zemes nekā bunkurā, pelēm bija zelta dzīve. No otras puses, pie vainas varētu būt kailsals. Bezsniega apstākļi ziemā arī pelēm ir liels pārbaudījums. Zem sniega tās ir pasargātas no aukstuma, no lidojošo un skrienošo plēsēju acīm un zobiem. Ja sniega nav, grauzējiem dzīve ir daudz sarežģītāka, skaidro V. Lūsis. pastāv arī citi faktori, kas varētu ietekmēt lapsu galveno pārtikšanas avotu – peļveidīgos. Kā zināms, grauzēju populācijām ir raksturīgi demogrāfiskie sprādzieni, kam seko ievērojams skaita samazinājums. Atbilstoši šīm svārstībām mainās arī lapsu skaits.
Vairāk lasiet žurnāla Medības jūnija ņumurā
