Jau janvāra vidū mednieku sabiedrībā sākās karstas diskusijas par Valsts meža dienesta sagatavoto informatīvo ziņojumu Zemkopības ministrijai ar priekšlikumiem paaugstināt maksu par mednieka sezonas karti, medību atļaujām un citas nodevas.
Dokumentā minēts, ka Valsts meža dienests, pildot zemkopības ministra Kaspara Gerharda uzdevumu Valsts meža dienestam – aktualizēt valsts nodevu apmēru atbilstoši šā brīža ekonomiskajai situācijai –, saskata iespēju ievērojami palielināt valsts budžetā iekasējamo nodevu apjomus.
Cipari bez komentāriem
Cipari dokumentā bija visai izteiksmīgi – palielinot maksu par mednieku teorētisko eksāmenu, papildus (salīdzinājumā ar 2019. gadu) plānots iegūt 1326 eiro, par mednieku eksaminēšanu šaušanā – 16 080 eiro, par medību vadītāju eksaminēšanu – 1983 eiro, par mednieka apliecības izsniegšanu – 8980 eiro, medību vadītāja apliecības izsniegšanu – 539 eiro, par mednieka sezonas kartes izsniegšanu – 500 945 eiro, par medību atļaujas izsniegšanu – 547 400 eiro. Kopā 1 770 253 eiro.
Pieejamajā dokumenta versijā tāpat bija lasāmi plāni maksu par atļaujas izsniegšanu Latvijā medīt ārzemniekiem samazināt, un budžets no tā zaudētu 13 334 eiro. 2019. gadā tika izsniegtas 1070 šādas atļaujas un iekasēti 49 372 eiro. Līdz ar to, veicot visai vienkāršus matemātiskus aprēķinus, ikviens varēja secināt, ka maksa par sezonas kartes izsniegšanu no pašreizējiem 14 eiro pieaugtu līdz gandrīz 40 eiro, savukārt maksa par medību atļaujas izsniegšanu no pašreizējiem 1,40 eiro – līdz nepilniem desmit eiro.
Ko par to domā mednieki
Mednieki, protams, bija sašutuši. Latvijas Mednieku asociācijas valdes priekšsēdētājs Haralds Barviks pauda viedokli, ka neredz nekādu pamatojumu tik drastiskam pakalpojumu cenu palielinājumam, jo mednieki mežā iet par savu naudu, iegulda savu darbu, tērē savu laiku, tādējādi sniedzot pakalpojumu visai sabiedrībai.“
Vai mums vairs nav nepieciešama meža stādījumu un lauksaimniecības kultūru aizsargāšana? Ja tā, tad valstij tas tā arī skaidri jāpasaka, ka šīs nozares vairs nav svarīgas! Ja tomēr ir vajadzīgas, bet nav vajadzīgi mednieki, tad valstij pašai ar to būs jātiek galā! Daudzkārt pacelt cenas un tad prasīt visus pakalpojumus, ko mednieki sniedz, nav korekti. Bet kas būs ar mežacūku atļaujām? Mednieku pienākums, no vienas puses, ir cūkas medīt, lai samazinātu Āfrikas cūku mēra izplatības draudus un valsti pasargātu. No otras puses, valsts uz šī rēķina vēlas pamatīgi pelnīt.
Tāpat valsts vēlas veselīgas priežu jaunaudzes, un mednieku pienākums, samazinot briežu populāciju, ir tās sargāt. Un atkal valsts uz šī rēķina vēlas gūt peļņu! Divdomīgi un neētiski, maigi izsakoties… Vai tāds ir valsts atbalsts?”Barvika kungs tāpat uzskata, ka ir neloģiski celt maksu par mednieku eksamināciju laikā, kad jauno mednieku trūkst. Nodevas palielināšana var būt šķērslis, lai kļūtu par mednieku.
Valsts meža dienests atskatās vēsturē
Situāciju no Valsts meža dienesta skatupunkta skaidro tā ģenerāldirektors Andis Krēsliņš:
“Valsts meža dienesta nolikumā ir paredzēts, ka dienests sistemātiski izvērtē normatīvo aktu darbības efektivitāti un dod Zemkopības ministrijai priekšlikumus šo aktu uzlabošanai. Normatīvais akts, kas nosaka maksu par mednieku sezonas kartēm, limitēto medījamo dzīvnieku nomedīšanas atļaujām un citus medniekiem veicamos maksājumus, nav mainīts kopš 2004. gada. Aktuālā situācija nebūt neatbilst tai, kāda bija toreiz, pirms sešpadsmit gadiem. Tāpēc arī Valsts meža dienests rūpīgi analizēja to, kāda bija situācija pirms 2004. gada un kāda ir pašreiz.
Nedomāju, ka padomju laikā medības bija kaut kas ļoti ekskluzīvs. Piemēram, 1985. gadā vidējā alga bija aptuveni 170 rubļu. Tas, ko varētu salīdzināt ar sezonas karti mūsdienās, maksāja 12 rubļu. Ja rēķina, ka vidējā alga 2019. gadā bija 1091 eiro, proporcionāli šī karte maksātu 77 eiro. Līdzīgi varētu paskatīties uz medību atļaujām. Aļņa nomedīšanas atļauja tolaik maksāja 30 rubļu. Rēķinot proporcionāli, tiem būtu jābūt 192,50 eiro.
Paskatoties mazliet tuvāku laiku atpakaļ: 1996. gadā tika izdoti Ministru kabineta noteikumi ar cenrādi meža izmantošanas blakusproduktiem. Tas, ko šobrīd sauc par sezonas karti, proporcionāli maksāja nepilnus 111 eiro, aļņa nomedīšanas atļauja – 332 eiro. Pagājušajā gadā un vēl joprojām medību sezonas karte maksā 14,20 eiro, aļņa nomedīšanas atļauja 1,42 eiro…
Skaidrs, ka šīs proporcijas nav īsti atbilstošas pašreizējai ekonomiskajai situācijai. Iepriekš minētais salīdzinājums ir par pamatu tam, kā šie maksājumi izskatās medniekam attiecībā pret vidējo algu, un medības zināmā mērā ir hobijs…
Skaidrs, ka valsts nodeva nekādā ziņā nav maksas pakalpojums, tas ir valsts regulējums, lai uzskaitītu un veicinātu zināmas darbības.
Dienesta finansējums nepietiekams
Šobrīd, neskatoties uz to, ka valsts nodevas ir tik simboliskas, valsts, lai administrētu šīs nodevas un medību saimniecību kopumā, tērē krietni vairāk. Valsts meža dienests šīs izmaksas aprēķinājis. Zināmā mērā izskanējušais nodevu apmērs ir adekvāts ieguldītajam resursam, kas ir nepieciešams medību procesa administrēšanai. Nevar nenoliegt arī to, ka Valsts meža dienestam finansējums ir nepietiekams, tajā skaitā darbinieku atalgojums. Ar šo priekšlikumu parādām savu attieksmi, ka jākompensē ar normatīvajiem aktiem noteikto funkciju veikšanā ieguldītais darbs.
Mēs neceram, ka tiešā veidā šīs nodevas ienāks Valsts meža dienesta budžetā. Taču, ja valsts budžetā būs palielinājums, skaidrs, ka politiķiem ir iespēja izlemt arī par Valsts meža dienesta budžeta palielināšanu.
Sarūgtināts par notikušo
Man ļoti nepatika tas, kā šie skaitļi nonāca atklātībā. Informācija vispirms bija jāizvērtē Zemkopības ministrijā, bet jau burtiski nākamajā dienā pēc priekšlikumu nosūtīšanas tā parādījās presē, mākslīgi uzkurinot ažiotāžu. Nenotika nekāda sagatavoto priekšlikumu apspriešana ne ministrijā, ne ar medniekus pārstāvošajām organizācijām. Tāpat neatbilst patiesībai izskanējušie apgalvojumi, ka ārzemnieki “medīs par velti”. Zemkopības ministrijai nosūtītajā dokumentā ir atzīmes, ka minētās summas ir diskutējamas un minētā summa būtu maksa par vienu dienu.
Atļauju cenai jārosina medīt
Līdzīga situācija ir par atļaujas cenu. Nekādā gadījumā nav domāts, ka visas nomedīšanas atļaujas maksās 10 eiro. Mūsu priekšlikums bija diferencēt cenas. Piemēram, mežacūku nomedīšanas atļaujas varētu maksāt no viena eiro. Tāpat mazāka cena būtu nomedīšanas atļaujām par citiem dzīvniekiem, kuri rada postījumus. Piemēram, stirnas, staltbriežu teļi un govis. Šīs cenas varētu būt trīs līdz pieci eiro. Aļņu un briežu bullim šī cena varētu būt 30 eiro. Nodevām jābūt tādām, lai rosinātu medniekus vairāk medīt tos dzīvniekus, kurus ir nepieciešams medīt vairāk, un būt atbildīgiem par medību resursu izmantošanu.
Jāņem vērā, ka medības pasaulē ir diezgan dārga un elitāra nodarbe. Par tādu simbolisku maksu, kāda šobrīd ir Latvijā, citviet medības nenotiek.Simboliskā atļauju cena neveicina arī nomedīto dzīvnieku uzskaiti. Analizējot datus, nākas atzīt, ka liela daļa dzīvnieku tiek sezonas beigās nomedīti pie galda, nevis visas medību sezonas laikā dodoties uz mežu medībās.
Viens no nākamā gada limitu noteikšanas kritērijiem ir iepriekšējās sezonas rezultativitāte. Ir mednieki, kuri šo rezultativitāti cenšas panākt ne ar tiem paņēmieniem, ar kuriem to vajadzētu darīt, kas apgrūtina medījamo dzīvnieku populāciju objektīvu novērtēšanu konkrētajās medību platībās. Arī postījumu apjoms bieži pieaug tur, kur formāli nomedīšanas limits tiek izpildīts.”
Diskusijas vēl būs spraigas
Diskusijas šajā jautājumā noteikti vēl būs un visai spraigas. Mednieki nav pret saprātīgu un ekonomiskJau janvāra vidū mednieku sabiedrībā sākās karstas diskusijas par Valsts meža dienesta sagatavoto informatīvo ziņojumu Zemkopības ministrijai ar priekšlikumiem paaugstināt maksu par mednieka sezonas karti, medību atļaujām un citas nodevas.i pamatotu cenu kāpumu. Tam jābūt diferencētam un viegli saprotamam.
Vai medības šī brīža situācijā var dēvēt par vaļasprieku un līdz ar to ekskluzīvu nodarbi? Noteikti ne. Šķiet, Haraldam Barvikam izdevies trāpīgi noformulēt, kas tad ir medības mūsdienu sabiedrībā – tas ir vides apsaimniekošanas veids, kas nodrošina medījamo sugu dzīvnieku populāciju stabilitāti ilgtermiņā, sabalansējot to ar sabiedrības drošību, lauksaimniecības un mežsaimniecības attīstību. Turklāt tas tiek finansēts no mednieku maciņa.
Mulsina vēl kāds fakts.
Krēsliņa kungs atsaucas uz to, ka vidējā alga 2019. gadā Latvijā bija 1091 eiro. Taču – cik cilvēku reāli saņem šādu algu, kaut uz papīra un īpaši lauku reģionos, kur medības ir arī viens no veidiem, kā iegūt pārtiku?
Matemātiski viss ir skaisti, bet dzīvē?
Kur paliek mednieku nauda
Šis laikam ir jautājums, uz kuru precīzu atbildi pateikt nevar, tikai vispārīgi – valsts budžetā.Latvijas Mednieku asociācijas valdes priekšsēdētājs Haralds Barviks skaidro, ka jau vairāk nekā desmit gadus mednieku samaksātā nauda nenonāk tur, kur to paredz Medību likuma 31. pants. Arī šoreiz ierēdņi skaidri un gaiši pasaka, ka papildus iekasēto naudu plāno tērēt iestādes vajadzībām – resursu un tehnikas iegādei, kapitālieguldījumiem, arī algām…
Šis pants skan šādi: Lai attīstītu medību saimniecību, tiek izveidots Medību saimniecības attīstības fonds. Fonda turētājs ir Zemkopības ministrija.
Medību saimniecības attīstības fonda līdzekļus veido:
1) dotācija no šādiem valsts pamatbudžeta ieņēmumiem:
a) valsts nodeva pilnā apmērā par medību atļauju izsniegšanu,
b) valsts nodeva pilnā apmērā par mednieka apliecību, medību vadītāja apliecību, mednieka sezonas karšu un atļauju ārzemniekam medīt Latvijas teritorijā izsniegšanu,
b1) valsts nodeva pilnā apmērā par mednieku un medību vadītāju kandidātu eksamināciju,
c) to zaudējumu atlīdzība, kurus fiziskās vai juridiskās personas nodarījušas, pārkāpjot šajā likumā vai citos medības reglamentējošajos normatīvajos aktos noteiktās prasības, kā arī atlīdzība par nelikumīgi iegūtās medību produkcijas vērtību;
2) ziedojumi.
Protams, ik gadu tiek pieņemts likums par valsts budžetu. Tas ir hronoloģiski jaunāks un līdz ar to spēcīgāks par Medību likumu, un mednieku samaksātā nauda nonāk principā caurā maisā, nevis tur, kur tai būtu jānonāk saskaņā ar Medību likumu.
Visai dīvaini izskan Valsts meža dienesta cerības palielināt iestādes budžetu veidā, kas jau sākotnēji ir pretrunā ar kādu no iepriekš pieņemtajiem likumiem, īpaši ar Valsts meža dienesta pārraugāmo jomu. Protams, amatpersonām par ieguldīto darbu jāsaņem adekvāts atalgojums, taču kāpēc uz problēmu valstī jānorāda tieši šādā veidā?
Vairāk lasiet žurnālā Medības
