Pēdējā laikā sabiedrības uzmanību arvien biežāk piesaista foto un videomateriāli ar Latvijā novērotiem lāčiem. Vienlaikus pieaug arī bažu un jautājumu skaits par to, vai no lāčiem ir jābaidās, vai Latvijā vērojama jauna tendence, vai tas ir tikai dabisks populācijas pieaugums?
Oficiāli Latvijā 2024. gadā tika reģistrēts ap 150 brūno lāču, kas ir divas reizes vairāk nekā vēl pirms pāris gadiem. Tomēr daudzi mednieki un eksperti uzskata, ka reālais skaits, ļoti iespējams, sasniedz pat 200–250 indivīdu. Lāči aizvien biežāk tiek iemūžināti meža kamerās vai novēroti lauku ceļu malās. Šādi novērojumi vairs nav retums un nekāds pārsteigums. Tāpat zinātnieki norāda, ka oficiāli lāči nu jau konstatēti arī Kurzemē. Jau iepriekš lāči dažkārt fiksēti Latvijas rietumu daļā, tomēr līdz šim tos uzskatīja par caurceļotājiem. Bet nu oficiāli – jā! Lāči ir nokļuvuši arī līdz Kurzemei.
Arī Lietuvā lāču skaits aug, taču oficiālu datu par populācijas apmēriem nav. Savukārt Igaunijā, kur lāču skaits sasniedz aptuveni 1200, iedzīvotāji un lāču populācija ir atraduši savu veidu, kā sadzīvot. Tur lāči tiek ierobežoti ar medībām – ik gadu tiek nomedīti līdz 10% no populācijas. Tas lāčiem radot izpratni, ka cilvēks ir bīstams, tāpēc dzīvnieki lielākoties no kontakta izvairās. Tomēr nevar noliegt, ka arī Igaunijā lāči nodara zaudējumus biškopjiem un lauksaimniekiem.
Posta arī laukus
Runājot par lāču skaita pieaugumu Latvijā, tikpat kā nerunājam par lāču postījumiem lauksaimniecības sējumiem. Jā, ir zināms, ka lāči posta bišu dravas, ka var uzbrukt mājlopiem, taču diskusiju par lāču postījumiem, piemēram, auzu vai kviešu laukos nav vispār. Tikmēr igauņi norāda, ka lāču postījumi sējumos var būt ne mazāki kā mežacūku vandalisms. Šobrīd, runājot par šo tēmu, visi tik nosaka – mums vēl līdz tam tālu, bet, kā tas bieži mēdz būt, pavisam nemanot un pēkšņi – mums ir problēma!
Arī Igaunijā lāči tiek novēroti arvien tuvāk cilvēku blīvi apdzīvotām vietām. Ir zināmi gadījumi, kad lācis redzēts pat Tallinas pievārtē. Taču, kā norāda Igaunijas mednieki, sadzīvot ar lāčiem ir iespējams, ja tiek ievērotas noteiktas uzvedības normas, proti, netuvoties lāčiem, neatstāt ēdienu pie mājām, neizaicināt dzīvnieku, īpašo runājot par lāceni ar mazuļiem. Un, protams, arī netaisīt pašbildes, ja satiec lāci.
Uzbrukuma risks pastāv
Latvijā nesen notikušais gadījums, kad lācis uzbruka un smagi savainoja savvaļas zirgus, tikai pastiprina bažas. Arī Lietuvā, Ignalinas tuvumā, fiksēti gadījumi, kad lācis tuvojies bišu stropiem un to īpašniekam naktī bija jābrauc ar auto un jādzen lācis prom. Un, lai gan uzbrukumi cilvēkiem ir samērā reta parādība, šāds risks pastāv.
Tādi piemēri ir Rumānijā un Slovākijā, kur pēc lāču medību ierobežojumiem dažu gadu laikā ievērojami pieauga lāču skaits un ievērojami palielinājās arī lāču uzbrukumu skaits cilvēkiem, tostarp ar letālām sekām. Jūnija sākumā lācene Slovēnijā uzbruka diviem cilvēkiem, vienam paveicās vairāk, bet kāda sieviete šobrīd vēl ar ļoti smagiem ievainojumiem par savu dzīvību cīnās slimnīcā.
Igaunijas politiķis un mednieks Heino Merks publiski brīdinājis, ka, ja tuvāko gadu laikā lācis uzbruks cilvēkam, vainu nevajadzētu meklēt Briselē, bet pašmāju lāču pārvaldības politikā. Viņš uzskata, ka līdzšinējā Igaunijas lāču apsaimniekošanas politika ir bijusi pārāk piesardzīga. Politiķis paredz, ka tam būs sekas.
Ļoti svarīgi ir pieņemt un saprast, ka lācis ir savvaļas dzīvnieks. Tas ir spēcīgs, ārkārtīgi gudrs dzīvnieks, lieliski spēj pielāgoties un, lai gan vairumā gadījumu izvairās no cilvēka, 100% garantiju, ka nekas nenotiks, dot nevar. Tāpēc meža apmeklējuma laikā jābūt piesardzīgiem. Jāradina par sevi brīdināt, trokšņot (dziedot vai runājot), jāizvairās no sastapšanās iespējām, kad lācis var justies apdraudēts, it sevišķi, ja tam līdzi ir mazuļi.
Nav jābaidās, bet jāizglītojas
Lāču skaita pieaugums Latvijā ir neapstrīdams fakts. Lai gan mūsu valstī pagaidām nav īsta kontroles mehānisma populācijas regulēšanai, ir skaidrs, ka ilgtermiņā nepieciešama skaidra un pārdomāta pārvaldība. Paši dzīvnieki, protams, nav ne labi, ne slikti – tie vienkārši ir. Un mums ar tiem ir jāmācās dzīvot kopā ar cieņu un zināšanām, nevis bailēm un paniku.
Pats svarīgākais ir saprast – no lāčiem nav jābaidās. Taču sabiedrībai ir jābūt informētai un izglītotai, lai apzinātos gan iespējamos riskus, gan to, kā no tiem izvairīties.
Konfliktsituācijas ar lāčiem – sākot no uzbrukumiem bišu dravām un mājlopiem, līdz pat iespējamiem incidentiem ar cilvēkiem – rodas, ja cilvēks nezina vai ignorē lāča uzvedības likumsakarības.
Lācis, lai cik pūkains un mīlīgs no malas šķistu, nav rotaļu biedrs. Tas ir spēcīgs, savvaļas dzīvnieks, kurš cilvēku neuzskata par draugu un, ja cilvēks pārkāpj viņa komforta robežas, reakcija var būt agresīva. Tas nenozīmē, ka mums būtu jāpārstāj doties dabā, mežā vai sēnēs, taču būtu jāizprot, kā šie dzīvnieki domā un uzvedas, kādas situācijas tiem šķiet apdraudošas, un kādas kļūdas mēs, cilvēki, mēdzam pieļaut.
Lai izvairītos no nevajadzīgiem konfliktiem, ir jāievēro piesardzība, jāizvairās no pārgalvīgas rīcības, piemēram, tuvošanās lāču mazuļiem vai atkritumu atstāšanas pie mājām.
Zināšanas un cieņa pret dabu ir pamats mierīgai līdzāspastāvēšanai.
Sagatavots ar Medību saimniecības attīstības fonda atbalstu
Kā tikt pie smadzeņu satricinājuma un trāpīt mērķī divos kilometros? “Šauj garām!” #287 epizode
Žurnāla Medības jūnija numurā lasi par komercmedībām
