Sākoties jaunajai stirnāžu medību sezonai un atkal aktīvajam medību laikam, ir vairākas pārdomas par stirnu populāciju kopumā. Šī ir otrā vai trešā sezona (kas to vairs atceras), kad medījam stirnas bez limita. Oficiālā statistika liecina, ka pirmajā gadā pēc limita atcelšanas nomedīts teju par astoņiem tūkstošiem mazāk stirnu nekā pēdējā sezonā ar limitu. Interesanta statistika, ne? Pēc oficiālās uzskaites, stirnu skaits ir 230 000, tātad jau gandrīz sasniegts līmenis, kāds bija pirms tām divām trakajām ziemām, kad līdz pat 60% stirnu aizgāja bojā.
Bet ir ļoti daudz mednieku, kas apgalvo, ka stirnu neesot, tās nemana, visas apēstas. Arī man pie mājas, kopš pirms trim gadiem parādījās lūsis, stirnu ir pavisam maz. Pavasarī vakara krēslā, skatoties ar termokameru, stirnas vispār neredzēju. Agrāk tur ganījās aptuveni 18 indivīdi, katru vakaru varēju iet un fotografēt, bet šogad, godīgi sakot, maijā ne reizi nebiju aizgājusi stirnas bildēt, jo nav jau ko bildēt… Pa kādam pēdējam mohikānim parādās. Tāpat katru gadu nomedīju kādu selektīvu āzīti, un reiz gadījās arī medaļnieks. Tagad man pat roka neceļas iet tur un kaut ko īpaši medīt. Pie kameras, kur ir sāls, nāk viena kaziņa, pagājušā gada kazlēns un divi āzīši. Viss, vairāk nekas tur nav manīts. Un runa šoreiz nav par to, ka kaut kas notiek vai nenotiek dabā. Runa ir par to, ka, sargājot (nepamatoti) lūšus Latvijā, mēs esam principā ainavu, vismaz pie manas mājas, padarījuši par mirušu. Lūsi es neredzu, atrodu tikai pa kādam beigtam lopam, reti tas nostaigā gar kameru, bet arī stirnas vairs neredzu. Es katru gadu maijā baudīju to laiku, kad vakarā var paķert fotokameru un vienkārši doties bildēt, filmēt, skatīties. Šogad un arī pērn šis prieks man bija liegts. Kam kļuvis labāk? Nezinu! Atskaitēm Eiropas Komisijai baigi jau skaisti un uzcītīgi! Ķeksītis antimednieku kontā – jā, viņi var lepoties un spraust pie krūtīm medaļas. Un šoreiz runa nav pat par to, ka es kā medniece ar lūsi esmu konkurents, kā bieži speciālisti saka, mēģinot parādīt, cik nejēdzīga argumentācija ir lūšu medībām. Man vairs nav ko novērot un bildēt! Antimednieki skaļi bļaustījās par to, ka, apturot medības, mums te būs lūšu fototūrisms. Nu, kur tas ir? Kādēļ man tagad uz katra akmens nesēž lūsis, ko fotografēt. Nē, tagad nav nekā! Nedz stirnu, nedz lūšu, tikai labība! Un šāda situācija nav tikai šeit, piecdesmit kilometrus no Rīgas. Ir platības, kur mēra dēļ vairs nav mežacūku un plēsēju spiediena dēļ arī stirnāžu medības nenotiek!
Bet, jā, jābeidz čīkstēt un sūkstīties! Ir vietas, kur stirnu medības notiek, kur ir arī labas trofejas. Baudiet šo skaisto laiku, vasaras pilnbriedu, garos vakarus un gaišās naktis!
Atcelt staltbriežiem limitu, lai mazinātu postījumus? “Šauj garām!” #246 epizode
Abonē žurnālu Medības!
