Diskusijas par drošību medībās un katra mednieka zināšanām, spējām rīkoties ar ieroci un atbildības izpratni uzvirmo pēc katra negadījuma. Arī šobrīd, kamēr turpinās izmeklēšana lietā par nelaimes gadījumu Laidzē, kur pēc trāpījuma cirksnī pa ceļam uz slimnīcu nomira kāds mednieks, sociālajos tīklos risinās domu apmaiņa par tēmām, kas ir saistītas ar drošību. Viena no tām ir vītņstobra atļaujas saņemšanas nosacījumi.
Viesturs Mūrnieks vienā no medību tēmai veltītajām diskusijām Facebook jautāja: “Kāds ir jūsu viedoklis par to, ka jebkurš, kam ir vismaz 21 gads, nokārtojot mednieka apliecību, var iegādāties vītņstobru? Pašam dzīvē gadījies pabūt dzinējmedībās, kad jaunais mednieks neapdomāti izmanto karabīni, šaujot mastā dzinēju virzienā. Kā domājat, vai nevajadzētu noteikt, ka vismaz trīs gadi jāmedī ar bisi un tikai tad ļaut iegādāties spico? Reālā situācija ir tāda, ka daudzi pat neapzinās, cik bīstama ir vītņstobra lode.”
Mednieku atbildes
“Manuprāt, vismaz trīs gadi ar gludo jāiet medībās un tad var tikt pie vītņstobra. Vītnei, manuprāt, ir jānobriest.”
“Manuprāt, bezjēdzīga norma, cits ar ieroci gan šautuvē, gan medībās nedēļā izšauj vairāk nekā dažs labs desmit gados. Eksāmens ir labs identifikators, ka prot rīkoties, punktus gan vajadzētu uz 60 pacelt, lai ir virs vidējā!”
“Tas nav viennozīmīgi. Šautuve un mežs tomēr ir divas dažādas lietas. Šautuvē sirsniņa neiepukstas ātrāk, dzirdot mērķi tuvojamies. Turpretī mežā, kaut ko sadzirdot, sajūtas pavisam citas, kas, manuprāt, var un ietekmē gatavošanos šāvienam un apkārtējās vides novērtēšanu.”
“Tomēr tas trīs vai kaut piecu gadu termiņš ir visai formāls un pēc būtības nekādu dižo pieredzi var arī neietvert.”
“Viss jau atkarīgs no mednieka audzināšanas, nevis no gadiem. Neatkarīgi no vecuma. Tas pats piemērs ar močiem. Cits jaunāks brauc prātīgāk nekā gados nobriedis. Tā ka viss atkarīgs, kā audzina!”
“Nu, mans viedoklis ir tāds, ka gadu vispār vajadzētu paiet par dzinēju un kādu reizi pastāvēt blakus pieredzējušam medniekam, lai mednieks var pamācīt jauno.”
“Dzinējmedībās vispār gadus piecus nevajadzētu iet ar karabīni. Uz gaidi jā, bet dzinējmedībās, domāju, gadiņus piecus lai pastaigā ar bisīti.”
“Skandināvijā visi medī ar karabīnēm, tikai un vienīgi. Tur daudz vairāk kalnu un klinšu, kur aiziet rikošeti. Ar gludo drīkst tikai putnus. Ne jau ierocis šauj, bet cilvēks.”
Vai mednieku apmācība ir efektīva? “Šauj garām!” podkāsta 22. epizode
Speciālistu viedokļi
Valsts meža dienesta Medību daļas vadītājs Valters Lūsis:
“Agrāk eksistēja mednieka stāža iegūšanas prakse. Sākumā bija jāmedī ar bisi, lai vēlāk varētu iegādāties karabīni. Pēc tam ieviesa obligāto eksamināciju. Manuprāt, tā daudz objektīvāk raksturo situāciju, mednieka prasmes un attieksmi nekā visi tie ierosinātie aprobežojumi. Līdz ar to papildus tagad noteikt kaut kādus stāžus vai citas prasības, lai pēc tam vēl mācītos un kārtotu eksāmenu, šķiet nelietderīgi. Cits jautājums ir mednieku praktiskās šaušanas iemaņas. Kā zināms, publiski vairākkārt izskanēja ierosinājumi ieviest obligāto pāršaušanu. Aktīvākie šīs idejas pretinieki bija paši mednieki. Tā kā no valsts puses tāda uzstādījuma nebija, ierosinājums tālāk netika virzīts.
Katram medniekam, katram klubam ir iespējas pilnveidot un pārbaudīt šaušanas iemaņas pēc saviem uzskatiem. Katra kluba vadītājs var uzņemties reizi gadā rīkot drošības noteikumu kursu, un Valsts meža dienests ar prieku piedāvās savu palīdzību šajā jautājumā. Ir jāsaprot, ka drošība un rezultativitāte ir uz katra mednieka sirdsapziņas. Turklāt vienmēr pastāv iespēja nespiest sprūda mēlīti. Es nedomāju, ka tagad vajadzētu ieviest kaut kādus papildu ierobežojumus, piemēram, pacelt iegādes atļaujas vecumu. Pēc tādas loģikas, ņemot vērā negadījumu rādītājus, no kaut kāda konkrēta vecuma, piemēram, 55 gadiem, būtu jāaizliedz vītņstobra lietošana…”
Latvijas Mednieku asociācijas (LATMA) valdes priekšsēdētājs Haralds Barviks:
“Es uzskatu, ka pašreizējā kārtība ir pietiekami stingra un pareiza. Nekādas papildu eksaminācijas vai ierobežojumi nav nepieciešami.” LATMA vadītājs norāda, ka šaušana ar gludstobru un vītņstobru ir divas ļoti atšķirīgas lietas un pieredze ar vienu ieroci nevar kalpot par pamatu otra veida ieroča izmantošanai.
“Izdienas stāžs dzinēja lomā vai ar gludstobra ieroci neko neizsaka, ja medniekam nav izpratnes. Ja tu esi ar savu ieroci uz tu, tev nekad nekādas problēmas nebūs. Ja ņem ieroci tikpat bieži, kā piedalies oficiālās pieņemšanās, tad medībās viss arī būs tieši tāpat – stīvi, vēsi un bez panākumiem,” domā Haralds Barviks. Viņš atgādina, ka saskaņā ar statistiku gandrīz vienmēr pārkāpumos un negadījumos ir iesaistīti pieredzējuši mednieki gados, nevis jaunie.
“Nedomāju, ka mums būtu vajadzība kaut kā papildus ierobežot vai skolot jaunos. Tomēr nebūtu slikti, ja katrs mednieks neatkarīgi no vecuma un pieredzes divas trīs reizes gadā tomēr aizbrauktu uz šautuvi. Atbildot uz ierosinājumu ieviest atkārtoto testēšanu, gribu teikt, varbūt nebūtu slikti atgriezties pie vecās padomju laiku kārtības, kad reizi gadā visi sanāca kopā un vadītājs pastāstīja par jaunumiem tiesību aktos, kā arī atkārtoja drošības tehnikas nosacījumus. Vai šim nolūkam būtu jāorganizē papildu eksaminācija, neesmu pārliecināts. Daudzās valstīs nekas tāds nav nepieciešams,” spriež LATMA vadītājs.
Mednieku skolas Diāna instruktors Gints Matisons no Dienvidkurzemes atgādina, ka saskaņā ar Latvijas tiesību aktiem mednieka eksāmena praktisko daļu (šaušanu) ikviens kārto ar gludstobra ieroci.
“Pēc tam kad pārbaudījums ir nokārtots, mednieka apliecība saņemta, ja pretendents ir sasniedzis 21 gada vecumu, viņš ir tiesīgs uzreiz kārtot arī vītņstobra ieroča šaušanas pārbaudījumu un iegādāties karabīni. Igaunijā ir tāpat. Pretendentam nav nepieciešama iepriekšējā pieredze ar bisi, lai iegādātos karabīni. Ir tikai vecuma ierobežojums – 21 gads un praktiskā eksaminācija. Savukārt Lietuvā situācija ir vēl vienkāršāka. Karabīni atļauts iegādāties no 18 gadu vecuma. Ar nosacījumu, ka ir saņemta mednieka apliecība un nokārtots vītņstobra šaušanas tests.”
Latvijas Mednieku savienības valdes loceklis Artūrs Surmovičs:
“Bise ir tikpat bīstama, neievērojot drošības noteikumus, kā karabīne. Arī gaisene ir bīstama, ja neievēro drošības prasības. Tajā pašā laikā es gribētu teikt, ka esmu viens no tiem, kas uzskata, ka tā kādreizējā pieeja bija pareiza. Trīs gadi jāpaiet ar gludo, un tikai pēc tam var kārtot karabīnes atļauju. Sākumā ir jāapgūst pamati un tikai tad jāpāriet pie kaut kā sarežģītāka.
Karabīne ir solis uz augšu. Kamēr medī ar gludstobru, tu labāk izproti dzīvniekus, jo ir jāiemācās pieiet tuvāk, pētīt uzvedību, saprast vēju, sektorus un leņķus. Tajos trijos gados mednieks nedaudz apbružātos un tad varētu sākt izmantot vītni. Lai iemācītos izmantot visu karabīnes potenciālu, tev tie trīs gadi ir jāpavada šautuvē ar bisi. Turklāt ir vairāk jātrenējas nevis šaut skrejošo mežacūku, bet gan šķīvīšus, jo tāds treniņš dod izpratni par tēmēšanu uz kustīgu mērķi. Karabīne nav nekas jauns, bet tur ir vajadzīga zināma pieredze, lai to cilvēcīgi lietotu.
Viena lieta ir iemācīties šaut, bet daudz grūtāka mācība ir nešaut, saprast, kā medību laikā kontrolēt savas emocijas un ķermeņa reakcijas. Tas viss apgūstams pakāpeniski.
Ir jābūt loģiskai attīstībai – kā bērni sākumā brauc ar trīsriteni, tad ar velosipēdu, mopēdu un beidzot uz motociklu. Tāpat ar ieročiem. Lai arī man ģimenē nebija neviena mednieka, es arī sāku ar gaiseni, tad medīju ar mazkalibra ieroci, pēc tam bija bise un tikai tad karabīne. Ja iepriekšējie soļi ir izlaisti un cilvēku pēkšņi uzsēdinās uz moča, viņš nositīsies. Tas pats ar vītņstobru. Apmācībai un pieredzei jānāk secīgi,” uzskata Artūrs Surmovičs.
Viens no paņēmieniem, kā būtiski pilnveidot savas šaušanas prasmes ar vītņstobru, ir trenēties ar pneimatisko ieroci ar optiku, šaujot to pašu skrejošo mežacūku, bet mazākā distancē. To var darīt vairākās šautuvēs Latvijā, tajā skaitā SIA “Ieroči” veikalā Rīgā. Tajā pašā laikā teju ikviens klubs var ierīkot savu pneimatisko šautuvi un iegādāties pāris ieročus treniņiem, kas lieti noderēs savu prasmju izkopšanai.
“Kustība, vilkšana līdzi, šaušana ar pneimatisko ieroci no treniņiem ar karabīni atšķiras tikai izmaksu ziņā. Simt karabīnes patronas maksās ap 200 eiro, bet lodes pneimatiskajam ierocim 5–12 eiro par 500 gabalu iepakojumu. Un atkrīt taisnošanās, ka karabīnes šaušanas treniņi ir dārgi,” uzsver Artūrs Surmovičs.
Zvārdes šautuves instruktors Toms Erviks:
“21 gads ir atbilstošs, jo no sešpadsmit gadiem sākas administratīvā, bet no astoņpadsmit – kriminālā atbildība. Katram ir jāsaprot, ka tajā brīdī, kad cilvēks izlemj rīkoties, viņš uzņemas atbildību. Tas pats attiecas uz vītņstobra ieroča izmantošanu. Mans pirmais ierocis bija tieši karabīne, un es to iegādājos 21 gada vecumā.”
Savukārt par obligāto pāršaušanu, kas tika nesen ierosināta kā grozījums Medību likumā un noraidīta, Toms Erviks izsakās viennozīmīgi: “Cilvēkam pašam ir jāgrib pilnveidoties. Piespiedu kārtā atbraukt uz šautuvi un izšaut trīs līdz piecas patronas, tas neko nedos.”
Runājot par drošību, Toms Erviks norāda, ka ir nepieciešami stāvtornīši un citi nosacījumi, kas ļautu pāriet uz vītņstobru izmantošanu dzinējmedībās, taču ļoti būtiski ir pievērsties arī mednieku disciplinēšanai un ētikai. “Ir jācenšas saglabāt loģisko domāšanu brīdī, kad dzīvnieks iznāk no meža. Jāsaprot, ka ir ne tikai tā pirmā, tik vēlamā opcija šaut, bet ir arī iespēja nešaut, ja apstākļi nav tuvu ideālam. Katram medniekam jāatceras par drošības noteikumiem un savstarpējo cieņu medībās. Nedrīkst pamest savu vietu, kamēr masts turpinās. Ir gadījumi, kad šāda pārgalvība beidzas bēdīgi, un tam nav sakara ar medībās izmantoto ieroču tipu.”
Uz jautājumu, kurā brīdī iestājas izpratne par drošību un pareizu rīcību, Zvārdes instruktors atbild: “No vienas puses, varbūt derētu atgriezties pie agrāko laiku prasības saņemt kolektīva vadības rekomendāciju vītņstobra iegādei. Tajā pašā laikā bieži vien cilvēki, kuri ir kādu laiku medījuši ar bisi un beidzot tikuši pie vītņstobra ieroča, kļūst pārgalvīgi. Tev uzreiz paveras lielākas iespējas. Ar gludo tavs limits ir 80 metru, bet ar karabīni tas palielinās trīs reizes. Rodas sajūta, ka tu vari! Bet tas atkal ir personas domāšanas un attieksmes jautājums. Piemēram, uz šautuvi atbrauc pusaudži ar vecākiem. Vienam jaunietim liekas, ka nu viņš tagad laidīs kā datorspēlē, bet citam, tikpat vecam, attieksme ir pavisam cita. Var redzēt, ka viņš saprot, ko nozīmē ierocis, un attiecas pret to ar pietāti.
Jauno mednieku kursos informācijas apjoms par ieročiem, to uzbūvi, lietojuma niansēm un šaušanas disciplīnām ir tuvu nullei.
Bieži ir bijis tā, ka cilvēki noliek mednieka eksāmenu un atnāk pie manis uz šautuvi, lai nokārotu testu, bet īsti nesaprot, kas viņiem ir jādara. Man eksāmena dienā vairs nav jāmāca, ka nav acs jāliek pie tēmēkļa tieši klāt, ka galva jāpieliek pie laides vertikāli, nevis jānoliec horizontāli. Tas viss jāmāca kursos. Jārāda ieroča uzbūve, jāstāsta par dažādām niansēm, piemēram, kā caur optiku iet gaisma cauri, kāpēc ir melnie pusmēneši un citas lietas. Principā, tās visas ir starta problēmas,” saka Zvārdes šautuves instruktors.
Mārkulīču šautuves instruktors Vilnis Jaunzems:
“Medniekam ir jāmācās visu laiku. Šajā ziņā ir riktīgs vakuums. Cilvēki negrib pa īstam mācīties, bet grib tikai uzlikt plinti plecā un jau uzskata, ka ir kļuvuši par medniekiem. Medniekam, kurš stāv uz masta, visai rīcībai ar ieroci būtu jābūt muskuļu atmiņas līmenī. Ja viņš nav gājis uz šautuvi, nav pietiekami trenējies un medījis ar savu ieroci, viņš visas darbības veic, bet ar galvas smadzenēm. Cilvēkam vienkārši nepaliek resursu, lai vēl padomātu par drošību, izvērtētu šāvienu, dzīvnieku, jo viņš visu galvas smadzeņu limitu tajā momentā izlieto, lai rīkotos ar ieroci. Šeit es viennozīmīgi varu pateikt medniekiem, ejiet uz šautuvi, trenējieties, lai pēc tam, stāvot uz masta, rokas darbojas un ierocis kustas ar muskuļu atmiņu, bet galva paliek drošības ievērošanai un situācijas izvērtēšanai.”
