Par rudens tuvošanos liecina ne tikai dzeltenoranžās krāsas koku vainagos, rīta agruma salnas leknajā zālē, gājputnu klaigas naksnīgajās debesīs, bet, protams, arī lielo līdaku iznākšana uz kara takas. Ūdeņi kļūst vēsāki, un zaļganajām plēsoņām apetīte aug augumā, tik ļoti gribas uzkosties un uzkrāt rezerves ziemas stinguma periodam. Šo līdaku uzkošanas vēlmi steidz izmantot makšķernieki, un gluži kā gājputni uz AS «Lauku Avīze» konkursu «Latvijas gada zivs 2016» steidz pieteikumi ar liellīdakām.
Par rudens līdakām un darba specifiku uz nelielu sarunu aicināju Alūksnes novada domes pilnvaroto personu zivju resursu aizsardzībā un ļoti azartisku makšķernieku Andri Jerumu:
– Saki, lūdzu, Andri, – kā tu nonāci Alūksnes ezera uzrauga lomā?
– Pirms astoņiem gadiem pabeidzu Jelgavas Lauksaimniecības universitātes Vides un ūdenssaimniecības lauku inženieru fakultāti un sāku strādāt Jelgavas ūdenssaimniecībā. Protams, ka katru nedēļas nogali mēroju tālo ceļu līdz mājām Alūksnē, lai pirmdienu rītos atkal ierastos darbā. Tālais ceļš nogurdināja, gribējās arī vairāk laika veltīt sev tik tuvajai makšķerēšanai, un, kaut arī konkrētu darbu Alūksnē nebiju noskatījis, beidzu darba gaitas Jelgavā un atgriezos dzimtajā pusē, kur strādāju dažādus ar mežiem un celtniecību saistītus darbus. Liktenis bija man labvēlīgs, un pirms trīs gadiem sāku strādāt Alūksnes novada pašvaldības aģentūrā “ALJA” par inspektoru. Manos pienākumos ietilpst ne tikai kontrole par pašvaldības lēmumu izpildi un ievērošanu, bet arī zivju resursu aizsardzība, un kas gan var būt labāk kā apvienot patīkamo ar lietderīgo.
– Tu iesūtīji konkursam lielisku lomu. Pastāsti, kā tas notika!
– Jā, uz lielu zivi gāju jau sen. Katru rudeni kopā ar vectēvu Aivaru Rikveili, kurš arī ir piedalījies “Lauku Avīzes” rīkotajā konkursā, dodamies ezerā lielo līdaku meklējumos. Arī šogad jau no pusseptembra vismaz divas novakares nedēļā veltījām aktīvai līdaku copei. Plēsoņas 3–4 kilogramu svarā patrāpījās samērā bieži, bet tās nebija mūsu mērķa zivis. Kādas pāris, kuras varēja būt ap desmit kilogramiem, bija pasprukušas.
Septembra pēdējo svētdienu nolēmām pilnībā veltīt makšķerēšanai. Laiks bija lielisks, laisks vējiņš maigi dzenāja vieglus, baltus mākonīšus, kurus apspīdēja spoži saules stari, termometra stabiņš bija pakāpies teju vai līdz divdesmit grādu atzīmei. Lēnām slīdējām pa sīku vilnīšu pielieto ezeru un velcējām pa sev zināmajām vietām, kur rudeņos parasti uzturas prāvas zaļsvārces. Es darbojos ar 2,7 metru garu kātu, “Shimano Alivio 400” spoli, uz kuras uztīta 1,5 pītā aukla (pēc japāņu klasifikācijas), par mānekli izmantoju prāvu gumijas zivi. Kad velcējām divpadsmit metru dziļumā, kāta spice norādīja uz līdakas copi, sākās ilgi gaidītais jampadracis.
Kā jau pieklājas vērā ņemamam zemūdens radījumam, zivs neparko negribēja pacelties ūdens virsējos slāņos, vairākas reizes to pievilku zem laivas, bet tā atkal devās prom. Kad līdaka piegura, man beidzot to izdevās piedabūt pie laivas, un vectēvs, īsts profesionālis būdams, ar pirmo smēlienu skaistuli iedabūja lielizmēra uztveramajā tīkliņā.
Krastā svari rādīja 12,170 kg, tieši par pieciem gramiem vairāk nekā vectēva pirms gada pieveiktā līdaka, tās garums 120 centimetri.
– Alūksnes ezers izjūt lielu slodzi no makšķerniekiem, vai atjaunojat zivju resursus?
– Pašvaldība katru gadu iesniedz pieteikumus Zivju fondā ne tikai zivju resursu pavairošanai, bet arī to aizsardzībai. Ezeru apsaimniekojam un aizsargājam godprātīgi un saņemam Zivju fonda atbalstu. Esmu patiesi gandarīts, ka tās vairāk nekā trīs simti dienas, kuras pavadu uz ezera, nes rezultātus, ar katru gadu maluzvejnieku skaits iet mazumā. Mums, alūksniešiem, savs ezers ir ļoti mīļš, mēs to sargājam un lolojam, paldies vietējiem iedzīvotājiem par informāciju un palīdzību ezera resursu aizsardzībā! Tikai kopīgiem spēkiem mēs varam gūt lieliskus lomus un neaizmirstamus copes brīžus ilgtermiņā.
