Vairums no savvaļas dzīvnieku slimībām nav bīstamas cilvēkam, un lielākā daļa no to izraisītājiem nepārcieš termisko apstrādi atbilstošā režīmā, tādēļ arī nepastāv striktas obligātas prasības attiecībā uz slimo dzīvnieku liemeņu vai medību atlieku likvidēšanu. Tā ir katra mednieka paša atbildība būt informētam un spēt noteikt dažādu slimību pazīmes, bet pēc tam pieņemt lēmumu, vai lietot uzturā inficētā dzīvnieka gaļu un iekšējos orgānus. Uzskatāms piemērs ir parafascioloze, kas ir raksturīga aļņiem, – parazītu cistas aknās, kas rada raksturīgo smaku un maina šī iecienītā subproduktu garšu. Pēc termiskās apstrādes tā nav neēdama, tomēr lielākā daļa mednieku izvēlas šādas aknas izmest atlieku konteinerā, nevis apēst vai atdot sunim.
Pastāv dažādi bīstamo vai nevēlamo medību atlieku likvidēšanas veidi. Daži no tiem ir ērti vai mūsdienīgi, bet citi prasa lielu piepūli un pat ir bīstami.
1. Konteiners un likvidēšanas uzņēmums
Medību atliekas tiek ievietotas speciālā slēgtā konteinerā, ko regulāri izved un pārstrādā vai utilizē sertificēts uzņēmums. (Piemērots ikdienai, higiēnisks, vismazāk darba medniekiem; izmaksas, taču visdrošākais variants epidemioloģiskā ziņā.)
2. Dedzināšana
Pilnīga termiska iznīcināšana profesionālā krāsnī vai krematorijā nogalinās lielāko daļu mikroorganismu. (Ļoti efektīvi pret vīrusiem, baktērijām un sēnēm, bet praksē mājas apstākļos nedrīkst un rada vides un ugunsdrošības riskus; nepieciešama speciāla iekārta un atļaujas.)
3. Aprakšana
Atliekas apraka noteiktā dziļumā vai speciālās bedrēs. (Lētākais variants laukos, taču riski: izskalojumi, piekļuve plēsējiem, ilga patogēnu saglabāšanās augsnē; bieži nepieciešama pašvaldības vai VVD saskaņa, nav piemērots visām slimībām, piemēram, prioniem.)
4. Ķīmiskā apstrāde
Specifiski reaģenti var inaktivēt daļu patogēnu uz virsmām vai nelielos daudzumos bioloģisku atlieku. (Var lietot kā papildpasākumu, bet nav universāls risinājums lieliem apjomiem. Prioniem un dažiem izturīgiem patogēniem ķīmija bieži nav pietiekama.)
No praktiskā viedokļa
Dedzināšana profesionāli ir droša, bet mednieku mājā vai dabā dedzināšana nav droša un prasa daudz laika un resursu. Aprakšana ir droša, ja vien tiek veidota pietiekami dziļa un liela bedre. Savukārt ķīmijas izmantošanai ir nepieciešamas atļaujas, un tā nav draudzīga dabai.
Līdz ar to droša atlieku bedre vai sadarbība ar dzīvnieku izcelsmes produktu apsaimniekošanas uzņēmumu šķiet visērtākais un mūsdienīgākais risinājums, lai mazinātu jebkādu slimību izplatību medījamo un citu savvaļas dzīvnieku populācijās.
Vairāk lasi žurnāla Medības pielikumā Mednieka gads 2026.
Strauja saindēšanās ar svinu! Medību līgums nav tualetes papīrs! “Šauj garām!” #325 epizode
👉 Abonē 9 mēnešiem bez pielikumiem.
👉 Abonē e-izdevumu 9 mēnešiem ar 3 pielikumiem.
Žurnāla Medības marta numurs ir klāt! Iegādājies to šeit
