Sestajā oktobrī Bārtava atklājās. Feini, omulīgi. Bija tik patīkami satikt visas vecās un dažas jaunās sejas. Tas ir tāds īpašs gaiss, īpaša smarža, kas tā priecē sirdi pirmajās kolektīvajās rudens medībās!
Agrā rīta saule rotājās krāsainajās koku lapās un mirdzēja starp zariem uzaustajos zirnekļu tīklos. Laiks brīnišķīgs un noskaņojums pacilāts.Esi sveiks! Svinīgā atmosfērā kluba vadītājs Uldis Roze pasniedza dāvanas medniekiem, kuriem šogad bijušas jubilejas, un vienam varonim, kurš sagaidījis ierodamies dēlu. Bija jūtams, ka kluba biedri novērtē šo soli un priecājas līdz ar dāvanu saņēmējiem.
Sekoja drošības instruktāža, licenču uzskaitījums, sadalīšanās pa masta stāvvietām. Un uz priekšu! Pirmajā mastā bez šāvieniem. Otrajā trīs un visi garām. Pārbaudījām ar suņiem. Briežu govs nākusi ar tādu joni, ka palidoja garām visām lodēm. Paveicās meitenei, nepaveicās jaunajiem kociņiem.
Pēc tam vēl masts un nekā. Tad pārcēlāmies uz cerīgāku vietu, un tur jau šāva ne pa jokam. Pēdējā mastā es sēdēju pašā masta galā, nelielā tornītī. Dzinējiem jānāk no tālā gala. Sēžu, grozu galvu. Saule spīd, viss tik spožs un krāsains. Man priekšā paveras liels izcirtums, kas jau aizaudzis ar zāli, bet ne kokiem.
Līdzās jauns egļu mežs, nesen bijusī jaunaudze. Skatos, pie egļu rindas kaut kas neiekļaujas kopējā krāsu jūklī. Paķīķerēju optikā – stirna. Jauns āzītis, bet ragi nu ne visai. Tā kā postījumi mums konstatēti lieli un kāds jau bijis arī uz paklāja par šo jautājumu, tika teikts – stirnas pēc iespējas jāņem. Nu tad arī raidīju vienu šāvienu. Pēc maniem aprēķiniem, kādi 120 metri. Šis salecas, izskrien klajākā vietā, apmetas un ieskrien eglēs. It kā kaut kas nočab netālu no mana sēdekļa un pieklust. Domāju, labi. Tad jau tur arī palika. Ja arī aizgāja, atadīsim. Suņi ir līdzi. Kaut kur mastā kopā ar manu cienīto dara savu smago darbu. Sagaidu masta beigas, paņemu suņus un eju lūkoties.
Necik tālu mans āzītis nebija aizgājis. Turpat vien bija – atgriezies šāviena vietā un apkritis. Skatos, viena raga nav! Nokritis kaut kur. Ņemu aiz otra un velku. Tas arī atlūst un paliek man rokās. Pēc tam puiši piesteidzās un palīdzēja izvilkt āželi no izcirtuma. Jānis S., ieraudzījis, ka man tikai viens radziņš, devās meklēt un atrada otru, kas bija nokritis tieši šāviena vietā. Attālums starp pirmo un pēdējo asins peļķīti bija vien metrs pusotra. Pirmo reizi sezonas atklāšanā man uzsmaidīja veiksme un izdevās kaut ko nomedīt. Ļoti patīkama sajūta. Un trofeja dīvaina – ragi ir, bet galvaskausa nav. Būs jāsameistaro kaut kas. Jāizdomā, kā saglabāt piemiņu par šo medību dienu!Kopumā atklāšanā krita četras stirnas un viens briežu teļš.
Vairāk lasiet žurnāla “Medības” decembra numurā.
