2018. gada februārī Austrijas pilsētā Zalcburgā notika viens no prestižākajiem pasaules taksidermijas čempionātiem. Tajā piedalījās 253 taksidermisti no 34 valstīm ar 351 darbu. Šo valstu vidū arī Latvija un mūsējie speciālisti: Latvijas Safari kluba taksidermists Ivans Prokaza, kurš ieguva pirmo vietu 11. Eiropas Taksidermijas čempionāta profesionāļu kategorijā ar vilka galvas izbāzni, par to saņemot zelta medaļu.
Pēc čempionāta tā vadība izplatīja paziņojumu: “Mīļie draugi, kolēģi un konkurenti no visas pasaules! Ar lielu prieku, gandarījumu un lepnumu mēs atskatāmies uz labāko un lielāko taksidermijas izstādi, kas jebkad notikusi Eiropā. Mēs ļoti ceram, ka šis notikums paliks visiem sirdī un prātā, jo tas nebūtu bijis veiksmīgs bez jūsu līdzdalības. Jūs, taksidermisti, to padarījāt lielu, dižu un tieši jūs esat iemesls, kādēļ ir iespējamas sarīkot un pastāv Eiropas Taksidermijas čempionāti. Mēs vēlam jums visu to labāko un ceram, ka nākamreiz tiksimies atkal.”
Vārna kā taksidermijas ābece
Ivans Prokaza pirms trim gadiem jau piedalījies Eiropas Taksidermijas čempionātā, kas notika Somijā. Tur par savu veidoto mežakuiļa galvas izbāzni saņēmis sudraba medaļu, tādēļ tagad braucis uz Zalcburgu ar mērķi Latvijai nopelnīt zelta godalgu. Zalcburgā Ivans piedalījās ar Krāslavas novada Indras pagastā nomedīta vilka galvas izbāzni. Pelēcis veidots saspringuma pozā ar neuzticības, uzmanības un arī mazliet niknuma izteiksmi. Viss kopumā rada iespaidu, ka vilks gatavs aizstāvēties pret nevēlamu traucētāju.
Ja runājam par panākumiem, tad vispirms vēlējos uzzināt, kā Ivans vispār pievērsies taksidermijai, kas reizē ir māksla, zinātne, bioloģija, anatomija un vēl daudz kas cits. Un, manuprāt, noteikti arī talants.
“Varbūt mazliet smieklīgi, bet mans taksidermijas sākums bija visparastākā vārna,” atceras Ivans. “Dzīvojām Ļvivā Ukrainā, un, tā kā ģimenē visi bija mednieki, izlēmu mācīties par medību saimniecības vadītāju. Tas ir nopietns amats. Taču reiz aizgāju ciemos pie paziņas un ieraudzīju viņa mājās izbāztu mežapīli. Tas veidojums, tas, ka tā var izdarīt, mani tik ļoti uzrunāja, ka ar to pašu pietika – es sapratu, par ko vēlos kļūt. Izrādījās, ka arī fakultātē var apmeklēt taksidermistu kursus, un tā viss toreiz sākās. Mani pamācīja, parādīja, kas un kā darāms. Protams, pabeidzu studijas, ieguvu diplomu specialitātē, strādāju, taču joprojām domāju par taksidermiju. Drīz tā līdztekus tiešajam darbam kļuva par hobiju, bet nu jau ir mans darbs. Klienti ir mednieki, kuri vēlas savām medību trofejām dot mūžīgo dzīvi. Mans uzdevums šīs trofejas izveidot dabiskas un augstā kvalitātē.”
Kad pirms gadiem divdesmit pieredzējušiem kolēģiem Ivans jautājis, ar kādu dzīvnieku lai sāk, viņi ieteikuši vārnu. Šim putnam ir stingra āda, pie tās labi turoties spalvas. Pamēģinājis. Izdevies. Līdztekus meklējis un lasījis visu iespējamo literatūru par taksidermiju, uzklausījis citu padomus, meklējis, ja tā var teikt, pats savu rokrakstu.
“Tomēr es ilgi nespēju aizmirst to pirmo ieraudzīto pīli. Tādēļ mans personiskais pirmais izbāznis arī ir tieši pīle, ko pats nomedīju. Atceros, tajā laikā, kad sāku, faktiski izbāžņi mednieku mājās bija retums un tie paši diezgan nekvalitatīvi. Muzejos, jā, tur gan varēja apskatīt daudz ko. Tam, kurš gribēja individuāli kaut ko darīt, nebija materiālu, ar ko strādāt. Cik iztēle ļāva, tik izdarīju. Saviem pirmajiem darbiem, ak vai, ko tikai neizmantoju – salmus, putuplastu, no kartona līmēju maketus… Tagad pietiek vien paskatīties, kas ir piedāvājumā izbāžņu veidošanai, galva gandrīz apreibst no tās bagātības. Bet toreiz vienkārši bija tāds laikmets, kaut gan īstenībā dzīvnieku izbāšanas vēsture ir sena. Esmu redzējis muzejā degunradzi, kas veidots 16. gadsimtā. Teorētiski arī faraonu mūmiju izgatavošana senajā Ēģiptē varētu būt taksidermijas aizsākums,” skaidro Ivans.
21. gadsimta unikalitāte
Ja paskatās, kas notiek starptautiskajās taksidermistu izstādēs, tad gan taksidermista profesiju, gan viņu veikumu var saukt par kaut ko īpaši unikālu.
Tam piekrīt arī Ivans: “Zalcburgā piedalījās 253 taksidermisti no 34 valstīm ar 351 darbu. Kādas visam krāsas! Kādas pozas! Kāds dinamisms! Vērtēšana notika pa pozīcijām: zivis, skeleti, putni – mazi, vidēji, lieli, zvēri – mazi, vidēji, lieli, arī galvas tādos pašos trīs dalījumos. Es te nenosaucu pilnīgi visu sadalījumu, jo tas ir ļoti skrupulozs. Taču galvu, īpaši vidējā izmēra, bija ļoti daudz. Žūrija arī ļoti kompetenta, prasīga un stingra. Pētīja izbāžņus ar lupu, ar lukturīti, mērīja, taustīja, vai viss ir pareizi, vai atbilst anatomijai. Mana vilka galvai, piemēram, ir pat rīkle. No vienas puses, šķiet, kāpēc tā vajadzīga, ja neviens tāpat nepētīs. Taču, lai piedalītos konkursā un arī jebkurā gadījumā, ja trofeju sagatavo individuāli kādam medniekam, labam izbāznim vajag visu to pašu, ko daba devusi dzīvam. Tas nozīmē, ka jāpiemeklē acis, ko grūti atšķirt no īstajām, mēle, zobi, implanti, krāsas, lakas un vēl daudz kas cits. Faktiski pilnīgi viss ir šobrīd nopērkams un izveidojams. Piemēram, manam vilka izbāznim uzspīdinot tumsā gaismu, rodas sajūta, ka zvērs ir dzīvs – acis spīd, purniņš mikls… Cita lieta, protams, vai meistaram pietiek līdzekļu visu sapirkties, jo labi aksesuāri arī maksā labi.”
96 no 100
Ivana vilku Zalcburgas tiesneši un eksperti novērtējuši ar visaugstāko iespējamo punktu jeb ballu skaitu – 96 no simta. Par to viņa darbam pasniegta mazā zilā rozete. Starp citu, simtnieks vēl nevienam taksidermistam līdz šim neesot piešķirts. Kad rozetes par punktiem sadalītas – attiecīgi mazākam skaitam sarkanā un dzeltenā, seko šo izbāžņu tālākais vērtējums labāko no labākajiem izvirzīšana pirmajai, otrajai un trešajai vietai – attiecīgi vērtējamai kā ar medaļu. Zeltam atbilst zila rozete, sudrabam – sarkana, bronzai – dzeltena rozete. Kad Ivans atzīts par abu zilo rozešu saņēmēju, saviļņojums bijis liels. Pafantazējot, ka varbūt simts punktu saņēmējs kādreiz būs Ivans, viņš pasmaida un neatbild ne jā, ne nē. Kur augt ir, ko darīt ir, un tātad prasmes izkopt iespējams.
Ivans ir pārliecināts, lai būtu labs taksidermists, jābūt arī medniekam: “Dzīvnieks ir dabas sastāvdaļa un medībās visbiežāk ir iespēja redzēt šo mijiedarbību. Kā skrēja, kā stāvēja, kā pagrieza galvu – to visu atceros, veidojot izbāzni. Ja vēl ir arī fotogrāfijas, tad vairumā gadījumu jau zinu, kāds būs rezultāts. Es vispirms it kā izsapņoju gatavo tēlu. Tad lieku lietā mākslinieka radošumu, zināšanas par dzīvnieka anatomisko uzbūvi, izbāžņa novietojumu. Nenoliedzami, var zaķi veidot ar ragiem, attiecīgai joku situācijai tas būs atbilstoši, tomēr no ētiskā viedokļa diezgan nožēlojami. Taču gadās, ka pasūtītājs maksā un taksidermists viņa utopiskās vēlmes izpilda.”
Izrādīties, vērot, mācīties
Saņemt balvu taksidermijas čempionātā, protams, ir prestiži, taču arī pati piedalīšanās ir nenovērtējama iespēja daudz ko apgūt no citu pieredzes. Ivans gan atzīst, ka noslēpumus neviens neizpaužot, tomēr, ja acis un prāts dots, šo to var arī pašpikot.
“Daudz var uzzināt semināros, ko vada augstākā līmeņa eksperti. Tur ir lekcijas gan par jaunākajiem zinātnes sasniegumiem, gan likumdošanu, gan izbāžņu modes tendencēm un noteikti aktuālākā informācija un vērtējums arī par pasaulē pieejamiem manekeniem, formām un citām taksidermijā izmantojamām lietām,” stāsta meistars.
Runājot par nākotni, Ivans pieļauj iespēju piedalīties pēc trīs gadiem plānotajā 2021. gada Eiropas taksidermijas čempionātā un neizslēdz varbūtību startēt arī Amerikas čempionātā. Ar kādu dzīvnieku – to viņš pagaidām nezina, tas esot atkarīgs, ko Latvijā mednieki nomedīs. Tāpat neesot īpašu vēlmju strādāt ar kādu noteiktu sugu. Vienlīdz interesants taksidermistam šķiet viss.
Pētām! Vai pandēmija ietekmējusi trofeju birumu? Reportāža no trofeju izstādes
Lasi un abonē žurnālu Medības!
