Kura suņa ķermenis, viss viņa izskats vēl labāk liecina par šķirnes specialitāti? Kuram ir tik slaidas līnijas, kas ļauj kā zivtiņai ūdenī ieslīdēt zvēra alā un veikli tur darboties? Protams, runa ir par taksi – iecienīto, pārbaudīto, uzticamo alu suni.
Latvijā šī šķirne vienmēr bijusi populāra, pateicoties medību azartam, nenogurdināmai dabai un plašajām spējām – takšus mūsu valsts mednieki izmanto ne tikai āpšu, lapsu un bebru medībās alās, bet arī medībās ar dzinējiem un pat ūdensputnu medībās.
Takši mūsdienās dalās trīs veidos: standarta, miniatūrie un trušu takši. Pēdējie ir vismazākie – to krūšu apkārtmērs nepārsniedz 30 centimetrus. Pastāv arī vairākas krāsu variācijas: melna ar brūniem lāsumiem, visu toņu brūnā, marmora, mēdz būt arī tīģerkrāsojuma takši. Vilnas struktūra ir gludā, asā un garā. Takši ir daudzveidīgākā un bagātīgāk pārstāvētā šķirne FCI, un tā ir izdalīta atsevišķā grupā.
Īsspalvainajam taksim apmatojums ir īss, biezs, piegulošs, ar pavilnu. Asspalvainajam taksim raksturīga labi pieguloša, bieza, asa vilna ar pavilnu. Uz purna labi izteiktas ūsas un bārda. Kuplas uzacis. Uz ausīm spalva īsāka nekā uz ķermeņa, gandrīz gluda. Aste vienmērīgi klāta ar labi piegulošu spalvu. Garspalvainais taksis atšķiras ar garu, gludu, piegulošu vilnu ar pavilnu.
Tā dzīslās rit arī dzinējsuņu asinis. Taksis veiksmīgi aprej medījumu un notur uz vietas, iet pa asinspēdām. Pateicoties rakstura īpašībām, šis suns ir vienlīdz labs gan virs, gan zem zemes, gan arī šķidrākās substancēs – ūdenī, purvā. Tomēr sākotnēji vācieši radīja taksi āpšu medībām alās. Vāciskais nosaukums Dachshund ir cēlies no vārda Dachs – āpsis un hund – suns. Mūsdienās šīs šķirnes suni Vācijā dēvē par Dackel un Teckel.
Mednieks Armands Cirsis jau 30 gadus audzē šīs šķirnes medību suņus. Pa šo laiku izaudzēti vairāki simti īsspalvaino standarta takšu, kuru vidū ir arī klases pēcnācēji – izstāžu un darba pārbaužu čempioni. Tie dzīvojuši un strādājuši ne tikai Latvijā, bet arī ārzemēs. Praktiski visi nonākuši mednieku ģimenēs, un jaunie saimnieki gadu gaitā paliek uzticīgi šim audzētājam – nākamos suņus paši ņem un draugiem iesaka tieši no viņa. Armands saka:
“Igaunijā pat ir tāds jēdziens Cirsi Taksi…” Kādreiz šķirnes izveidē akcentētā un Cirša takšu audzētavā izkoptā darba īpašība – alā apvelties uz muguras – ir viens no iemesliem, kādēļ mednieki ir tik ļoti apmierināti ar šiem darba suņiem.
Ar tīru sirdsapziņu taksi var dēvēt par universālu suni
Armands stāsta, ka praktiski nevienai alu suņu šķirnei šāda spēja nepiemīt, bet taksis, sastopoties šaurā pazemes ejā ar āpsi, kurš nereti ir 3 – 4 reizes smagāks un ātri vien satver mednieku aiz rīkles, spēj apmesties uz muguras, ar īsajām, bet spēcīgajām ķepām atbrīvoties no tvēriena un pats ieķerties mazajam Latvijas lācītim pazodē! Medības galā, var atrakt zvēru! Protams, jāatceras pēc tam visus rakumus aizrakt un nolīdzināt, lai nav kā mūsdienu būvlaukumā.
Otra svarīga takša īpašība, saka Armands, viņš ir gudrs, pat pārgudrs. Tiktāl, ka mednieks nereti to uzskata par stūrgalvību un glupību, bet taksis vienmēr zina, kas darāms. Šis suns itin veikli rīkojas sarežģītajās, sazarotajās āpša alās, kur saimnieks var uzbrukt gan no augšas, gan apakšas. Suns ir ārkārtīgi drosmīgs un neatlaidīgs, un tas ļauj viņam zvēru no alas arī izdzīt. Taksim piemīt lieliskas orientēšanās spējas, un viņš var pats pieņemt lēmumus, jo gadsimtiem ilgi šīs šķirnes suņiem bija jāspēj alu labirintos pilnīgā tumsā cīnīties ar pretinieku, kurš ir daudz lielāks un stiprāks par suni. Šāds darbs audzina varoņus!
Sarunā noskaidrojam, ka Armands Cirsis nāk no senas mednieku dinastijas. Informācijas par vecvectēvu neesot, bet vectēvs un tēvs bijuši mednieki, un pats Armands sācis savas jakts gaitas jau piecu gadu vecumā! Jau toreiz ģimenē bijusi taksene Čičika, kura veiksmīgi un ilgi medījusi. Sarunājoties par takšiem, atmiņā Armandam ataust, ka arī vectēvam bijusi taksene un to sauca Doga. Tā ka šīs dinastijas liktenis ir sen saistīts ar īskājainajiem universāliem – takšiem.
Liela, daudzu autoru un mednieku akcentēta problēma mūsdienās ir medību šķirņu pārvēršana par dekorāciju. Ne visi saimnieki ir vai vēlas būt mednieki. Par laimi, daļa takšu īpašnieku apzinās, ka šķirnes saglabāšanai darbs ir nepieciešams un, ja arī nedodas īstajās medībās ar taksi padusē un lāpstu pār plecu, tad vismaz pievēršas apmācībai mākslīgās alās, mežacūku aplokos un pa izliktām asinspēdām. Šeit gan ir viena nianse – takši, kas ir bijuši īstās medībās, parasti ar šādām lietām nodarbojas pa ķepu galam un bez entuziasma. Lai izaudzētu un izmācītu īstu sporta suni, viņš ir jātrenē mērķtiecīgi mākslīgajās alās, jo takši ātri saprot, ka tas nav pa īstam.
Pēdējos gados populāri ir kļuvuši miniatūrie un trušu takši, kas radīti darbam mazākās alās un ar mazākiem zvēriem. Pie mums gan Latvijā truši savvaļā nedzīvo, tāpēc šie suņi kļūst par mājas mīluļiem, izstāžu zvaigznēm vai arī sportistiem – sacenšas par darba diplomiem mākslīgās alās.
Ģimenes lutekļa lomā takši ir neatvairāmi – jautri, enerģiski, labprāt mācās, ir ļoti mīlīgi un pat pieglaimīgi. Pateicoties viltīgajam un apķērīgajam prātam, māk panākt savu arī no pieauguša cilvēka, ne tikai no bērniem.
Igaunijas Mednieku biedrības Pillapalu, kā arī kaimiņvalsts Takšu kluba vadības pārstāve, medniece ar stāžu, kuras īpašumā ir trīs takši – divi garspalvainie un viens asspalvainais, Mari Anna Rehka novērojusi, ka Igaunijā un visā Baltijā vairāk populāri ir standarta īsspalvainie takši, lai gan pārējā pasaule, tajā skaitā Eiropa, dod priekšroku asspalvainajam. Asie ir azartiskāki, ātrāki. Vilna aizsargā pret aukstumu un ievainojumiem, ziemā tajā neveidojas ledus kamoli, pārējā laikā tā ir neuzņēmīga pret augu smalci, sēklām.
Takšiem ir vairākas priekšrocības. Šīs šķirnes suņi medījumu mastā dzen ar balsi, un katrs mednieks zina, no kuras puses nāk zvērs. Otra nozīmīga lieta ir no citu šķirņu cienītāju puses daudz peltās īsās kājas. Tās ļauj taksim dzīt medījumu samērā lēni, neradot nevajadzīgu stresu un pievedot zvēru tieši pa šāvienam. Turklāt šāviena līnija vienmēr ir brīva…
Pārmetumi par īsām kājām varbūt ir vietā dažās situācijās, piemēram, ļoti brikšņains mežs vai dziļš sniegs ir šķērslis šim zemajam sunim.
Īsās kājas ir trūkums, taču to atsver kolosālais prāts, viltība un dažbrīd pat humora izjūta
Mari Anna stāsta, ka pērn Pillapalu mednieku biedrība bija vienīgā, kas izpildīja aļņu nomedīšanas plānu – ieguva visus 20 atļautos dzīvniekus. Gadījies arī, ka mednieks nopūdelē un alnis ievainots aiziet. Nevienam citam sunim netika ļauts iet pa pēdu, bet viņas trīs takši ātri atrada zvēru un noturēja, kamēr šāvējs pienāca un pabeidza darbu.
Pieredze rāda, ka takši lieliski strādā pa asinspēdām, turklāt, mednieks var burtiski nolasīt sava suņa uzvedībā vēstījumu par to, kas noticis, vai zvērs ievainots, vai beigts kaut kur netālu guļ, vai arī aizgājis un jāgatavojas tālākam pārgājienam. Igaunijas mednieces praksē visilgākā meklēšana bijusi no 22 līdz 2.30 naktī, kad ar saviem takšiem viņa gājusi pa liela kuiļa pēdām.
Toreiz esot domājusi pat atlikt meklēšanu uz rītu, bet tad jau arī uzreiz medījums atrasts. Līdzīgi esot bijis lāča medībās – pēc šāviena kādu puskilometru bijis daudz asiņu, bet tad zvērs brūci salaizījis un asinis vairs neredzēja. Pa pēdām gāja līdz tumsai, bet tad meta mieru – ievainots lācis nav joka lieta. Labā ziņa ir tāda, ka takši lieliski strādā pa pēdām arī tad, ja asiņu nav (jau rakstījām par Bavārijas asinspēdu dzinējsuni, kas arī ļoti veiksmīgi un ilgi strādā mežā, ejot pa ievainota dzīvnieka pēdām, vadoties tikai pēc sviedru smakas). Turklāt taksis var izsekot arī diennakti vecas pēdas un pat pēc lietus. Šeit ļoti no svara iedzimtās īpašības un prakse, tomēr, lai cik pieredzējis būtu mednieks, kad beidzas sezona, treniņi jāturpina.
Treniņi takšiem un citu šķirņu medību suņiem Eko Dalderi
Medījot mežacūkas, takši iet katrs pa vienam meklēt medījumu. Kad viens atrod, padod balsi un pārējie suņi iet palīgā, lai noturētu medījumu. Ja mednieki kavējas, suņi pat sūta vienu, lai pasauc, parāda taisno ceļu līdz vietai, kur dzīvnieku notur pārējie suņi.
“Bebra medības ir visinteresantākās, tā man šķiet,” atzīst Mari Anna Rehka. Sākumā darbs cilvēkiem – nojaukt dambi, nolaist ūdeni, sagaidīt, kad atsedzas ieejas alās un tikai tad var laist suņus.
Suņi, kas pieder Mari Annai, strādā tandēmā. Garspalvainais jaunais iet ūdenī un meklē alu ieejas, bet asspalvainais parāda, kur šis jālaiž, lai tiktu bebram aizmugurē. Izrok caurumu, ielaiž suni un, re, bebrs jau ir ārā no alas, tīklos! Vienās veiksmīgās medībās dabūti 16 bebri! Medniekam arī jābūt veiklam un drosmīgam, lai suns nestrādātu velti.
Zosu medībās Pillapalu mednieku kolektīvā arī izmanto takšus – nostāda mednieku līniju, no lauka pretējās puses laiž takšu brigādi, un šaušana esot kā pīļu atklāšanā. Kamēr mednieki šauj, suņi meklē ievainotos un nošautos putnus.
Ejot uz pīlēm, takši arī ir noderīgi. Īsās kājas traucē izmantot savas spējas pilnā apjomā, tādēļ suns var pat ielēkt klēpī, lai no mednieka auguma augstuma saostu vai ieraudzītu kritušo pīli. Kad vieta vai virziens skaidrs, suns azartiski metas ūdenī, atrod un iznes putnu.
Medības alās. Bez komentāriem – takši ir lieliski piemēroti šim medību veidam. Noteikti izpēta ieejas–izejas, atrod vietu, kur zvērs ir zem zemes, un nereti prasa, lai uztaisa tiem papildu ieeju – tieši pie zvēra.
Ja sanāk nobeigt zvēru alā, tad gan jārok, jo suņi nevar izvilkt dzīvnieku, īpaši, ja alas ir sazarotas.
Igaunijā takšus neuzskata par kaut ko īpašu. To apliecina arī kaimiņvalsts Medību suņu kluba izstādē redzētais – 100 laikas un teju tikpat daudz aļņu suņu, bet ievērojami mazāk takšu. Un veltīgi! Taksis ir universāls medību suns ar nenozīmīgiem fiziskiem ierobežojumiem, ko pilnībā atsver prāts, viltīgums, azarts un citas lieliskas, katram medniekam svarīgas īpašības!
Pareizi audzināts taksis lieliski satiek ar visiem ģimenes locekļiem, mīl bērnus, ir jauks un pat pieglaimīgs. Var iemācīt labi sadzīvot ar kaķiem un citiem mājdzīvniekiem, jo medību šķirnes suņi lieliski saprot, kurš ir mājas mīlulis un kurš medījums. Tomēr azarts ir milzīgs, un taksis laukā var sākt ķert kaķus, mazus suņus, putniņus, bumbiņas, kājas. Takši mēdz būt grūti apmācāmi sava spīta dēļ. Tas nozīmē, ka treniņi jāsāk jau no pašas agrās bērnības, kamēr suns vēl neapzinās sevi.
Kopšana nav sarežģīta – vilnas nav daudz. Īsspalvainiem tā krīt gandrīz nemanāmi, garspalvainie ir jāķemmē, bet pavilnas nav necik daudz, asspalvainie savukārt ir jātrimmē, un tas būtu tas sarežģītākais moments, ko pilnībā atsver asās vilnas priekšrocības medībās.
Izņemot iespējamās ģenētiskās saslimšanas, takšiem raksturīgas problēmas ar muguru un tā dēvēto pakaļas piedziņu. Lai suns nodzīvotu dzīvi vesels, nebūtu jāiemidzina paralizēto pakaļkāju dēļ vai jāpārceļ uz invalīdu ratiņiem, ieteicamas pastāvīgas fiziskās slodzes, diēta, jo viņiem ir nosliece uz aptaukošanos, un saudzīga attieksme – pēc darba ūdenī vēsajā sezonā suns tomēr jānoslauka, jādod iespēja sasildīties, lai vecumdienās reimatisms neliktu par sevi manīt pārāk uzstājīgi! Arī nieru un plaušu problēmu rašanās iespēju saudzīga attieksme pret mednieciņu mazinās.
Takši var būt alerģiski. Šķirnei ir raksturīgas arī ādas problēmas, tādēļ nav ieteicams tos barot no saimnieka galda ar sāļām vai kūpinātām lietām.
Vēsture īsumā
Zemie, garie alu suņi ir zināmi jau no pirms Kristus laikiem un skaitās vecākā alu medību suņu šķirne. Vācijas teritorijā izrakumos atrasti taksim līdzīgu suņu skeleti, kas attiecināmi uz 2. gs. pirms mūsu ēras.
1880. gadā izveidota pirmā ciltsgrāmata Vācijā, kas skaitās modernā takša šķirnes izcelsmes valsts.
Vislielāko popularitāti šķirne ieguva 20. gs. sākumā. Abi pasaules kari suņu populāciju noplicināja, taču tā spēja atjaunoties un tagad takši ir vieni no populārākajiem medību un ģimenes suņiem pasaulē. Visu par takšiem var uzzināt Latvijas Takšu un medību terjeru klubā
Uzmanību! Neciešami mīlīgi skati!
Lasi un abonē žurnālu Medības šeit!
