Latvijā lielākoties medību suņus īpaši neapmāca. Parasti tālāk par “Dod ķepu!”, “Sēdi!” un labākajā gadījumā “Guli!” reti kurš tiek, tāpēc bieži vien tiek piedzīvotas nedienas ar sliktu uzvedību, piemēram, kaušanos ar citiem suņiem, saimnieka nespēju suni atsaukt, atstāt vietā. Briesmīgākais ir tas, ja suns, būdams nikns par to, ka atstāts automašīnā, saplēš un iznīcina mašīnas sēdekļus un paneli. Saimnieks iedzīvojas lielos izdevumos!
Šonedēļ Dortmundē (Vācija) notiek Eiropā lielākā medībām un arī makšķerēšanai veltītā izstāde “Jagd und Hund” (“Medības un suns”). Līdztekus medīblietām, aksesuāriem, automašīnām, modes skatēm un staltbriežu piebaurošanas konkursam ļoti interesanti ir tieši medību suņu paraugdemonstrējumi. Un ne tikai. Medību suns paņemts līdzi uz izstādi daudziem medniekiem. Tas paklausīgi pavadā seko saimniekam, nerej, nekašķējas, nekož, neuzbrūk. Perfekts pavadonis! Tie nav nekādi mežoņi, kas atbraukuši no laukiem, bet gan pieklājīgi, apmācīti un paklausīgi suņi.
Pastāv mīts, ka medību sunim nav vajadzīga paklausības apmācība, jo tādā veidā tiek negatīvi ietekmēti suņa medību instinkti. Vācijas izstādē var redzēt, ka tas ir aplami, jo šeit ierodas mednieki un viņu četrkājainie kompanjoni – kārtīgi darba suņi. Vēl pastāv mīts, ka ir dažas medību suņu šķirnes, kuras nemaz nav apmācāmas, tās vienkārši nepakļaujas dresūrai. Tā gluži nav, viss atkarīgs no saimnieka uzņēmības, centības un ieinteresētības.
Atbildība
Medību suns ir darba suns, tas cilvēka vajadzībām veic visdažādākos uzdevumus. Pats galvenais ir medījuma atrašana, nepieciešamības gadījumā arī pienešana. Piemēram, ja ir nomedīts ūdensputns, suns būs tas, kas to atradīs niedrēs, zālē, iznesīs no dīķa vai ezera. Tāpat, ja medījums pēc šāviena aizgājis un jāatrod. Suns ir tas, kurš ar savu degunu medījumu atradīs. Tāpat medību suņi tiek izmantoti dzinējmedībās un medījot plēsējus alās. Tieši tādēļ, ka medību suns tiek izmantots dzīvnieku meklēšanai, tā apmācība ir īpaši svarīga, jo medniekam tā ir liela atbildība – nodrošināt to, ka ievainots dzīvnieks tiek atrasts pēc iespējas ātrāk.
Izstādē “Jagd und Hund” publikai tiek rādīti paraugdemostrējumi, stāstot par apmācības niansēm, skaidrojot dažādu komandu nozīmi. Tomēr vislielāko iespaidu atstāj paraugdemonstējumi ar trīs vācu medību terjeriem, tautā sauktiem arī par jagdterjeriem. Šie suņi ir izslavēti ar savu nepaklausību, agresiju un saimnieku nespēju tos kontrolēt. Bet vācieši parāda, ka patiesībā šī šķirne ir apmācāma un kontrolējama, suņi neuzbrūk citiem un, galvenais, klausa saimniekam pat tad, ja komandas tiek dotas tikai ar rokas kustību, nemaz neizmantojot balsi. Tas it īpaši svarīgi medību apstākļos, kad trokšņot nedrīkst.
Ir pierasts, ka tieši putnusuņi saņem visrūpīgāko paklausības apmācību, jo putnu medībās suņi saimniekam ir jāvada ar rokas kustībām, parādot virzienu, kurā sunim būtu jāmeklē. Ir ļoti neparasti, ja līdzīgu paklausības pakāpi demonstrē arī citi medību suņi. Izstādē paraugdemonstrējumu laikā bija jāpabrīnās par suņu stabilo nervu sistēmu. Kādā vingrinājumā suņi tiek noguldīti laukumā, saimnieki ir pagājuši malā, bet publikai ir vēlēts kliegt, aplaudēt un taisīt troksni. Suņu uzdevums ir palikt vietā, neraugoties uz troksni, kamēr saimnieks nav suni pasaucis pie sevis.
Neparastie terjeri
Trīs vācu medību terjeru saimnieks demonstrē pamata paklausības paraugstundu. Suņi tiek nosēdināti rindiņā, un katrs atsevišķi tiek piesaukts pie saimnieka, pat neizmantojot suņa vārdu, bet tikai ar rokas kustību. Tad viens no suņiem tiek sūtīts paraugdemonstrējumu laukumā izvietoto eglīšu virzienā, no kurienes viņš iznes mantiņu, kas atgādina pīli. Zālē ir ierīkota arī improvizēta lapsas ala. Pēc komandas viens no terjeriem ielien alā un no tās izvelk lapsu, proti, mantiņu, kas izgatavota no lapsādas un piepildīta ar smiltīm, lai būtu smaga un pēc iespējas atbilstu reāliem apstākļiem. Suņi komandas izpilda bez ierunām. Saimnieks norāda, ka tas ir ilga un pacietīga darba rezultāts, liekot suņiem saprast, ka komandas ir jāpilda. Šis ir lielisks piemērs tam, ka medību suņus ne tikai jācenšas apmācīt, bet to arī var izdarīt.
Atšķirībā no Latvijas, kur daudzās iestādēs ar suņiem ierasties aizliegts, jo ir viedoklis, ka suņi uzvesties nemāk, tie rej, nevietā nokārtojas un uzbrūk cilvēkiem, Vācijā tādu pro-blēmu ir krietni mazāk, jo saimnieki velta ļoti lielu uzmanību suņu apmācībai, lai izvairītos no jebkādām problēmām, kas saistītas ar nepaklausību. Tas jo īpaši ir svarīgi, runājot par medību suņiem. Ceru, ka vācu pieredze iedvesmos medniekus apmācīt savus medību suņus.
