Kopš vien sevi atceros, vienmēr esmu kārojusi suni. Bija tālie padomju laiki, kad ikdienā mūsu Ventspils rajona ciemata veikalā arī gaļas nebija, pāris reizes nedēļā dabūjām nopirkt pa gabaliņam. Katrreiz, kad es ierunājos par suni, atbilde bija jau zināma: “Ko mēs sunim dosim ēst?” Bet man briesmīgi, nu ļoti, ļoti, vajadzēja suni. Vecāki saprata, ka suņa jautājums bija samilzis, tāpēc apsolīja man kolliju. Puiku, tikai puiku, tas mums visiem bija skaidrs. Jutos pasakaini laimīga, biju ar mieru gaidīt savu kolliju nezin cik ilgi.
Dzīvē iegrozījās citādi. Atbrauca ciemos tēta māsa un atveda mazu, melnu kucīti. Vecāki negribēja kuci – laukos dzīvojot, viņu nosargāt būtu ļoti grūti, te visapkārt klaiņoja nepieskatīti suņupuikas, bet visiem bija skaidrs, ka mazā melnā kripatiņa prom nebrauks. Viņu, protams, sauca Lesija. Tā es tiku pie sava pirmā suņa. No kollija tika tikai vārds, taču mazā Lesija bija īsta un dzīva.
Lai arī biju līdz sirds dziļumiem pārliecināta, ka es pilnībā aprūpēju savu sunīti, protams, par viņu pamatā rūpējās mamma.
Labi atceros, kā sastrīdējos ar mammu par to, vai man būtu savs suns jākopj un jāved ārā arī skolas brīvlaikā. Jutos ļoti pārliecināta, ka brīvlaikā man jābūt atsvabinātai no visām suņa turēšanas grūtībām.
Tajā laikā es gāju 1. vai 2. klasē. Mamma piekāpās un izveda suni ārā manā vietā.
Ko īsti nozīmē turēt suni un pašai pilnībā to aprūpēt, sapratu tikai daudzus gadus vēlāk, kad man bija 24 gadi un ar vīru iegādājāmies savu pirmo kopīgo suni. Tikai tad kļuva skaidrs, cik daudz toreiz, bērnībā, patiesībā darīja mamma. No cilvēciskā viedokļa man ir ļoti saprotama katra bērna vēlme dabūt pašam savu sunīti, taču ar pašreizējo dzīves pieredzi zinu, cik daudz šajā scenārijā ir zemūdens akmeņu.
Dzīvnieks nav spēlmanta bērniem
Vispirms ņemiet vērā – nevajag pirkt dzīvnieku bērniem, jo tā nav spēļmanta. Dzīvnieks ir dzīva radība ar savu personību, savām bioloģiskajai sugai raksturīgajām vajadzībām. Neviens mazs bērns nespēj pilnībā uzņemties atbildību par dzīvnieku.
Visu rakstu lasi portālā lasi.lv.
“Ar LVM diskusijas rezultātiem neesmu apmierināts! Juris Buškevics. “Šauj garām!” #269 epizode
Abonē uz 10 mēnešiem kopā ar pielikumiem, spiežot šeit!
Žurnāla Medības februāra numurā lasi par to, ka mednieki noveco – ko darīt?
