Zeltaino šakāļu (Canis aureus) populācija turpina palielināties. Par to liecina gan novērojumi, gan aizvien pieaugošais nomedīto dzīvnieku skaits.
Pie Otaņķiem, kas atrodas Liepājas ezera austrumu krastā, kādā septembra vakarā nomedīti divi jauni zeltainie šakāļi.
“Vietējie iedzīvotāji jau vairākas reizes bija teikuši, ka kaut kas gaudo apkārtnē un tie neesot vilki. Pats reiz dzirdēju, ka netālu birzītē kaut kas kauc un, tā kā paši esam šakāļus tajā pusē manījuši, nolēmu iet un pagaidīt, vai neiznāks,” uzsākot savu stāstu, sacīja mednieks Guntis Grasmanis.
Mednieka pūles attaisnojās. Jau pavisam drīz viens no jaunajiem dzīvniekiem bija iznācis klajākā vietā. Sagaidot izdevīgu momentu, tika raidīts šāviens, kas izrādījās ļoti precīzs. Šakālis bija nogājis dažus metrus un šķērsojis grāvi, kur palika guļam.
“Asinspēda bija laba un es ātri vien sameklēju jauno plēsēju. Kad pienācu klāt, pamanīju, ka krūmos ir vēl viens. Un tas bija kāds no pieaugušajiem. Domāju, var būt man būs iespēja vēlreiz izšaut, taču pieaugušais šakālis ātri vien saprata, ka jāpazūd,” atklāja mednieks.
Vakars bija ļoti patīkams un kluss un Guntis nodomāja pagaidīt vēl, taču neviens no plēsējiem nerādījās. Pēc dažām minūtēm mednieks nolēma uzgaudot. Esot dzirdējis pats, kā kauc šakāļu bars un mēģinājis atdarināt.
Viens plēsējs uzreiz izskrēja klajākā vietā, taču šāviens nebija sekmīgs. Vēl pēc dažām minūtēm parādījās nu jau trešais no šakāļiem, kuru izdevās nomedīt.
“Kamēr meklēju otro nomedīto, redzēju vēl kaut kādus siluetus krūmos, tā kā tajā vietā pavisam noteikti ir vēl šakāļi. Ne velti mums visas stirnas pazudušas!” kreņķīgi noteica mūsu sarunas biedrs.
Pēcāk viņš sazinājās ar žurnāla redakciju un pastāstīja, ka pēc medībām nākamajā dienā atkal dzirdēti gaudojam šakāļi.
Tajā pašā nedēļā šīs sugas plēsēju pāris novērots arī cita ezera piekrastes daļā, bet vasarā šakālis redzēts uz Liepājas Rucavas šosejas, mielojamies ar notriektu zaķi, kā to parasti dara lapsas. Lauksaimnieki arī ziņo par šakāļu novērojumiem aitu ganāmpulku tuvumā.
Atgādināsim, ka šakāļu medību termiņš ir tāds pats kā vilkam – no 15.jūlija līdz 31.martam, taču bez limita. Saskaņā ar Valsts meža dienesta vides monitoringa datiem, pagājušā medību sezonā nomedīti astoņi šakāļi, bet pirms tam vēl – 18. Šakālis ir plēsējs, kas pēdējā desmitgadē strauji izplatās Eiropas Savienībā. Latvijā tas oficiāli tika pirmo reizi apstiprināts 2013. gadā.
Sugas apraksts
Pamata areāls zeltainajam šakālim ir plašs – no Eiropas dienvidiem un dienvidaustrumiem (Bulgārija un Grieķija), līdz Tuvajiem Austrumiem un Ķīnas dienvidrietumu daļai, Taizemei un Birmai. Novērots Ukrainā, Baltkrievijā, Lietuvā, Latvijā, arī Igaunijā. Pēdējo gadu novērojumi liecina, ka suga jau izplatījusies līdz Nīderlandei. Mainīga izskata suga, kurai nodalītas septiņas pasugas.
Jauna suga Latvijā, tāpat arī pārējās Baltijas valstīs. Pirmo reizi nomedīta un piefiksēta pie Jelgavas 2013. gada decembrī, turpmākajos gados iegūti vēl vairāki indivīdi Zemgalē un Kurzemē. Tiek uzskatīts, ka suga Latvijā ienākusi caur Ukrainu un Baltkrieviju. Tiek pieļauta iespēja, ka Eiropā savvaļā nokļuvuši atsevišķi indivīdi, kas izbēguši no nebrīves.
Šakālis ir visēdājs. Tas ēdīs kritušus dzīvniekus, svaigu medījumu, arī augu valsts barību. Atkarībā no vietas, kurā dzīvo, novēro ļoti lielu daudzveidību un dažādas variācijas uzturā. Pārsvarā medī nelielus zīdītājus un putnus, arī lielu zīdītāju mazuļus. Ēd taupīgi, neapēsto paslēpj aprokot, pēc tam pakāpeniski apēd. Šakālis ir teritoriāls dzīvnieks, pāris ir monogāms uz mūžu. Zeltainais šakālis dzīvo alās. Latvijā praktiski nepētīta suga, bet videokamerā fiksēta Ķemeru Nacionālajā parkā.
Tēviņi ir svarā līdz 14 kg, bet mātītes līdz 11 kg. Tēviņi skaustā var sasniegt 50 cm augstumu, mātītes ir mazākas. Galvaskauss ir ļoti līdzīgs dingo un arī koijotam. Zeltainais šakālis, salīdzinot ar vilku, ir mazāks, ar īsākām kājām, īsāku asti, pagarinātu ķermeni, mazāk izteiktu pieri, kā arī ar šaurāku un smailāku purnu. Zeltainā šakāļa kažoka krāsa var būt ļoti dažāda – no gaiši krēmīgi dzeltenas vasarā līdz tumši bēšai ziemā.
Interesanti fakti
– Pāris ir monogāms uz visu mūžu.
– Dzīvo alās.
– Ēd taupīgi, neapēsto aprok un pēc tam pakāpeniski noēd.
– Baltijas valstīs bieži sajauc ar lapsu. Igaunijā ilgāku laiku novēroja lapsas uz garām kājām, līdz izrādījās, ka tie ir šakāļi.
– Latvijā jauns plēsējs, kas rada papildu slogu vietējai faunai.
– Nakts laikā spēj noskriet 12 līdz 15 km.
– Lietuvā nomedītā šakāļa kuņģī atrasta brieža gaļa, taču tas nenozīmē, ka šis plēsējs neapdraudēs mazos dzīvniekus un uz zemes ligzdojošos putnus. Tieši tāda ir šakāļa diēta, plus maitas gaļa.
Septembra numurā par aļņu selektīvu medīšanu
Abonē žurnālu Medības 2023. gadam
