Anita un Monvīds Šteinerti – Imantu saimnieki Alūksnes novada Alsviķu pagastā. Daudzi šo ģimeni pazīst kā profesionāļus arhitektūras un projektēšanas jomā, daudzi kā medību šķirnes suņu audzētājus un apmācītājus aplokā ar mežacūku. Viņu dzīvi pārvērta šā gadsimta sākumā uzrakstīts projekts Eiropas Nelauksaimnieciskās uzņēmējdarbības atbalsta programmā.
Bija mājas, bija meži, bija medību suns, un, rodoties iespējai saņemt atbalstu, radās doma izveidot kaut ko pavisam neierastu. Projekta pieņēmēji gan pieklājīgi smaidījuši par tādu blēņošanos, bet augstāki lēmēji idejas oriģinalitātei teikuši jā. Tad nu sava meža piecos hektāros rakuši grāvjus, lai pēc iespējas dziļāk ievietotu žoga sietu, veduši stabus, izvēlējušies vietu dīķim, iekārtojuši barotavu – praktiski izdarījuši visu īrnieku cienīgai sagaidīšanai. Un tie – divi rukši, par kuriem gan tagad palikušas vien skaistas atmiņas, – atvesti voljera apsaimniekošanai.
Šodien, pēc 18 gadiem, Imantos joprojām veiksmīgi turpinās iesāktais. Taču pa šo laiku notikušās pārmaiņas, ja tā var teikt, valsts kinoloģiskajā politikā savas korekcijas ir ieviesušas un diemžēl ne pozitīvākās. Pēc Monvīda domām, kamēr katrs velk uz savu pusi, kamēr katra biedrība gribēs būs visīstākā un vispareizākā, pie kārtības netiks. Arī statistika liecina, ka Lauksaimniecības datu centrā reģistrētas 25 suņu ciltsdarba organizācijas, tostarp četras medību šķirņu, bet vēl jau ir neskaitāmi individuālie audzētāji un, ko tur liegties, ir arī nesaskaņas. Taču ne par suņkopības politiku un negācijām šoreiz paredzēts stāstīt. Kad iebraucam Imantu pagalmā, mūs vispirms sveicina rējieni dažādās toņkārtās. Uz draudzīgu apsveicināšanos jož Latvijas dzinēju un takšu jaunkundzes un burvīga pekiniete.
Netālā aplokā ciemiņos vērtējoši noraugās balts zirgs un melns ponijs, bet no meža teju līdz pat žogam piesardzīgi izčāpojis mežakuilis Koļa. Dzīvnieks, šķiet, saprot, ja mājā atkal tāds tracītis uzradies, tad drīz vien pa aploku joņos arī kāds suns un ruksim būs uzdevums izskaidrot mežacūku aizturēšanas paņēmienus.
Mielojoties ar Anitas sarūpēto gardo kaņepju sviestu un ābolmaizīti, sarunās uzdzirkst arī smaidu apvītas nopietnu medību atmiņas.
Viss turpinās
Kā vērtējat paveikto, un kas Imantos notiek tagad?
Monvīds
: Ja pavisam prozaiski – tad mežacūku aploka žogam nepieciešams diezgan liels un dārgs remonts, joprojām ir Āfrikas cūku mēra ēna pār pasākumu organizēšanu un diemžēl mednieku vienaldzība. Varbūt saku mazliet par skaļu, taču jo gads, jo medniekus mazāk interesē audzēt suņus. Pieļauju, tas tāpēc, ka aizvien vairāk kļūst gaides medību piekritēju, kad suni nevajag, ja nu reizēm asinspēdu atradēju, kā arī nevēlēšanās turpināt un attīstīt ciltsdarbu. Imantos ir tikai suņu jaunkundzes, un man sameklēt viņām draugus kļūst aizvien sarežģītāk. Esam braukuši dažreiz visai Latvijai pāri, kamēr atrasts pārošanai derīgs suns.
Bet apmācības taču notiek.
Un notiks. Vienīgi ne tik daudziem suņiem vienlaicīgi kā iepriekš. Bet tas pagaidām – žoga dēļ. Protams, tuvākajos plānos ir tā salabošana. Lai suns saņemtu augstu vērtējumu, tam desmit minūtēs mežacūka jāatrod un desmit minūtes jānotur, līdz ierodas mednieks. Tāpat vērtē suņa balsi un izturēšanos – cik aktīvs, veikls, bailīgs, vienaldzīgs. Ir bijuši gadījumi, kad mednieka suns aplokā neko neprot. Tad laižu iekšā arī kādu no saviem, lai pamāca. Faktiski jau dumju suņu nav. Vienīgais noteikums – ar suni ir jāstrādā. Ciltsraksti un gēni var būt izcili, bet tie vien nenodrošina suņa darbu mežā – līdztekus ir jāstrādā arī medniekam.
Jums ar mednieku ambīcijām ir gadījies saskarties?
Kur nu bez tām! Pat ar nepatīkamām sekām. Reiz atbrauca pie manis vienas kaimiņvalsts mednieki. Ļoti lepni un lielīgi par savu suņu spējām. Neklausījās brīdinājumā, ka kļūst jau tumšs un nebūtu vēlams sākt aplokā meklēt mežakuili. Rezultātā vienu suni dabūjām steigšus vest pie veterinārārstes.
Kā jūs raksturotu savus medību suņus?
Man jau vislabāk patīk veiklie un uzmanīgie Latvijas dzinējsuņi. Viņu uzdevums ir dzīvnieku atrast un izdzīt, ar balsi par veikumu ziņojot medniekam. Laiku uzdevums savukārt ir atrast un noturēt. Igauņu dzinējsuns, manuprāt, par daudz iekarst un mēdz aiziet pārāk tālu. Imantos audzējam Latvijas dzinējsuņus, takšus un krievu-Eiropas laikas. Papildu apmācības notiek arī pa asinspēdām.
Jums atlika vien pagalmā skaļi paaicināt: “Koļa! Koļa!”, kā mežakuilis izrikšoja no eglīšu biezokņa. Esat draugi?
Divos gados esam kļuvuši diezgan pazīstami, jo katru vakaru, nesot barību, kuilēns ir pieradis un no manis īpaši nebaidās. Vairāk saraduši bijām ar pirmajiem suņu pedagogiem – Jāzepu un Mariusu. Ai, tas ir stāsta vērts. Aploks tikko bija izveidots, un ieplānojām, ka tajā ar laiku radīsies mežacūku ģimenīte. Atvedām Jāzepu un Mariju, bet… viņa izrādījās viņš, un tādēļ nosaucām par Mariusu. Vēlāk gan bija citi rukši un arī pēcnācēji, dažus izlaidām brīvībā, citi veiksmīgi izraka zem žoga caurumus un izkļuva paši. Tagadējais Koļa ir gudrs, spēcīgs, un, kad pretī tādi paši gudri suņi, tad arī man kā pirmās kategorijas ekspertam kinologam ir gandarījums. Darbs nav bijis veltīgs.
Mežacūku aploks ir iežogoti pieci hektāri. Ko viņas tur ēd?
To, ko es nolieku uz barošanas galda. Tā kā paši savā zemē audzējam tikai kartupeļus, pārējais viss jāpērk, un lieki teikt, ka cenas graudiem un saknēm tikai kāpj. Tagad ūdeni vismaz nevajag pievest – izrakām mežā dīķi, lai iet dzert pašas vai karstā laikā atveldzējas.
Sapņu suņu cilts
Kā tikāt pie savas Orkas?
Esmu mednieks, un tādēļ man pirms laba laika uzdāvināja sapņu suni – Latvijas dzinēja šķirnes jaunkundzi Orku. Galu galā medības bez sunīša taču ir tikpat kā kāzas bez mūzikas. Faktiski jau Orka bija iedvesmojums arī startam uz to uzņēmējdarbības atbalsta projektu. Tā pamazām viss izvērsies plašumā, attīstot kompleksu: suņi, kucēni, apmācība mežacūku aplokā, sacensības aplokā. Nu jau Latvijas dzinējsuņu tagadējā ciltsmāte – Orkas mazmeita Lorka – ir Imantos izaudzētās ceturtās paaudzes suns. Vairākās paaudzēs tāpat ir arī citu šķirņu suņi.
Kucēni ir pieprasīti?
Sunīši ļoti, kucītes vismaz pagaidām ne. Nezinu, kāpēc. Kas attiecas uz pieprasījumu, tas kopumā ir diezgan liels. Mūsu suņu kvalitātes latiņu ceļ kā izcili ciltsraksti, tā iespēja redzēt, ko mednieciņš prot.
Jūs esat iekārtojuši pat veselu suņu māju.
Lai izaudzētu kvalitatīvus kucēnus, jānodrošina arī atbilstoši apstākļi. Tādēļ ir māja, kur katras šķirnes suņu meitenei ar mazuļiem sava telpa, bet no tās izeja uz turpat blakus esošo nožogojumu, kur izskraidīties svaigā gaisā. Visi mūsu suņi ir reģistrēti Latvijas Mednieku kinoloģiskajā apvienībā, un kucēnus pārdodu tikai ar pasēm. Tajās ieraksti arī par vecāku sasniegumiem. Mana darba mērķis jau nav medniekam vienkārši pārdot suni, bet pierādīt, ko prot takši, dzinēji un laikas. Ja jaunajam īpašniekam vēl nav gluži skaidrs, kādas šķirnes suni viņš grib, tad šī ir lieliska iespēja izvēlēties visatbilstošāko.
Vēl gribu uzsvērt, ka apmācību laikā aplokā pie mežacūkas nekāda asinspirts nenotiek. Tur nelaiž iekšā vecos un pieredzējušos suņus, bet jaunos – līdz gada vecumam. Apmācība notiek manā stingrā uzraudzībā. Protams, ir iespējams, ka ruksim trāpīs suņa kodiens, bet ne jau līdz nežēlībai. Es pats pēc būtības neesmu tādas izrīcības piekritējs. Tādēļ Imantos nenotiek arī alu suņu apmācība. Esmu redzējis citviet, kā šis process notiek, un uzskatu, ka tā gan ir mocīšana, kad lapsas vai jenota alā ielaiž suni. Man tagad vienai Latvijas dzinējsunei nez no kurienes gēnos uzradusies tieksme līst alās. Pati sameklē un tad darbojas. Līdz ar to viņa diezgan maz izkļūst brīvsolī.
Anita
: Tikai no malas šķiet – kas tur īpašs, sarado suņus, audzē kucēnus, pārdod un miers. Nav tik vienkārši. Te arī bez darba nekas nenotiek. Tāpat izdevumi ir pietiekami apjomīgi. Ar suņu audzēšanu lielu bagātību nenopelnīsi. Es jau mudinu Monvīdu, ka jāpāriet varbūt tikai uz vienas šķirnes suņu pavairošanu un pašiem savā saimniecībā jātur arī puika. Tagad patiešām, atbilstošu pāri meklēdami, apbraucam vai pusi valsts, un pat tad vēl nepaveicas. Orku, atceros, toreiz arī ilgi meklējām. Izdomāju, ka sunīti dāvināšu Monvīdam dzimšanas dienā. Vispirms piezvanīju Mintautam Kalniņam. Neesot. Aizbraucām uz izstādi Rēzeknē. Tur satikām Latvijas dzinējsuņu īpašnieku. Jā, kucēni būšot, lai gaidām. Pēc kāda laika braucām pēc Orkas uz Cēsu pusi.
Monvīds:
Dāvināšana mūsu ģimenē ir modē. Es sievai uz vārdadienu uzdāvināju baltu zirgu, savukārt Anita atbildēja ar melnu poniju manā jubilejā.
Medīt var arī bez ieroča
Anita:
Pastāstīšu, kā es pēdējo zaķi, kas mūsmājās ēdienreizē galdā celts, nomedīju. Bija mums mājas sargsuns Lācis. Monvīds aizgāja medībās, es pagaidīju, kamēr viss pieklust un mednieki no masta projām, devos sēņot. Lācis līdzi. Te pēkšņi kā bulta nesas zaķis, pārskrien man ceļu un bāc – ar galvu priedē. Un pekas gaisā. Lācis piečāpo, paosta, paņem zobos un papurina – nekā, nekustas. Es arī pārliecinos, ka beigts gan, un nesu mājās. Neatstāšu taču gaļu mežā! Vakarā Monvīds atnāca tukšā, man medījums.
Monvīds
: Tagad to traktētu kā malumedības. Bet gadījums tik sens, ka noilgums arī iestājies. Vispār pirms gadu desmitiem zaķu te bija vai biezs. Kad skaits samazinājās, vainoja kolhozus un minerālmēslus. Tagad jau minerāļi sen kā aizmirsti, zaķiem vajadzētu būt, taču nav, Imantu dārzā vairs ābelītes neapsienam. Zaķus tagad apēd lapsas un jenoti, kurus neviens vairs nemedī, jo nav kur ādas likt. Nu īsts apburtais loks.
Anita:
Es jau arī bebru nomedīju.
Šaut tātad esat iemācīta?
Nē, nešauju, plinte mani neinteresē. Man tās medības tādi savdabīgi gadījumi. Ar bebru bija tā. Reiz agrā rītā klausos, ka suns dīvaini rej. Eju skatīties, mums tur tāds izsusējis grāvis, un ieraugu, ka suns aprej bebru. Šis pieplacis pie zemes, mukt nav kur, toties manī mednieka instinkts – jāķer ciet. Uzmetu virsū jaku, saņēmu aiz pakaļkājām un izstieptās rokās atnesu mājās. Piekusu arī, smags tas mans medījums bija. Vispār mūsmājās jebkura medījuma gaļa ir delikatese, bet visgaršīgākā tomēr mežacūkas un aļņa.
Ja tādi medību piedzīvojumi gadās sievai, tad kādi ir, Monvīd, jūsējie?
Nupat sarēķināju – esmu mednieks piecdesmit gadus. Kā uz Alūksni darbā ierados, tā satikos ar izcilu meža pazinēju un mednieku Jāni Kreici. Viņš mani vispirms uzaicināja līdzi uz šnepēm, pēc tam nodemonstrēja rubeņu pievilināšanu. Ai, kā man šitā šepte iepatikās! Sekoja obligātie kursi, dzinējos iešana, biotehniskie pasākumi, galvotāji, eksāmeni, ieroča pirkšana. Toreiz jau kompartijā bija vieglāk iestāties nekā medniekos. Galvenais medījums, kad es sāku, bija pīles un zaķi. Savācāmies kādi pieci mednieki, aizbraucām, nomedījām. Briežu mums nebija, tie tikai nupat pēdējos gados sāk mūspusē iedzīvoties, aļņus medījām – paši sev mazāk, valsts sagādei daudz. Mežacūku arī nebija.
Jūs diezgan ātri kļuvāt par augstāko rajona amatpersonu medību kolektīva vadītāju.
Es pats biju tajā kolektīvā. Nosaukums garš – Alūksnes rajona partijas un padomju darbinieku mednieku klubs. Visi pirmie biedros. Atbildība bija liela. Taču medībās problēmu nekādu. Reizēm viņi paši gan savstarpēji saplūcās, kad nevarēja trāpīt dzīvniekam un centās viens par otru gudrāki izrādīties. Vēl tos laikus es atceros tā saucamo burzīto licenču sakarā. Tās bija metriem. Metriem! Republikas centrālā komiteja licences bez skaitīšanas dalīja rajonu amatpersonām. Kad kaut ko nomedīja, ne vienmēr gribēja liecenci no kopējās slejas noplēst un norakstīt.
Taču, kad medību sezona tuvojās beigām, dzīvnieku skaits bija jāatšauj, un tad nu strādājām vaiga sviedros. Vēlāk, sākoties atmodas laikam, šo kolektīvu pārreģistrēja par Zelta caunu, bet es pārgāju uz klubu Alsviķi. Tas man tuvāk mājām. Esam 20 mednieki, un 12 tūkstoši hektāru apmedījamās platības. Man pašam vislabāk patīk medīt ar bisi. Tad medības ir medības. Karabīne vajadzīga gaļas iegūšanai.
Jums daudz trofeju?
Nekā man nav. Neļaunojos, ja mani nosauc par savādnieku. Nekad neesmu centies meklēt īpašas trofejas, ņemu, ko daba dod, un nesatraucos, ja nav ragu vai ilkņu. Mežā būt, pēdas pētīt, izprast, kāpēc zvērs gājis tur, nevis citur, – tas joprojām sagādā prieku. Kas ir Imanti?Jauka mājvieta, kur esmu piedzimis fiziski un juridiski – vecāku kādreizējais īpašums. Pēc studijām Rīgā atgriezos un esmu te joprojām.
Anita
: Es gan esmu Rīgas meitene. Vēlāk ģimene pārcēlās uz Ogri un es visus piecus studiju gadus dabūju diendienā ar vilcienu braukt līdz Rīgai, bet pēc tam līdz fakultātei ar tramvaju. Man tas bija tā apnicis, ka sadalē teicu, lai sūta vienalga kur, lai tikai ar kājām varu uz darbu aiziet. Nokļuvu Alūksnē, sastapāmies ar Monvīdu, esam Imantos. Jauki.
Monvīds
: Un tagad es atzīšos, ir man tomēr viena ļoti laba trofeja – mana sieva.
Vairāk lasiet žurnāla Medības janvāra numurā
