Trāpījuma precizitāte. Tā atkarīga no neskaitāmiem faktoriem, tostarp no tā, kā uz sprūda mēlītes tiek novietots pirksts un cik vienmērīgi tā tiek nospiesta. Man nācās saskarties tieši ar šo problēmu.
Kad esi aizšāvis garām…
Pirmās aizdomas, ka kaut ko daru nepareizi, radās pēc mežacūku medībām, kurās drošā situācijā šāvienu raidīju garām mērķim. Vēlāk, vērojot termotēmēkļa ierakstu, tā arī nespēju loģiski izskaidrot, kāpēc tēmējot ieroča stobrs lēnām, taču neatlaidīgi slīdēja uz leju, bet sprūda mēlītes nospiediena brīdī vispār teju pietupās.
Šis brīdis sakrita ar nepieciešamību pēc jaunas munīcijas. Iepriekš lietotā mani principā apmierināja, tikai tās cena varēja būt draudzīgāka maciņam…
Nolēmu izvēlēties Latvijas uzņēmuma Anima libra lodes. Protams, man priekšā bija laboratorijas darbi. Tika salādētas vairākas patronu partijas ar dažādu pulvera daudzumu, lai saprastu, kurš lādējums manam ierocim patiks vislabāk.
Kļūdas vislabāk var ieraudzīt no malas
Uz šautuvi devos kopā ar Lindu Dombrovsku, jo bija jānofilmē arī vairāki sižeti mūsu žurnāla videokanālam. Apsēdos pie galda, novietoju ieroci uz piešaušanai domātajiem atbalstiem un gatavojos nospiest sprūda mēlīti. Tajā brīdī Linda pēkšņi mani apturēja un pavaicāja, vai es zinot, kā uz sprūda mēlītes novietots manas labās rokas rādītājpirksts.
Atbildēju – kā parasti. Taču izrādās, man nesaprotamu iemeslu dēļ to uz mēlītes novietoju pārāk tālu… Sekas – katru reizi citāds nospiediens un nekorekta pirksta kustība attiecībā pret ieroci. Pārāk tālu uzliekot pirkstu, nav iespējams mierīgi un lēnām vilkt uz sevi sprūda mēlīti un notiek neliels, tomēr rāviens.
Pēc šāviena Linda norādīja uz vēl vairākām būtiskām kļūdām – sprūda mēlīte tik un tā netika vilkta, bet parauta un galva pārāk ātri pacelta virs ieroča. Tas viss kopā liek lodei lidot garām mērķim.
Mēģināju atcerēties, kurā brīdī šāds sprūda mēlītes nospiediens man iegājies, taču tā arī to nespēju… Es visai regulāri trenējos šaut ar pneimatisko ieroci. Šim ierocim ir mazliet stingrāks sprūda mēlītes nospiediens nekā manam medību ierocim. Iespējams, kādā brīdī tā novietot pirkstu man šķita vieglāk. Taču trāpījumu kvalitāte mani neapmierināja un tam nespēju rast loģisku izskaidrojumu. Vainoju vēju, lodīšu ražotāju un vēl citus iemeslus, tikai ne pats sevi.
Labākās zāles – regulāra šaušana
Nācās pielikt visai lielas pūles, lai no neveiklā pirksta novietojuma uz sprūda mēlītes atbrīvotos. Un kā zāles izmantoju to pašu pneimatisko ieroci Gamo Shadow IGT.
Savā būtībā šaušana ir prāta nodarbe, kas pamazām veido muskuļu atmiņu noteiktām darbībām. Un, jo vairāk reižu darbība tiek atkārtota, jo ātrāk tā kļūst automātiska. Taču tik un tā šāviena gadījumā nedrīkst aizmirst nevienu procesa detaļu.
Tad nu mērķis lodīšu uztvērējā 17,5 metru attālumā no manis, nekāda atbalsta (tikai paša ķermenis) un uz priekšu! Ieroci satvērienā tur tikai labā roka. Kreisā zem pastobres to tikai atbalsta. Principā pastobri var pat novietot uz vaļējas plaukstas. Laide atspiežas pret vaigu, savukārt pie sprūda mēlītes pieskaras rādītājpirksta spilventiņa vidus. Labās rokas elkonis kopā ar ieroča laidi veido stabilu trijstūri. Kājas plecu platumā, kreisā ir šāviena virzienā un mazliet ieliekta. Labā kalpo atbalstam.
Jā, un nedrīkst aizmirst par elpošanu. Viegla ieelpa un mierīga izelpa. Izelpas beigās sprūda mēlītes nospiediens. Mierīgs un maigs, bez rāviena. Taču tā ir tikai puse darba. Lai atbrīvotos no pārējiem maniem niķiem, jāiemācās kādu brīdi neatlaist sprūda mēlīti, jāturpina to turēt nospiestu un mērķi tāpat jāturpina vērot optiskajā tēmēklī. Vismaz dažas sekundes.
Sākumā šis vingrinājums šķita neiespējamā misija. Ieradums darīt citādi bija ļoti spēcīgs. Taču pēc kādiem simt šāvieniem ievēroju, ka vairs nerauju galvu nost no tēmēkļa, arī rādītājpirksta spilventiņš jau pats sameklēja sprūda mēlīti un tā paliek nospiesta arī pēc šāviena. Starp citu, trāpījuma vietu labāk redzēt optiskajā tēmēklī, nevis 4,5 mm lielo caurumiņu no 17–18 metru attāluma censties saskatīt paša acīm…
Taču tas bija mazākais no ieguvumiem. Caurumiņi papīra mērķīšos pamazām sāka tuvoties viens otram. Tas nozīmē, ka ieroci ik reizi turu vienādi un arī sprūda mēlīti nospiežu vienādi! Bija reizes, kad sev varēju uzsist uz pleca par diviem vai trim desmitniekiem desmit šāvienu sērijā. Starp citu, mērķītī, ko izmantoju, desmitnieks ir 12 milimetru diametrā.
Treniņš vingrošanas vietā
Protams, jāturpina trenēties. Vēlams katru dienu, kas tagad, atnākot pavasarim un vasarai, nav liela problēma. Laiks? Ja mērķis ir sekmīgas medības un precīzs šāviens tajās, laiku var atrast. Īpaši tāpēc, ka augu dienu sēdēt pie datora ekrāna nemaz nav veselīgi. Tāpēc šaušanas treniņi ar pneimatisko ieroci man kļuvuši par regulāru sava veida vingrošanu un izkustēšanos.
Turklāt tas nebūt nav dārgi. 14X14 cm mērķīšus pietiek vienu reizi nopirkt un pēc tam tos var sakopēt pats, cik vien tas nepieciešams. Vien jāizvēlas mazliet stingrāks papīrs nekā tas, ko parasti izmanto birojos. Savukārt 500 lodītes maksā sešus eiro. Līdz ar to viens šāviens izmaksā 1,2 centus… Un izšautās lodītes vislabāk savāks ložu uztvērējs, kas vienlaikus ir arī mērķa turētājs. Svins tomēr ir smagais metāls, un kaisīt to pa zemi nav labākā doma.
UZMANĪBU! NEPATĪKAMI SKATI! Kas notiek, kad šāviens “aiz austiņas” noiet greizi
Žurnāla Medības augusta numurā lasi par to, cik briežu ir jānomedī
