Statistiski medības drošības ziņā varētu pielīdzināt teju jebkurai citai āra aktivitātei, turklāt laika gaitā, pateicoties kvalitatīvākām jauno mednieku apmācībām, aprīkojumam un mednieku izpratnei par košas krāsas apģērba elementu lietošanu, medību process ir kļuvis tik drošs, ka, nespējam pat iedomāties, kā var raidīt šāvienu uz objektu, kas beigu beigās izrādās nevis iecerētais medījums, bet gan paša kolēģis…
Un tomēr šādi nelaimes gadījumi notiek, ne tikai Latvijā, bet arī citur pasaulē. Sociālo tīklu lietotāji, tai skaitā arī mednieki, ar komentāriem un saviem vienīgajiem, neapšaubāmi pareizajiem viedokļiem neskopojas, kā nekā vainīgais noteikti būs bijis alkohola reibumā, principiāls likumpārkāpējs vai vienkārši nepieredzējis muļķis.
“Lai arī cik dīvaini tas neliktos, nelaimes gadījumos medībās, kad cietušais tiek sajaukts ar medījamo dzīvnieku, biežāk ir iesaistīti tieši pieredzējušie mednieki,” stāsta mednieks, psihologs un zinātnieks Karls Bridžess no Jaunzēlandes, kas savu doktora disertāciju veltījis tieši nelaimes gadījumiem medībās.
“Ir svarīgi saprast, ka šie mednieki, kas raidījuši liktenīgos šāvienus, savā prātā ir mērķi nešaubīgi atpazinuši,” topošais zinātņu doktors stāsta. Bet, neskatoties uz to, šie cilvēki tik un tā ir kļūdījušies.
“Spriežot no malas, mums šķiet, ka šāviens uz medījamo dzīvnieku ir vienkārša un elementāra darbība, tomēr tas ir ļoti komplekss process, darbību kopums, kura laikā tik daudz kas var noiet greizi.”
Viens no aspektiem slēpjas cilvēka prātā. Mūsu redze nav mehāniska, neatkarīga skenēšanas sistēma, kas uztver apkārtējās vides informāciju precīzi tā, kā tā tiek attēlota. Ar redzi uztverto informāciju dažu nanosekunžu laikā analizē smadzenes un ne vienmēr gala rezultātā iegūtā informācija atbilst reālajai situācijai.
“Un tieši šajā posmā rodas problēmas,” saka pētnieks. Cilvēki nereti redz to, ko vēlas redzēt. Smadzenes neapzināti rada impulsu, kas liek sirdsdarbībai paaugstināties, acu zīlītēm paplašināties un rodas iespaids, ka visas darbības norisinās nelielā palēninājumā. Kad mūsu redze uztver sīkus, neprecīzus informācijas fragmentus, smadzenes tūlīt aizpilda iztrūkstošās vietas un atmet šķietami neiederīgo informāciju.
Šo fenomenu var novērot arī citās ikdienas situācijās, piemēram, dodoties pie savas mašīnas, tu saproti, ka tā patiesībā nav tavējā tikai tad, kad nekādi neizdodas to atslēgt.
“Galvenais, ko vēlos ar savu pētījumu uzsvērt ir, ka
cilvēka smadzeņu un apziņas darbības principu dēļ ikkatrs no mums var nonākt šādā nelaimes gadījumā, kas ir katra mednieka ļaunākais murgs,”
pētnieks piebilst. Drošības prasību ievērošana un košu apģērba elementu izmantošana lieliski palīdz izvairīties no nelaimēm, tomēr nespēj tās pilnībā novērst, jo arī ar redzi uztvertās krāsas smadzenes kādu apstākļu dēļ var interpretēt kļūdaini. Tāpat nozīme būs vides apstākļiem un paša mednieka psiholoģiskajam stāvoklim, proti, nelaimēm labvēlīgāki apstākļi ir vājš apgaismojums, iespēja, ka mērķis potenciāli var parādīties biezu krūmu vai zaru aizsegā, mednieka vēlmei par kuru katru cenu gūt medījumu savu ambīciju vai kolēģu spiediena dēļ.
Pārmērīga pašpārliecinātība var izrādīties nāvējoša. Atbildība par šāviena rezultātu gulstas vienīgi uz šāvēja pleciem, tāpēc līdztekus drošības noteikumu ievērošanai, būtu vērts apzināties arī šos nepatīkamos trikus, ko neapzināti mēdz izspēlēt mūsu smadzenes.
Pārliecinies vēlreiz pirms nejauši pieļauj savu mūža lielāko kļūdu!
Avots: themeateater.com, Why hunters accidentally shoot each other, 18.02.2020.
