Šis ir mans mīļākais gada laiks. Daba ir pilnbriedā, lauki smaržo, un dzīve plūst dienu un nakšu ritmā, kur naktis ir īsas, bet dienas – garas. Un tieši šajā laikā sākas viena no skaistākajām medību sezonām – stirnāžu medības. Vakaros vai agrā rītā klusumā vērot stirnāzi laukmalā vai pie meža stigas – tā ir pieredze, kuru nevar aizstāt ar vārdiem vai fotogrāfijām. Tas ir jāizdzīvo.
Tomēr daudzi mednieki sūdzas, ka stirnu skaits samazinās, un jāatzīst – arī es to novēroju. Taču šeit jāsaprot, ka viss mainās. Lielo plēsēju skaita pieaugums, īpaši vilku un lūšu spiediens, ietekmē stirnu uzvedību. Tās vairs brīvi nestaigā pa atklātām vietām, kā tas bija agrāk. Tās kļuvušas piesardzīgākas, slēpjas, pielāgojas. Šīs izmaiņas nav nejaušība, bet gan mūsu valsts dabas aizsardzības un medību politikas tiešas sekas.
Šajā brīdī es vēlos pateikt lielu un patiesu paldies visām nevalstiskajām organizācijām, kas ikdienā strādā mednieku labā – Latvijas Mednieku asociācijai, Latvijas Mednieku savienībai un Latvijas Mednieku biedrībai. Viņu darbs ir nepārtraukts, sarežģīts un nereti nepateicīgs. Diemžēl līdz medniekiem parasti nonāk tikai negatīvās ziņas – ka kaut kas nav panākts, ka kaut kas ir izgāzies. Tad dzirdam pārmetumus: “Neviens neko nedara!” Taču tas nav taisnīgi. Organizācijas ik dienu cīnās, meklē risinājumus, piedalās diskusijās, raksta priekšlikumus un aizstāv mūsu intereses.
Paldies arī zemkopības ministram par iniciatīvu veidot dialogu ar profesionālajām nevalstiskajām organizācijām. Uzklausīt, apsvērt, nevis pieņemt sasteigtus lēmumus – tas ir būtiski. Šobrīd izskan idejas, kas šķiet vilinoši vienkāršas birokrātijas mazināšanas vārdā, piemēram, atcelt staltbriežu govju un teļu medību limitu. Uz papīra tas izklausās ērti. Bet kādas būs sekas? Ko tas nozīmēs populācijas struktūrai, medību saimniecībai, attiecībām kolektīvos un ar zemju īpašniekiem? Ne vienmēr vienkāršais ir pareizais. Un lēmumi paliek spēkā arī tad, kad politiķi jau ir devušies tālāk.
Tāpēc ceru uz turpmāku atbildīgu sadarbību, uz ieklausīšanos, nevis diktātu. Tur, kur notiek normāla komunikācija starp valsti, medniekiem un meža īpašniekiem, tur arī rodas risinājumi. Tur, kur nav vēlmes sadarboties, valda pārmetumi, neuzticība un stagnācija.
Baudīsim šo laiku, bet neaizmirsīsim arī cīnīties par to, lai medības Latvijā saglabātos kā godpilna, sabalansēta un uz zināšanām balstīta saimnieciskā un kultūras prakse.
Šaujam garām!
Kad nogalināt nedrīkst, bet pautus nogriezt gan vajadzētu! “Šauj garām!” #286 epizode
Žurnāla Medības jūnija numurā lasi par komercmedībām
