Jaunjelgavietis Raitis Onužāns ir izaudzis mednieka ģimenē. Kopš bērnības gājis kopā ar tēvu medībās, arī tad, kad padomju laikos bērniem bija jāiet skolā arī sestdienās. Protams, arī medības notika tieši nedēļas nogalēs. Nu viņš ir mednieku kluba Jaunjelgava vadītājs.
Labākais medību skolotājs – tēvs
“Bērnībā jau bija visādi. Arī no cūkām nācies mukt. Tu kā dzinējs ej, mednieki šauj, un tu tad tikai skaties, kā izvairīties no atpakaļ mastā mūkošiem rukšiem, kuri vairs lāgā neskatās, kas ir ceļā. Maliņā jāiet tev,” atceras Raitis. “Bet pēc masta parasti varēju pastāstīt, kas tad īsti man skrēja virsū. Taču pats svarīgākais, ka gāju kopā ar tēvu. Bija iespēja no viņa mācīties, un par to esmu viņam ļoti pateicīgs. Viņam ir ļoti liela pieredze, no kuras man bija un arī tagad ir iespēja aizgūt vēl un vēl.
Prātā palikusi pirmā reize, kad nomedīju mežacūku. Uzbūvējām medību torni, un tēvs teica tajā palikt un pavērot. Varbūt būs iespēja nomedīt kādu stirnāzi. Pats devās medīt briežus. Iekāpu tornī un jau pēc neilga laika sadzirdēju mežā troksni – kāds tuvojās! Tieši zem torņa iznāca mežacūka! Ostīja skaidas un lūkojās apkārt. Tāpat uz leju raidīju šāvienu, un ruksis turpat arī palika! Tā bija fantastiskāa sajūta, ko biju piedzīvojis!
Mums, mednieku bērniem, tajos nu jau visai tālajos laikos bija iespēja vingrināties šaušanā – pēc veiksmīgām medībām mednieki bija vēlīgi un varējām šaut mērķī pēc sirds patikas. Tagad ir citādi – munīcija ir dārga un jāpadomā, cik šāviens izmaksā.”
Svētkus nedrīkst ļaut sabojāt
Vaicāts, kurš no medību veidiem viņam vistuvākais, Raitis teic, ka ir izmēģinājis visus medību veidus. Putnu medībās viņš dodas arvien retāk, visbiežāk tas ir sezonas sākumā un arī ne tieši atklāšanas dienā, bet kādā citā. Kāpēc? Pīļu medību atklāšana ir mednieku svētki, kurus savukārt par totālas kontroles pasākumu pārvērtuši visi, kam ir tiesības mednieku pārbaudīt.
“Un nav runa, ka vēlētos darīt ko neatļautu, bet nevēlos, ka ar uzmācīgiem kontroles pasākumiem tiek piesātināta svētku diena. Vai, piemēram, Ziemassvētku vakarā jūs vēlētos, ka jūsu mājā nāk kāds un cenšas atrast to, ko atrast nav iespējams?” vaicā Raitis Onužāns.
“Esmu izmēģinājis arī slazdošanu. Veicās tīri labi, taču tad sapratu, ka tas nav īsti man. Ja slazdi ielikti, tie regulāri jāpārbauda. Taču, ja daudz laika jāpavada darbā, slazdošanai laika neatliek. Tāpēc pārsvarā dodos gaides medībās. Mūsu klubā dzinējmedības rīkojam pāris reižu gadā, lai medniekiem būtu iespēja satikties. Nav tā, ka sestdienās un svētdienās pa galvu, pa kaklu steidzamies dzīt kādu mastu.
Mūsu platībām ir zināma specifika, tie ir gandrīz septiņi tūkstoši hektāru tikai valsts meža, un nav ne lauku, ko sargāt, ne lauksaimnieku, kam palīdzēt mazināt postījumus. Līdz ar to mūsu medīšanas stils ir citāds – gaides medībās no tornīšiem. Šādās medībās ļoti labi var izvērtēt, kuru dzīvnieku nepieciešams nomedīt un kurš ir saudzējams.
Protams, arī dzinējmedībās var lietot selektīvo medību principus. Un tas atkarīgs no medību vadītāja, kurš nosaka, ko un kā konkrētajās medībās medīs. Taču medniekiem jābūt zinošiem, lai spētu sekundes laikā dzīvnieku novērtēt un pieņemt atbilstošu lēmumu. Kļūdīties ir ļoti viegli, jo katram izpratne par to, kas ir spīle, var būt citāda. Ja pateikts, ka var medīt špīserus ar ragiem līdz ausīm, nekļūdīties ir daudz vieglāk.”
Patīk medības ar pieiešanu
“Bet man pašam vislabāk patīk medības ar pieiešanu. Tās sniedz visvairāk emociju un adrenalīna. Turklāt tās ļauj apgūt jaunas un noslīpēt jau esošās iemaņas. Kad tu tāpat vien sēdi tornī, tu zini visu. Pat laiku, cikos dzīvnieks atnāks, un virzienu, no kurienes. Īpaši, ja tiek izmantotas modernās tehnoloģijas un adrenalīna praktiski vairs nav. Un tad tu sāc domāt, vari pieiet klāt dzīvniekam vai ne.
Un es varu. Esmu gandarīts, ja varu pieiet briedim 20–30 metru attālumā. Cūkas, protams, ir cits stāsts, tām var piekļūt vēl tuvāk. Un, ja vajag, jāiet zeķītēs. Tajā brīdī ir tik daudz adrenalīna, ka kājas nesalst.
Neesmu tālas šaušanas atbalstītājs. Arī pats reti kad raidu tālāku šāvienu, vien tad, ja dzīvnieks ir obligāti jānomedī un piekļūt tam tuvāk nekādi nav iespējams.”
Vēl jāpaiet kādam laikam
Ja Latvijā būtu atļautas medības ar loku, vai Raitis tās izvēlētos? Viņš teic, ka noteikti būtu jāpaiet kādam laikam, lai viņš šo veidu izvēlētos.
“Un vēl jautājums, kurš šo medību veidu izvēlētos. Pieredzējušam medniekam tas būtu vēl viens pakāpiens, uz kuru pacelties. Tāpat būtu ļoti jāattīsta šaušanas prasme ar loku. Tāpat kā jāattīsta šaušanas prasme ar šaujamieroci,” spriež Raitis. Viņš gan neuzskata, ka nepieciešams ieviest obligātu šautuves apmeklējumu. Uz šautuvi jādodas katram individuāli, pēc iespējām. Raitis pats nodarbojas ar tranšeju stenda šaušanu, tāpēc šautuvē viņš ir bieži.
“Gluži no nekā šaušanas prasmes nerodas. Tās rodas tikai un vienīgi no šaušanas. Tāpat kā prasme rīkoties ar ieroci. Tā nerodas, ja ierocis visu laiku ieslēgts seifā. Šaušanas sports dot pārliecību par saviem spēkiem. Tu neizšausi, ja nebūsi pārliecināts par rezultātu. Lai kāds no šaušanas sporta veidiem būtu izvēlēts, tas viennozīmīgi uzlabo rezultātu arī pārējās šaušanas disciplīnās un it īpaši medībās. Tāpat droša apiešanās ar ieroci kļūst pat ieradumu. Jau tagad man par ieradumu ir kļuvis nekad un nekur nepārvietoties ar aizvērtu gludstobra ieroci. Tiesa, šo ieroci medībās praktiski vairs neizmantoju, ja nu retu reizi ūdensputnu medībās. Ja ierocis ir ciet un tu neesi uz ugunslīnijas – kaut kas nav kārtībā,” spriež mednieks.
Drošība vispirms
Šīs dzinējmedību sezonas sākumā notika nelaimes gadījums, kurā tika savainots mednieks. Raitis spriež, ka medniekiem ir būtisks šaušanas pieredzes trūkums. Tāpat lādiņš ne vienmēr tiek raidīts uz skaidri redzamu mērķi.
“Un arī tas, ka šāviens tiek raidīts pa mednieku līniju, ir no tā, ka uz medībām tiek iets reti, vēl retāk tiek šauts. Un, kad nu ir medību situācija, kurā jāšauj, mednieks ir tādā uztraukumā, ka aizmirst par daudzām lietām, kas jākontrolē. Un tad nu šauj, kamēr ierocī ir patronas… Un tad diemžēl ir tā, kā ir. Un vēl ir mednieki, kuri ir pārāk pašpārliecināti. Šautuvē viņš nav bijis, bet apgalvo, ka visu zina un prot. Taču jāatceras, ka drošību nedrīkst upurēt nekādā gadījumā.
Arī mežs mainās, tiek ierīkoti izcirtumi. Un ja medībās atnāk dažas reizes gadā, šādu mednieku atliek vien nolikt tur, kur viņam jāstāv, un parādīt drošos šaušanas virzienus… Ja medību vadītājs ir nolicis stāvēt tur pie tās eglītes, tev variantu nav, tur arī jāstāv,” teic Raitis Onužāns.
Aļņu medības – sirdslieta
Raitim ļoti patīk aļņu medības riesta laikā. Ja pameklē, purvainajos Iecavas krastos netālu no Jaunjelgavas var sameklēt visai interesantas trofejas. Ar balsi saucot viņš atdarina jaunu bulli, lai mazliet vecāku izaicinātu uz cīņu.
“Šajā sezonā visai vēlu tiku uz aļņu medībām, šķita, ka riests jau ir beidzies pirms nedēļām divām. Taču ar pacietību izdevās alni izmānīt arī no lielāka attāluma. Ir gadījies, ka bullis atnāk divas reizes. Pirmajā tas nepienāca tik tuvu, lai šāviens patiesi būtu tīrs. Dzīvnieks skatījās, skatījās un… aizgāja, pāris dienu vēlāk tas pats alnis atnāca no tieši tās pašas vietas. Pienāca tik tuvu, ka sajuta mani un metās skriet. Alnim bija jāšķērso pļava, kurā tad arī varēju raidīt precīzu šāvienu. Ir bijis arī tā, ka alnis paiet zem paša torņa, bet kāds cits to visu vēro no neliela attāluma. Tikai pēc šāviena tas slaidiem soļiem aizsteidzās projām,” turpina mednieks.
Vilks pats pienāk klāt
Jaunjelgavas apkaimes mežā vairāk kļūst arī vilku. Īpaši pēdējo divu gadu laikā. Mednieks to skaidro ar bagātīgo barības bāzi un to, ka vilki vairs nebaidās ne no cilvēkiem, ne automašīnām. Lai arī Jaunjelgava ir patālu no lielākām pilsētām, tās apkaimes mežos bieži vien ir tik pat daudz automašīnu kā Pierīgas mežā. Un vilks vairs nebaidās…
Neparasts piedzīvojums Raitim bijis vilku medībās Dundagā. “Braucām ar automašīnu, un medību vadītājs medniekus izlika pa tornīšiem. Netālu mājas, asfaltēta ceļa mala un tuvumā strādā mežstrādnieki. Bet medību vadītājs teic, ka tieši šeit parasti nomedī vilkus. Neticēju. Iekārtojos tornītī un domāju – kā šeit var būt vilks?
Kad sāka dzīt un dzinēji jau pagāja garām, ievēroju, ka viņiem pakaļ iet tā kā stirnas. Kājas tik varēja redzēt. Taču, kad pienāca tuvāk, atskārtu, ka tas taču vilks! Pagriezās un nāca tieši man virsū! Sagatavojos šāvienam, mūs šķīra vairs tikai metri četrdesmit. Vilks iegāja grāvī un uz mirkli pazuda skatienam. Pēkšņi to pamanīju jau asfalta malā. Izšāvu, un vilks metās skriet. Raidīju vēl pāris šāvienu un tad kādā zaru spraugā pamanīju, ka plēsējs jau guļ uz zemes. Tas bija mans pirmais vilks. Medību vadītājs paziņoja, ka masts ir beidzies un drīkst iet pie medījuma. Interesanti, ka tajās medībās nomedīja trīs vai četrus vilkus. Arī mans tēvs, kas sēdēja blakus tornītī, bija manījis vilku, taču tajā brīdī nav bijis gatavs šāvienam,” atceras Raitis Onužāns.
Cik garšīga… gaļa
Mednieks šodienas sabiedrībā bieži vien tiek vērtēts neviennozīmīgi. Raitis uzskata, ka tas tādēļ, ka cilvēki lielākoties pārcēlušies dzīvot uz pilsētām un labi ja reizi gadā bijuši uz mežu sēņot. Taču lielākā daļa mežu redz tikai datora ekrānā. Viņi redz, ka ir mežs un tajā dzīvnieki, kurus, nabadziņus, tagad nu medī.
“Viņi neaizdomājas, ka gaļu iegūt medībās ir daudz godīgāk nekā audzēt mājdzīvnieku ar domu to vēlāk nogalināt, lai apēstu. Bet, kad viņam pasniedz medījuma gaļu, tas pats cilvēks brīnās, cik tā ir garšīga… Attieksme pret medībām kā kaut ko nepieņemamu ir pārspīlēta. Šie cilvēki savvaļas dzīvniekiem piešķir cilvēciskas īpašības un uzskata tos par tādiem pašiem mājdzīvniekiem kā suņi un kaķi,” spriež Onužāna kungs.
Pieredze no citām valstīm
Raitis bijis medībās arī Āfrikā un Čehijā. Viņš teic, ka medniekiem šeit, Latvijā, būtu jāpriecājas par to, cik interesantas un daudzveidīgas ir medības. Medību sezona praktiski nebeidzas ne uz mirkli, un ir liela medījamo dzīvnieku bagātība. Saprātīgi medījot, tā būs arī nākotnē.
“Savukārt Čehijā medības ir vairāk kā svētki. Tiek ievērotas daudzas tradīcijas, varētu pat teikt – rituāli, viss notiek svinīgāk nekā Latvijā. Toties Āfrikā medībām ir cits uzstādījums. Tās ir komerciālas medības. Ja esi aizbraucis, tu arī nomedīsi. Pavadonis tevi pievedīs pie dzīvniekiem un norādīs, kuru tu drīksti nomedīt. Medības ir interesantas, un tās vajadzētu reizi dzīvē izbaudīt katram kaislīgam medniekam. Protams, nevajag sadomāties par lielo piecnieku, kas ir ļoti dārgi, bet antilopes un kārpcūkas ir medījums, ko var atļauties,” ir pārliecināts Raitis Onužāns.
Praktisks padoms – kā izgatavot mānekli aļņa pievilināšanai
Abonē žurnālu Medības 2023. gadam
