No arhīva!
Diemžēl mūsdienu dzīve un tās prasības ir novedušas pie ģimenes jēdziena un nozīmes degradēšanās. Vecāki aizņemti darbā un personīgās dzīves peripetijās, bet bērni dzīvojas paši par sevi. Tas ietekmē gan indivīdu, gan sabiedrību kopumā.
Kā veidojas vecāku un bērnu saiknes? Ne jau caur stingru audzināšanu, pastāvīgiem padomiem un kontroli. Tās rodas kopā būšanā. Un nav svarīgi, vai tas ir gājiens uz kino, gleznošanas stundas, aprunāšanās pie tējas tases, pārgājiens vai medības. Ja vecāki pavada laiku kopā ar bērnu, viņš jūtas gribēts, novērtēts un iesaistīts, viņš jūt saikni ar ģimeni un pamatu zem kājām.
Sistēmiskais ģimenes psihoterapeits Gatis Bušs skaidro: “Piedalīšanās medībās jaunietim vai bērnam nozīmē ar vecākiem, pamatā jau tēvu, kopā pavadītu laiku. Un bērniem tas ir ārkārtīgi svarīgi. Ja bērns redz, ka ģimenē viens vai abi vecāki aizraujas ar medībām, un viņam tas arī interesē, bet viņš netiek iesaistīts, rodas atstumtības sajūta. Bērns jūt, ka viņš nav īsti vajadzīgs un gribēts. Un tad viņš atrod sev citas nodarbes. Protams, šī tēze attiecas uz ļoti lielu procentu mūsdienu jauniešu un, nebūt ne tikai uz mednieku ģimeņu atvasēm, taču, ja runa ir par mednieku bērniem, kuriem ir interese piedalīties medībās un viņiem tas tiek liegts, apgalvojums ir spēkā.”
Abonē žurnālu Medības 2023. gadam
“Mūsdienās medības vairs nav izdzīvošanas jautājums. Tagad autobusu pieturās mēs redzam reklāmu, kur neandertāliešu sieviete tērpusies kažokā un ar akmens cirvi rokā veras mūsdienu ļaužu sejās. Tas atgādina par cilvēces pirmsākumiem, kad bija izdzīvošanas laiki. Vai tagad tas ir arī nepieciešams? Jāatzīst, ka medīšana ir nogalināšana. Tai pat laikā visa gaļa, kas nonāk veikalā, ir kādreiz bijusi dzīva,” prāto psihoterapijas privātprakses īpašnieks G.Bušs.
Galvenais, ko uzsvēra psihoterapeits, bija ģimenes kontaktu nozīme: “No mūsdienu civilizācijas aspekta, medības var vērtēt divējādi, taču, ja tas ir vienīgais veids, kā bērns vai jaunietis var būt kopā ar savu tēti, tad tas ir ļoti apsveicami. Daudzi bērni mūsdienās vispār nezina, kas ir tētis, ar ko viņš nodarbojas un kas viņu interesē.
Sistēmiskais ģimenes psihoterapeits Gatis Bušs ir pārliecināts, ka medības nav tikai šaušana.
“Tā ir būšana dabā, novērojumi, zināšanu iegūšana. To var salīdzināt ar karatē. Trenēties karatē nenozīmē mācīties kauties. Karatē filozofija iemāca, kā izvairīties no kaušanās. Medības ir vesels darbību un jēdzienu komplekss, kur pats šāviens ir mazsvarīgākais”, uzskata G.Bušs.
Runājot par mūsdienu jaunatni un bērniem, Gatis Bušs atzīst, ka robeža, kas šķir bērnu un jaunieti, tagad ir pakāpusies augstāk. To nosaka konkrētā bērna pieredze.
Viņš uzsver: “Mūsdienās bērni dzīvo ļoti saudzējošos apstākļos. Tā dēvēto labo ģimeņu bērni vēlāk kļūst pieauguši. Savukārt tie, kuri jau divpadsmit gados iegūst zināmu patstāvību, daudz agrāk apzinās savu vietu pasaulē un atbildību. Jāpiebilst, ka divpadsmit gadi pēc psihologu atzinuma ir tas vecums, kad bērni vislabāk un visatbildīgāk uztver visu, ko dzīve un vecāki viņiem liek priekšā. Siltumnīcas apstākļos augušie, tā dēvēto labo ģimeņu bērni arī nāvi uztver kā tādu datorspēles elementu: Pukšs un gatavs. Ņem nākamo dzīvību un uz priekšu. Caur medībām cilvēks var saprast reālāk, ko tas īsti nozīmē. Tas nav tā kā spēlē. Viena dzīvība pazaudēta, otra tūlīt jau iekrīt rokās.”
Un tas šķiet ļoti būtiski, spriež praktizējošais psihoterapeits. “Bērni un jaunieši, kuri ir bijuši medībās vai iet līdzi vecākiem regulāri, daudz skaidrāk apzinās dzīvības un nāves robežu, cilvēka atbildību un dzīves vērtību. Viņi ir daudz patstāvīgāki un nopietnāki, nekā viņu vienaudži, kuriem tādas iespējas nav.”
Jaunais žurnāla Medības numurs jau ir klāt!
Psiholoģijas doktors pauž zināmas bažas, vai jaunā Ieroču aprites likuma norma, kas atļaus jauniešiem medībās izmantot cita īpašnieka medībām domātu ieroci nav solis Amerikas ieroču brīvības virzienā, taču atzīst, ka viss ir atkarīgs no tā, kā katrs izmanto dotās tiesības.
“Tāpat kā mašīnas vadītāja tiesības. Jebkas, ko cilvēks māk, ir labi, noderīgi dzīvē. Jebkuru lietu var izmantot divējādi. Atomenerģiju var izmantot kā ieroci vai ražot no tās elektrību. Atbilstoša audzināšana cilvēku pilnveido un iemāca izdarīt pareizu izvēli,” norāda G.Bušs.
“Un tomēr jautājumā par ieroču izmantošanu medībās galvenā un vislielākā atbildība gulsies uz tiem, kuri šo jaunieti gatavos medībām, konkrētajā brīdī atļaus piedalīties medību procesā un atbilstošā situācijā izmantot ieroci,” sarunu noslēdzot, uzsver psiholoģijas doktors, sistēmiskais ģimenes psihoterapeits Gatis Bušs.
Uzziņai
Medību likuma definīcijā mednieks ir persona, kura šajā likumā noteiktajā kārtībā ir saņēmusi mednieka apliecību, proti, izgājusi kursus, nokārtojusi teorijas eksāmenu un praktiskās šaušanas pārbaudījumu, saņēmusi pirmās palīdzības apliecību, izgājusi medicīnisko komisiju, kas iekļauj psihiatra un narkologa atzinumu, nokārtojusi juridiskās formalitātes un Valsts meža dienestā saņēmusi apliecību, kā arī iegādājusies sezonas karti.
Savukārt, likumdošanas procesā esošā jaunā Ieroču aprites likuma 14.panta 2.daļa definēta šādi: Fiziskajai personai, kura sasniegusi 16 gadu vecumu, ar vecāku vai likumisko pārstāvju atļauju ieroča īpašnieka vadībā ir tiesības medībās izmantot medībām paredzētu šaujamieroci. Par drošības prasību un medības reglamentējošo normatīvo aktu prasību ievērošanu ir atbildīgs ieroča īpašnieks.
Jānis Lākuts no GPSPRO.lv par jaunu apģērbu zīmols, kā arī nedaudz par dažādu ierīču lietošanu
