“Cipari nebūs augsti, jo šogad bija diezgan daudz zīdītāju nodarīto postījumu ligzdās,” sākot sarunu par ūdensputnu ligzdošanas sezonas sekmēm, sacīja Latvijas Universitātes Bioloģijas institūta pētniece un Latvijas Ornitoloģijas biedrības projektu vadītāja Antra Stīpniece, kura ir kļuvusi par Ligzdojošo un nomedīto ūdensputnu monitoringa projekta vadītāju.
Dažādu pīļu un citu ūdensputnu ligzdošanas sekmju monitorings ik gadu turpinās līdz jūlija vidum. Kopš pavasara, kad sākās olu dēšanas laiks, Latvijas Universitātes ornitologi un pētnieki meklēja pīļu ligzdas Engures ezerā un Kaņierī.
“Mēs pārmeklējām niedrājus un piekrasti ar laivām vai kājām ejot. Piefiksējām visas ligzdiņas un izrēķinājām, kad putnēniem būtu jāizšķiļas. Vienu ligzdiņu apsekojām 5. jūlijā, bet tur pīlēni nepaspēja izšķilties. Ūdele bija ieradusies tieši uz šķilšanās laiku. Tādas situācijas, ja postītājs ir ūdele, vērojam bieži,” stāsta Antra Stīpniece.
Pēdējā no uzietajām ligzdām tika apsekota jūlija otrajā nedēļā, un tā joprojām bija saglabāta. 11. jūlijā pētnieki konstatēja, ka pīlēni ir sekmīgi izšķīlušies un kopā ar māti pametuši ligzdu. Pēc pētnieces domām, tas liecina par kopējo tendenci – gads ir vēlais un būs daudz nelidojošo nirpīļu pīlēnu. Viņu izdzīvošana ir atkarīga ne tikai no plēsēju aktivitātēm vai barības daudzuma, bet arī no mednieku godprātības. Pētniece paskaidroja, ka nirpīļu perēšanas un šķilšanās laiks var atšķirties no peldpīlēm par veselu mēnesi. Kopumā abos ezeros rādītāji ir diezgan zemi – no visām ligzdām 37% ir izšķīlušies pīlēni, bet pārējās tie ir gājuši bojā. Turklāt rezultāti ir ļoti atšķirīgi. Kaņierī sekmīgi bija 46% ligzdu, bet Engurē tikai 23%.
Salīdzinājumam – pagājušajā gadā Kaņierī ligzdošana bija veiksmīga gandrīz 70% ligzdu, bet Engurē – pusē. Antra Stīpniece atzīst, ka abās vietās šogad pīlēm sokas sliktāk nekā pērn, bet ilgākā laikā Kaņiera ezeram tas nav nekas īpašs – ir bijis arī bēdīgāk.
“Engurē šis bijis viens no sliktākajiem gadiem. Ir ļoti sauss, un postītājiem viegli atnākt. Uz Lielrovas salas bija pat mežacūkas pēdas. Arī ūdelei vieglāk apdzīvot niedrājus. Apsekojot ligzdošanas vietas, mēs konstatējām, ka vissliktākās sekmes bijušas tieši virsūdens augāja ceros. Ļaunākais ir tas, ka mazo plēsēju apkarošana ir nepietiekama,” saka zinātniece.
No apsekotajām ligzdām visvairāk ir bijis mežapīļu perējumu, un tie bija vissekmīgākie. Abos monitoringā iekļautajos ezeros un visā Eiropā aug arī pelēko pīļu populācija. Turpretī prīkšķu skaits samazinās, turklāt šī ir globāla tendence. Šogad Engurē un Kaņierī tika atrasts pa vienai prīkšķes ligzdai. No nirpīlēm zinātnieki atrada un turpmāk apsekoja brūnkakļa un cekulpīles ligzdas.
Foto: Mercis. Mežapīļu tēviņš.
“Arī spriežot pēc Valsts meža dienesta apkopotajiem datiem par nomedītajiem putniem un pēc tā, ko mednieki paziņo mums, vislabāk sokas mežapīlei. Te es gribētu uzsvērt, cik svarīgi ir ziņot par novērotajiem un nomedītajiem putniem arī mums,” saka Antra Stīpniece, norādot, ka Valsts meža dienests apkopo putnu skaitu tikai pa sugām. Taču zinātnieki vēlas izprast populāciju stāvokli, un tādēļ svarīgi ir zināt ne tikai sugu, bet arī to, kāda vecuma un dzimuma putns nomedīts, kad un kur tas noticis.
“Tā kā monitoringa projekta vadītājs ir mainījies un Māras Janaus vietā esmu es, mednieki, kuri vēlas ziņot par nomedītajiem putniem, aicināti rakstīt vēstules pēc adreses nomeditie@lu.lv,” pastāsta Antra Stīpniece.
Kas kaitē pīles perējumam
Pēc izpostītās ligzdas ne vienmēr var pateikt, kas ir pie vainas. Olas izēstas un viss. Dažreiz plēsējs nokož māti kaut kur platībās. Olas paliek neskartas, bet tik un tā bez perētājas siltuma iet bojā. Retu reizi ir novērojamas mežacūku klātbūtnes pēdas, taču klasiskais vaininieks parasti ir mazais plēsējs vai putni, kuriem arī garšo olas un putnēni. Pamieloties ar olām un embrijiem neatteiksies neviens no plēsējiem, kas tiek klāt ligzdai. Tas var būt ūdrs, ūdele, lapsa, jenotsuns, cauna, āpsis, mežacūka un pat briežveidīgie. Jā, tie arī neatsakās no olbaltumvielām.
Foto: Jenotsuņa izēstas pīļu olas
Arī putni: žagatas, vārnas, kraukļi un citi plēsēji labprāt ēd citu putnu, tajā skaitā pīļu, olas. Ligzdojošo ūdensputnu monitoringa atskaitē 2009. gadā iekļautie dati liecina, ka vislielākais kaitētājs ir niedru lija, kas laikā no 1999. līdz 2003. gadam izpostījusi 259 ligzdas. Niedru lijai seko vārnveidīgie un Amerikas ūdele. Lapsa un jenotsuns retāk tiek pie pīļu ligzdām.
“Problēma nav tikai plēsēju ietekme. No svara ir tas, vai šķilšanās laikā ir pietiekami daudz barības. Pīļu mazuļi ēd pamatā kukaiņus. Ja mēs papētām publikācijas un dažādus rakstus internetā, visa Eiropa ceļ trauksmi par kukaiņu krīzi, kurai par iemeslu ir klimata pārmaiņas un pesticīdu piesārņojums – daudz aprunātais Fipronils, kura darba viela un tās sadalīšanās produkti ir indīgi. Tiek paralizēti kukaiņa nervi, un tas iet bojā. Rezultātus mēs redzam, arī vērtējot mūsu ūdensputnu ligzdošanas sekmes. Mežapīle ir agra suga, un ar pirmo perējumu tā paspēj uz kukaiņu izlidošanas maksimumu. Citām sugām tā neveicas. Otrajam perējumam arī mazākas izredzes izdzīvot. Cits jautājums, kāds būs ūdens līmenis un vai pīlei būs iespēja baroties. Tad vēl pastāv konkurence ar karpu dzimtas zivīm. Tādēļ tas, cik sekmīga būs medību sezona, ir atkarīgs no daudziem faktoriem,” paskaidro Antra Stīpniece.
Mednieks bioloģiski ir turpat, kur ūdele un niedru lija
Dabā viss ir līdzsvarā. Ko neapēd ūdele un niedru lija, to apēd citi plēsoņas, tajā skaitā arī mednieki. Jautājums – cik stipri un kurš to deķīti pavilks uz savu pusi. Šogad ūdeles zobos jau ir krietns gabaliņš pīļu populācijas sedziņas,” saka ornitoloģe un piebilst: “Ūdele ir mednieka pārtikas konkurente, un mednieku interesēs būtu samazināt šo plēsēju skaitu.
”Ne reizi vien ir runāts par motivāciju, kas sekmētu mednieku interesi par lapsu, jenotsuņu un ūdeļu medībām. Daudzi, tajā skaitā raksta autore, bieži piemin padomju laikus, kad plēsēju ādas pieņēma centralizēti un par katru maksāja gana motivējošu naudas summu. Modernajā Latvijā šāda finansējuma nav un diez vai būs. “Mēs jau arī esam domājuši, kam lai iedod projektu un kā to vispār noformēt, ar kuru metodi ieteikt medīt ūdeles. Domāju, ja kāds pēkšņi sāktu maksāt medniekiem par nomedītajām ūdelēm, lapsām un jenotsuņiem, cilvēkiem uzreiz rastos jautājums, kāpēc no viņu – nodokļu maksātāju – naudas tiek maksāts par dzīvnieku nomedīšanu,” sarunas gaitā prāto Antra Stīpniece.
Turpinājumā viņa uzsver: “Medniekiem jau tā ir gana laba motivācija izmedīt mazos plēsējus: kurš nomedīs pirmais – ūdele vai es. Tomēr tā ir invazīva suga, un citur Eiropā ir bijuši sekmīgi projekti, lai ierobežotu tās izplatību. Igaunijā – lai aizsargātu Eiropas ūdeli, Skotijā – lai aizsargātu ūdensžurku.
Saudzēsim nelidojošos mazuļus!
Atsevišķu pīļu sugu populāciju izdilšanā ir vainojami ne tikai mazie plēsēji, bet arī bezatbildīgākie no medniekiem. Mežapīles pirmos mazuļus izperējušas jau ļoti agri, un jūlija sākumā tie jau bija krietni paaugušies, toties nirpīlēm vēl jūlija vidū ezerā bija ligzdas.
“Senākos laikos mednieki centās ūdensputnu medību sezonas atklāšanu pieskaņot atbilstoši pīļu perējumu grafikiem. Ja perējums bija vēls, tad arī medības sāka vēlāk. Bet tagad? Otrā augusta sestdiena pienāks, bet tie cekulpīļu cāļi viena daļa vēl nelidos. Un tad viss būs atkarīgs no tā, cik mums ir disciplinēti, godprātīgi un atbildīgi mednieki. Vai viņi šaus uz ūdens vai tomēr medīs pīles tikai gaisā un tie pīlēni izaugs, ja viņiem būs lemts. Brūnkakli jau tagad vēlas izņemt no medījamo sugu saraksta – šīs sugas indivīdu skaits krītas ļoti strauji. Cekulpīlei arī ir tāda tendence,” brīdina pētniece Antra Stīpniece.
Viņa atgādina, ka dabā viss ir ļoti trausli. Perējums var būt veiksmīgs, laikā, kad pīlēni izšķiļas, barības var būt gana daudz un tik un tā rezultāts var iznākt bēdīgs: “Ja mēs ūdeli neregulējam, tā paņem ne tikai olas un mazos pīlēnus, bet arī māti uz ligzdas. Pat ja ūdele netiek klāt un kādai pīlei izdodas tos savus pīlēnus nosargāt un izvest no ligzdas, bet tad trāpās nedisciplinēts mednieks… Un tad visi skaļā balsī vaimanā, ka mums pīļu nav! Kur palika?”
Par monitoringu
Ligzdojošo un nomedīto ūdensputnu monitoringu aizsāka profesors Jānis Vīksne (1936–2015), kurš bija arī kaislīgs mednieks un apzinājās zinātnisko novērojumu nozīmi populāciju apsaimniekošanā un saglabāšanā.
Latvijas Universitātes Bioloģijas institūta Ornitoloģijas laboratorija pīļu populācijas ekoloģijas pētījumus sāka 1958. gadā. Pats profesors Jānis Vīksne sāka novērošanu 1964. gadā, kad Kaņiera ezerā tika izveidotas mākslīgas salas. Līdz savai nāvei viņš sekoja turienes ligzdotāju sugu sastāvam un sekmēm. Tāpat kā Engures putniem kopš 1954. gada.
Pirmajos desmit gados pēc neatkarības atgūšanas 1993.–2003. gada monitoringu finansēja ārzemju mednieki – Dānijas Mednieku asociācija un Eiropas Savvaļas putnu un to dzīvotņu apsaimniekošanas institūta Francijas nodaļa, jo saprata, cik svarīgi ir apkopot informāciju no iespējami vairāk vietām migrāciju ceļā. Savukārt kopš 2004. gada monitoringu finansē Latvijas mednieki, jo līdzekļi šim lielajam projektam nāk no Medību saimniecības attīstības fonda.
Ūdensputnu monitoringa mērķis ir gūt priekšstatu par Latvijā ligzdojošo medījamo ūdensputnu populāciju apmēriem, to ligzdošanas un vairošanās sekmēm un šo parametru izmaiņām gadu gaitā. Fiziski pīļu ligzdu meklēšanu un apsekošanu visā ligzdošanas periodā, sākot no perējuma un līdz pīlēnu izvešanai, veic LU Ornitoloģijas laboratorijas pētnieki, universitātes mācībspēki un brīvprātīgie. Šie paši ļaudis vienmēr ir veikuši arī ūdeļu populācijas kontroli, izmantojot lamatas. Projektā nozīmīgi palīgi ir mednieki, kuri sniedz savu artavu, ziņojot par nomedīto pīļu skaitu, sugām, dzimumu un vecumu.
Svarīgi!
Ziemojošo ūdensputnu uzskaite notiek janvāra vidū vienlaikus visās projektā iesaistītajās valstīs. Ziemā putni pulcējas konkrētās vietās vienkopus, kas atvieglo skaitīšanas procesu. Veicot uzskaiti pēc šādas shēmas, var gūt izpratni par populāciju stāvokli un dinamiku cauri gadiem.
Latvijā ir medījamas trīspadsmit ūdensputnu sugas (neskaitot zosis).
• Peldpīles: krīkļi (Anas crecca), pelēkās pīles (Anas strepera), platknābji (Anas clypeata), mežapīles (Anas platyrhynchos), prīkšķes (Anas querquedula), baltvēderi (Anas penelope), garkakļi (Anas acuta).
• Nirpīles: cekulpīles (Aythya fuligula), brūnkakļi (Aythya ferina), ķerras (Aythya marila).
• Jūras pīles: melnās pīles (Melanitta nigra), gaigalas (Bucephala clangula).
• Dzērvjveidīgie: lauči (Fulica atra).
Jānis Vīksne
•Dzimis 1936. gada 18. septembrī Rīgā. 1955. gadā absolvējis Rīgas 2. vidusskolu un piecus gadus vēlāk beidzis Latvijas Valsts universitātes Bioloģijas fakultāti. Jāņa Vīksnes pirmā darbavieta bija Zinātņu akadēmija, vēlāk Latvijas Universitātes Bioloģijas institūts. 1968. gadā Igaunijas Zinātņu akadēmijas Bioloģijas zinātņu padomē viņš aizstāvēja bioloģijas zinātņu kandidāta disertāciju, kas bija veltīta lielo ķīru (Larus ridibundus L.) teritorialitātei un demogrāfijai. 1992. gadā viņa zinātņu kandidāta grādu pielīdzināja Latvijas Republikas bioloģijas doktora grādam. No 1993. gada Jānis Vīksne bija Latvijas Universitātes profesors. Kopš 2005. gada – Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenais loceklis.
•Aizrautīgs mednieks un putnu pētnieks. Viņa galvenās pētījumu jomas bija populāciju ekoloģija, migrācijas un migrāciju orientācija.
•Viens no Latvijas Ornitoloģijas biedrības dibinātājiem un pirmais prezidents. 2008. gadā viņš atstāja amatu un kļuva par biedrības Goda biedru.
Antra Stīpniece
•Latvijas Universitātes Bioloģijas institūta pētniece un Latvijas Ornitoloģijas biedrības projektu vadītāja. Šobrīd vada Ligzdojošo un nomedīto ūdensputnu monitoringa projektu.
•Latvijas ūdensputnu monitoringa pamatlicēja Jāņa Vīksnas meita un ir iesaistīta šajā projektā kopš mazotnes – visu mūžu. Līdzi tēvam devusies ne tikai skaitīt putnus, bet arī medībās. Par sevi saka, ka medībās ir līdzjutēja, nevis dalībniece, tomēr lieliski pārzina tās un izprot to nozīmi un ietekmi. • Šobrīd vada Ūdensputnu monitoringa projektu. Kopš 1984. gada darbojas ziemojošo ūdensputnu uzskaitē. Wetlands international, kas apvieno projektā iesaistītās valstis, glabā savāktos datus un 2017. gada vasarā apkopoja 50 gados saskaitīto.
Pētnieces atziņa
“Es ļoti labi apzinos monitoringa datu nozīmi. Bez šīm ziņām mēs nevaram iztikt. Es no mazām dienām esmu redzējusi, cik svarīgi tas ir, un tādēļ mēs visus šos gadus to turpinām. Datu iegūšana ir pirmais solis, lai mēs vispār varētu runāt par dabas aizsardzību un medību saimniecību kā tādu. Pateicoties šīm ziņām, mēs uzzinām par putnu populāciju un sugu stāvokli un varam attiecīgi rīkoties. Labs piemērs ir Ziemeļamerikas pieredze, kur, līdzdarbojoties divu valstu iestādēm un organizācijām, izdevies apturēt daudzu sugu skaita lejupslīdi. Runa nav tikai par medību termiņu izmaiņām, bet arī par ligzdošanas biotopu palielināšanu un citām metodēm. Tas pierāda, ka cilvēki var apturēt sugu sarukšanu un izzušanu, bet tā dēļ visiem ir jāsadarbojas. Un pamatā ir apstiprināti pētījumu un novērojumu dati.”
Vairāk lasiet žurnāla Medības augusta numurā
