Decembrī dzērām kafiju ar Justu Dzedonu no Wild’n’free. Justs ir aktīvs mednieks un entuziasma pilns pēdu meklētājs, viņš regulāri mūsu WhatsApp grupā Asinspēdu suņi publicē veiksmes un neveiksmes stāstus, kad devies meklēt ievainotus dzīvniekus ar savu asinspēdu suni Rako.
Pļāpājām par saviem piedzīvojumiem, meklējot ievainotos dzīvniekus, un Justs kādā brīdī saka – es vēlos šo lietu popularizēt. Žurnālā katrā numurā varētu būt kāds veiksmes vai neveiksmes stāsts. Man šī ideja ļoti patika, tiešām – šī ir tradīcija, par ko jārunā daudz un plaši, jo daudzi Latvijas mednieki vēl nesaprot, ko tas nozīmē, un arī netic, ka no tā visa ir kāda jēga. Un tieši šī neticība bija tā, kas mums ar vācu asspalvaino putnusuni Erco von Kiesow a.k.a. Drātiņu neļāva sekmīgi atrisināt vienu asinspēdu noslēpumu.
Ir situācijas, kad mednieks viens ar savu suni var doties meklēt un sekmīgi atrast, bet ir situācijas, kad vajag arī kolektīva palīdzību. Šeit nu tāds stāsts.
Dzinējmedības, otrais masts, iznāk briežu bariņš, maziņš špīseris, govis un teļi. Špīseris iet pirmais, govis un teļi vienā čupā un izšaut nav iespējams. Tādēļ raidu šāvienu uz ragaino. It kā ir atsitiens. Kad ir labāks leņķis, tad otrs šāviens. Viss bars aiziet pāri laukam. Nebija tālu, ātri neskrēja – nu viss it kā perfekti, bet aiziet. Pēc masta ar medību vadītāja atļauju dodos pārbaudīt pēdas. Otrā šāviena vietā – kaudze spalvu. It kā briedim sāns būtu noskūts. Pirmā asinspile – tāda kā pļeka – parādās tikai 200 metrus no šāviena vietas. Kūstošajā sniegā to atrodu, bet parastā situācijā, kad sniega nav un iet skatīties mednieks parastais bez asinspēdu meklēšanas pieredzes, visticamāk, būtu nolēmis, ka garām. Pa lauku līdz ceļam noeju metrus 400. No sākuma pa pilei ik pēc desmit soļiem, kad dzīvnieks šķērsojis grāvi – jau kļūst vairāk, bet brīžiem nevar saprast – tās ir asinis vai dubļi.
Izeju uz ceļa un gaidu tālākus norīkojumus no medību vadītāja, jo viss briežu bars aiziet pāri milzīgam laukam. Nav jēgas šobrīd dzīties pakaļ.
Tā kā tajā dienā jau pietiekami daudz nomedīts, metam mieru. Medību vadītājs nolemj iet meklēt ievainotos. Viens atrisinās sekmīgi, viens ne pārāk, tad izstrādājam stratēģiju, lai meklētu manējo. Situācija ir laba. Mednieki var nostāties ap mastu, nolemjam, ka es iešu viena ar suni. Suns apkārts ar Garmin Alpha 200i, ko skatos es, ir arī Huntloc, lai pārējie mednieki var sekot līdzi, kur esmu es, kur ir suns.
Pa pāris stundām lauks jau pakusis, nopēdots, un es vairs neredzu šļoku, kur gājuši brieži. Vienkārši eju tur, kur ved suns. Ejam pavadā, arī Drātiņš mazliet pinas, bet pārliecinoši ved uz priekšu. Lauks milzīgs, un pēc kādiem 400–500 metriem mežmalā atrodu asinspili. Ziņoju, lai mednieki stājas, palaižu sunim Huntloc siksnu, saku rācijā, ka laidīšu suni vaļā, un ejam mežā. Tikai tagad ievainotais atdalās no bara. Visu laiku ir pa pilei, tad ir grava, asinis parādās vairāk. Suns it kā skraida, it kā meklē. Drātiņš vēl jauns suns, tādēļ man vēl jāsaprot viņa darba stils. Ieejam egļu jaunaudzē, kur sniegs vēl nav nokusis. Asinspēdas ļoti labas un izteiktas. Vienā vietā dzīvnieks stāvējis – tā ir laba zīme. Tad atrodu guļvietu – tā ir vēl labāka zīme. Suns sāk dzīt – ar skaļu spalgu balsi, kas nozīmē, ka viņš ir uz svaigām pēdām, bet kontakta ar dzīvnieku nav. Viņš met lokus pa jaunaudzi, rējiens spalgs, un nevienā mirklī neatskan dobjā, zemā balss. Ja suns sāk riet rupjā balsī, tas nozīmē, ka ir kontakts ar dzīvnieku.
Pēkšņi suns ir atpakaļ pie manis. Nesaprotu, kas noticis, sāk jau likties, ka Drātiņš nevis asinspēdas meklējis, bet izklaidējies. Nu mēs jau esam kādus 300 metrus no mednieku līnijas. Uzlieku suni uz pēdām, sekoju brieža mestajām cilpām. Saprotu, ka suns strādā, jo brieža pēdā ar asinīm ir arī suņa pēda. Vienkārši dzīvnieks, mēģinot no suņa aizmukt, mēģinājis jaukt pēdas. Vēl mirklis, un suns atkal sāk dzīt, tagad jau skatos – pārliecinoši velk gar mednieku līniju. Rācijā medību vadītājs ātri pārkārto medniekus, viss notiek operatīvi un droši. Cepuri nost tās dienas medību vadītāja priekšā!
Es vēl stāvu jaunaudzē, klausos suņa balsī, klusībā cerot, ka sāks riet uz vietas, bet, skatoties Garmin navigatorā, redzu, ka suns virzās uz flangu un jau drīz ir pāri ceļam. Bez šāviena. Rācijā viens mednieks ziņo, ka redzējis briedi, kas pārlidojis pāri ceļam, un vēl pēc brīža sekojis suns. Uz ceļa ir arī asinis. Medību vadītājs aizbrauc pretim, ja nu suns turpina dzīt tālāk, bet, tā kā es esmu tālu, Drātiņš nāk atpakaļ, aizdzinis briedi no manis kādus 800 metrus. Tā viņš dara, jo saprot, ka bez manis nav nekādas jēgas dzenāties pa mežu.
Lēnām nāku no meža ārā, mani savāc, suns arī ir jau mašīnā, braucam uz tikšanās vietu. Medniekam, kurš briedi redzējis, tas bija par tālu, lai šautu ar gludstobra ieroci. “Mums pietrūka viena mednieka,” viņš saka. “Kā pietrūka?” nesaprotu. “Nu kā, Jāzeps sēdēja mašīnā un dzēra tēju! Nestāvēja tur, kur bija jāstāv!”
Tāda, lūk, ir attieksme – neticība tam, ka varam atrast ievainoto dzīvnieku.
Līdz ar to arī tajā dienā medību vadītājs pieņēma lēmumu meklēšanu pārtraukt.
Ja šādi gadās dzinējmedībās, ļoti ātri un efektīvi var pārformēties un dzīt nākamo mastu, kādam ejot pa asinspēdām. Var to darīt ar dzinējiem, bet labāk vienam medniekam ar apmācītu asinspēdu suni. Tad pastāv liela iespēja, ka izdosies dzīvnieku atrast. Bet kā jau medībās – nekad nekas nenotiek, kā plānots. Tomēr mēs darījām visu iespējamo, lai atrastu. Atradām, bet nedabūjām. Ir arī tādas dienas…
Pēc mana stāsta WhatsApp grupā Asinspēdu suņi Raivis uzrakstīja: “Tieši tāds pats stāsts. Asiņu nav nemaz, bet trāpījums 5 cm no sirds un kāja galīgi lupata (šauts ar RWS 308 KS). Nākamajā dienā dabūjām rokā!”
Pievienojies WhatsApp grupai Asinspēdu suņi, sekojot QR kodam!
Mednieku skaits samazinās! Cik viegli kļūt par mednieku?! “Šauj garām!” #219 epizode
Medības ar Pielikumiem + e-izdevumi + LASI.LV | e-žurnāls Mednieks/Makšķernieks
