Bebru medību sezona iet uz beigām un dažas dienas pirms noslēguma beidzot iestājas silts laiks – tā ir zīme, ka bebri labprātāk pametīs savas alas vēl pirms tumsas. Medīju postījumu vietā – bebri te ir plosījušies jau labu laiku, un zemes īpašnieks īpaši lūdza kaut ko darīt lietas labā. Jāsaka, ka labu laiku bebri šeit nav medīti, tāpēc tie ir gana droši un nav tik uzmanīgi.
Mazliet līņā, vējš ir labvēlīgs, putni čivina – cīruļi pļavā vienkārši jūk prātā. Visas tās burvīgās pavasara skaņas, kas tik ļoti veldzē dvēseli. Nav vēl izdevies kārtīgi iekārtoties medību vietā, kad pie nograuzta bērza pamanu kaut ko tumšu – kaut kas, kā vēl pirms mirkļa tur nebija. Jā, bebrs jau izkāpis krastā un domā, ko labu nograuzt. Viens šāviens, un bebrs ir nomedīts. Vakars sācies ļoti sekmīgi! Pavisam drīz ūdenī parādās otrs bebrs, tas ir pietiekami tuvu krastam, tādēļ nolemju raidīt šāvienu. No atbalsta. Kļūdas iespēja ir minimāla. Šāviens un… garām! Paliec uz tādas kā pauzes – kā to var dabūt gatavu! Protams, vienmēr var pieļaut kādu kļūmi – ne tā paskatīties, ne tā nospiest sprūda mēlīti, šaušanā katram sīkumam ir ļoti liela nozīme.
Varētu šķist, ka ar to arī medības beigušās, bet vienmēr var pagaidīt vēl. Jā, pēc kāda laiciņa krastā parādās vēl viens bebrs – cits vai tas pats, uz ko šāvu iepriekš, grūti pateikt. Konkrētajā vietā bebru ir tik daudz, ka tikpat labi varētu būt arī cits, kurš nav sabiedēts. Brīdī, kad varu raidīt drošu šāvienu, nospiežu sprūda mēlīti. Šoreiz šāviens sekmīgs. Joprojām nesaprotu, kas nogāja greizi ar iepriekšējo. Vakars izdevies – divi bebri!
Mājās, izņemot karabīni no ieroču somas, gatavojos to likt seifā, bet vispirms jānoskrūvē trokšņa slāpētājs. Pieskaros tam un saprotu – tas ir atskrūvējies. Nu, gluži nost nekrīt, bet ir vaļīgs. Tad es saprotu, kas nogāja greizi. Tuvāk aplūkojot savu Anima Libra trokšņa slāpētāju, ko bez problēmām lietoju jau vairākus gadus, saprotu, ka lode ir nedaudz skārusi klusinātāja izejošā cauruma maliņu. Tas ir tik tikko saskatāms, bet caurums vairs nav perfekti apaļš. Tādēļ arī lode netrāpīja tur, kur tas bija paredzēts.
Trokšņa slāpētājs ir jāpieskrūvē cieši, tā, lai tas nevar atskrūvēties. Protams, jāatceras arī ik pa laikam pārliecināties, ka tas turas stingri, ko es šoreiz nebiju izdarījusi. Klusinātāja centrālajam kanālam ir perfekti jāsaskan ar stobra kanālu, pretējā gadījumā lode nelidos tieši tur, kur tai jālido. Tādēļ arī trokšņa slāpētājs ir cieši jāpieskrūvē, jo, mazliet izkustoties, tas var novirzīties no centrs, un tas savukārt radīs problēmas.
Man ļoti patīk visas tās priekšrocības, ko dod trokšņa slāpētājs – saudzē ausis, samazina trokšņa piesārņojumu vidē, mazina atsitienu. Tomēr ir dažas lietas, kas visu laiku jāatceras, to lietojot. Pirmkārt, tas jāpieskrūvē cieši un jāpārliecinās, ka nav atskrūvējies. Otrkārt, pēc medībām trokšņa slāpētājs ir jānoskrūvē nost no stobra, lai to nebojātu. Ik pa laikam šāda vai tāda zīmola klusinātāji šāviena rezultātā tiek sabojāti. Bieži tas ir defekts vai nolietojums, bet var būt arī tā, ka tas vienkārši ir atskrūvējies un kļuvis pārāk vaļīgs.
Šoreiz tikai aizšāvu garām, bet tas man kaut ko iemācīja – regulāri pārbaudīt, vai klusinātājs turas cieši.
Kad Brisele sev iešauj kājā: vilks beidzot vairs nav “svēta govs”. “Šauj garām!” #283 epizode
Žurnāla Medības maija numurā lasi par ballistisko kalkulatoru
