Šosezon savu pirmo mežacūku Ventspils pusē nomedījusi Eva Šafranska. Viņas mednieces stāžs ir vien trīs gadi.
“Par mednieci kļuvu pirms trim gadiem, kad mācījos vienpadsmitajā klasē. Mans tētis ir mednieks, un, viņam atnākot no meža, ar nepacietību gaidīju stāstus, kā gājis, ko izjutis. Tik dzīvi iztēlojos notiekošo, ka pat klausoties sirds sitās kā negudra un šķita, ka nevis tētis, bet es spiežu sprūda mēlīti. Tāpēc, tiklīdz bija iespēja, nokārtoju mednieka eksāmenu. Tajā gadā tiku arī pie autovadītājas apliecības.
Pirmajā gadā nomedīju divas stirnas. Tad gadu sanāca pārtraukums, taču šoruden atkal varēju kopā ar tēti doties gaides medībās.
Tas bija netālu no Užavas. Medījām individuālajās medībās. Iekārtojos tornītī, kas, jāteic, bija jau ilgi kalpojis, taču mani vēl turēja. Pēc kāda laiciņa saklausīju mežā troksni un tādu kā rukšķēšanu. Klajumiņā iznāca trīs pērniķi. Kādu brīdi viņi stāvēja bariņā uz taciņas aptuveni trīsdesmit metru attālumā. Tad viens nāca tuvāk, un es nospiedu sprūda mēlīti. Tajā brīdī jutu, kā asinīs plūst adrenalīns un šķita, ka kopā ar mani dreb viss tornītis. Kad šāviena troksnis apklusa, ruksis gulēja turpat uz taciņas.”
Kura munīcija aptur labāk, karabīnes izvēles kritēriji. “Šauj garām!” #161 epozide
Jaunais žurnāla Medības numurs jau ir klāt!
Abonē žurnālu Medības 2023. gadam
