Šis teju visēdājs dzīvnieks ir medīts gaļas dēļ jau kopš Mezolīta laikmeta. Mūsdienās ne vien gaļas, bet arī trofejas un populācijas regulēšanas nolūkos aktīvi tiek medīts šis dzīvnieks. Viens no veidiem, kā uzlabot savas medību prasmes, ir saprast, kā dažādas maņas dzīvniekiem palīdz izdzīvot mežā. Zinot, kā darbojas mežacūku smaržu detektors deguns, kā tās dzird un redz, var labāk noteikt, kur rukšus iespējams atrast vai sagaidīt. Mežacūku sajūtu izpratne noteikti palīdz kļūt par labāku un veiksmīgāku mednieku.
Pagājušās medību sezonas novērojums man lika aizdomāties par mežacūku vairāk nekā tikai par medījumu un trofejas nēsātāju. Pamanīju interesantas lietas, kas liek domāt, kā rukši tik veiksmīgi izdzīvojuši līdz mūsdienām, kāpēc tie ir tik manīgi un pat apveltīti ar sava veida intelektu. Par savu novērojumu pastāstīšu vēlāk, bet šobrīd jātiek skaidrībā ar likumsakarībām, kas ruksi padara tik izdzīvot spējīgu un interesantu arī ārpus medību izpratnes. No piecām primārajām maņām mežacūkas savā ikdienas dzīvē mēdz izmantot četras – ožu, redzi, dzirdi un tausti. No visām šīm maņām visspilgtāk izceļas oža. Tikai daži citi dzīvnieki ir tik labi attīstījuši ožu kā cūkas. Mežacūkas ar ožu var noteikt vēlamos barības avotus pat dziļi zem zemes. Kukaiņu kāpuru, iekārojamo augu sakņu un pat peļu midzeņu atrašana nesagādās grūtības arī zem trīsdesmit centimetrus. biezas augsnes vai sniega kārtas. Nemaz nerunājot par vēja izmantošanu barības atrašanai un potenciālo draudu noteikšanai iespaidīgā attālumā. Labvēlīgos laika apstākļos tās spēj noteikt smakas pat vairāku kilometru attālumā. To ir vērts paturēt prātā, gatavojoties doties cūku medībās gan ar pieiešanu, gan gaides medībās sēžot kā pie barotavas, tā tornītī, labību vai kukurūzu sargājot. Mežacūkām ir viena no visspēcīgākajām, augsti attīstītajām ožas maņām medījamo dzīvnieku vidū. Mežacūkas ožas orgāns ir augsti attīstīts, ožas šūnu izmērs, receptoru skaits un blīvums pat pārsniedz suņa deguna uzrādītos rezultātus. Amerikas zinātnieki mežarukša genomā atraduši lielu skaitu gēnu – 1301 –, kas atbild tieši par spēju izšķirt smaržas, un vēl 343, kas daļēji piedalās šajā procesā. Šis lielais gēnu skaits arī izskaidro mežacūkas spēju uztvert lielu aromātu spektru, kas nodrošina gan veiksmīgu barības atrašanu, gan palīdz izdzīvot un atrast, atpazīt citus sugas īpatņus. Oža ir arī viņu pirmā aizsardzība pret plēsējiem, tostarp cilvēkiem – medniekiem. Šņukurs ir ārkārtīgi svarīgs arī saziņā ar citiem sugas brāļiem un māsām. Lai identificētu un atpazītu citu cūku, tās saskaras ar deguniem, viena otru apostot. Arī atpazīšana starp māti un bērnu notiek caur smaržu, saskaroties šņukuriem. Sivēni atpazīst savu māti arī pēc smaržas, kas nāk no dziedzera uz sivēnmātes priekškājām. Tāpat šņukurs un ap to izvietotie matiņi ir ļoti jutīgs taustes orgāns, tieši tāpat kā apakšlūpa un mēle, kas ļauj mežacūkai no zemes pacelt atsevišķus graudus un sīkus kukaiņu kāpurus. Runājot par mēli, jāpiebilst, ka mežacūkām ir labi attīstīta garšas sajūta, kas ļauj izvairīties no indīgiem augiem un atšķirt pat dažādas kartupeļu šķirnes. Izpētīts, ka tās dod priekšroku kartupeļu šķirnēm ar lielāku cietes daudzumu. Ne tikai oža, bet arī dzirde ir lieliska, lai sevi aizsargātu, tai ir svarīga loma ne tikai ienaidnieku atklāšanā, bet arī saziņā. Mežacūkas var atpazīt indivīdus pēc balss. Ar savu labo dzirdi cūkas pat spēj noteikt peles atrašanās vietu zem bieza veģetācijas slāņa. Cūkas labi dzird un izprot skaņu, piemēram, vai tā ir vēja radīta, grāvjos tekošā ūdens čala vai iespējamā ienaidnieka, neuzmanīga mednieka izraisīta, tāpēc klusa pielavīšanās potenciālajai mežacūku atrašanās vietai ir ārkārtīgi būtiska. Mežaruksis izvairīsies no jebkādas neparastas skaņas un būs prom, pirms jūs ieradīsieties vietā, kur viņš tikko bijis.
Cūkas nav vājredzīgas, un tās noteikti nav tuvu aklumam, kā par to nereti runā. Jā, to redzi nevar salīdzināt, piemēram, ar brieža redzes spējām, taču nav arī tā, ka, skrienot pa mežu, cūka ar pieri triektos kokos. Redze ir viduvēja, bet pietiekami laba, lai lieliski uztvertu kustības vai neparastus objektus savā apkārtnē. Cūkas acs ļauj saskatīt kustīgus objektus pat līdz simt metru attālumam, taču bieži vien tā nereaģē, jo neuztver redzamo objektu kā tūlītēju apdraudējumu. Taču jebkura tuvumā esoša darbība vai pat ēnas liks rukšiem bēgt. Šo der zināt, ja medībās diennakts tumšajā laikā tiek izmantots mākslīgais apgaismojums. Ar katru aci mežacūka redz vairāk nekā 300 grādu leņķī, tādā veidā pārredzot, kas notiek apkārt, un atklājot tuvojošos plēsējus gandrīz visapkārt, paliek vien 60 grādu aklā zona tieši aizmugurē.
Atšķirībā no briežu redzes mežacūkas krāsu izšķirtspēja ir ievērojami sliktāka. Nesen zinātnieki atklāja, ka mežacūkām ir dihromatiska redze, kas nozīmē, ka to acīs ir divi pigmenta konusi, lai radītu krāsas. Eksperimenti līdz šim liecinājuši, ka ruksis var redzēt zilo un zaļo viļņu garumu, bet nevar redzēt krāsu intensitāti. Mežacūkas acs uzbūve ir pielāgota tā, lai labi redzētu gaismā un krēslā, mežacūkas acī nav tapetum lucidum (latīņu val.), kas ir audu slānis daudzu mugurkaulnieku un dažu citu dzīvnieku acī. Atrodoties tieši aiz tīklenes, tas ir retroreflektors, kas atstaro redzamo gaismu atpakaļ caur tīkleni, palielinot fotoreceptoriem pieejamo gaismu. Tapetum lucidum veicina dažu dzīvnieku labāku redzamību naktī. Šāda acs uzbūve ir citiem savvaļas dzīvniekiem, piemēram, staltbriežiem par kuru redzes īpatnībām plašāk rakstīts žurnāla Medības 2023. gada septembra numurā. Cūkām ir monokulāra redze, proti, katra acs tiek izmantota atsevišķi, neatkarīgi fokusējot katru aci uz dažādām lietām. Zinātnieki arī izsaka hipotēzi, ka šāda cūkas acs uzbūve un tās īpatnības varētu liecināt, ka evolūcijas gaitā mežacūkas ir pielāgojušās būt aktīvākas krēslas stundās un dienā, nevis naktī. Tomēr iespējams, ka mežacūkām spēja redzēt tumsā ir maznozīmīga, jo kā būtiskākās izdzīvošanai un briesmu atpazīšanai tiek izmantotas ožas un dzirdes maņas. Ne tikai maņas palīdz mežacūkai izdzīvot dabā, bet arī intelekts. Mežarukši ir samērā inteliģenti dzīvnieki, par to liecina apstāklis, ka tos ir iespējams pat pieradināt un apmācīt. Šo īpašību mednieks var izmantot savā labā, jo cūka ļoti ilgi atceras vietu un apstākļus, kur barojusies un nav traucēta. Mūsdienās teju katram medniekam pie barotavas atrodas videokamera ir iespēja novērot, kad, cikos un kādos apstākļos ierodas mežacūkas. Regulāri novērojot un piefiksējot šos paradumus, iespējams veiksmīgi sagaidīt izsalkušo dzīvnieku konkrētā vietā vai barotavā un to nomedīt. Par inteliģenci liecina arī apstāklis, ka mežacūkas rūpīgi izvēlas vietu, kur apmesties. Pat varētu teikt, ka tās novērtē vietu stratēģiski, jo pastāvīgu mājvietu cūkas izveido tikai tad, ja ir pietiekami daudz barības resursu, ūdens un bēgšanas iespējām piemēroti apstākļi. Tāpat svarīgi, lai teritorija netiek bieži traucēta un nav pakļauta pārmērīgam medību spiedienam.
Mežacūku algoritms
Mana medību kluba platībās cūkas ierodas samērā reti, tādēļ sāku analizēt to ierašanās paradumus, lai ar lielāku varbūtību varētu kādu no rukšiem sagaidīt un nomedīt. Ievēroju, ka pie barotavas mežacūkas nāk vienmēr divas dienas pēc kārtas ap pulksten diviem naktī. Sarunā ar kluba biedru secinājām, ka mums ir līdzīgi novērojumi. Sāku aizdomāties par šo paradumu un nonācu līdz kalendāram, atzīmēju ierašanās dienas un laikus, kā arī mēness fāzes. Piebildīšu, ka mēness fāžu analīzē sakritības nenovēroju. Bet četru mēnešu intervālā neliels sešu mežacūku bariņš ieradās pie barotavas gandrīz vai ar Šveices pulksteņa precizitāti. Proti, skaitot no pirmās divu dienu paviesošanās, otrā reize bija 32. un 33. dienā. Nākamā reize atkal bija pēc 33 un 34 dienām. Atkal 34 dienas, un trešais apmeklējums. Ceturtā reize pērnajam ruksim bija liktenīga, tas veiksmīgi tika nomedīts, kā arī tika izjaukts šis īsais, bet konstantais apmeklējuma algoritms. Secinājums tāds, ka jāturpina skaitīt un analizēt, lai pārbaudītu algoritma teoriju un pielietotu to nākamajām veiksmīgajām medībām. Dzirdēts arī fakts par rukšu bara izmēru un šo ciklisko apmeklējumu konkrētajās vietās. Proti, jo vairāk cūku mežā un skaitliski lielāks ir cūku bars, jo īsāks apmeklējuma cikls. Cūkas prot skaitīt vai vadās pēc citas loģikas? Uzdodot sev šo jautājumu, atmiņā uzplaiksnī vecāko mednieku teiktais. Ejot uz torni gaides medībās, jāņem līdzi sieva, lai vēlāk to sūtītu mājās. Neloģiski? Nebūt ne, jo cūkas, iespējams, ar savām maņām saprot, ka mednieks aizgājis līdz tornim vai tā virzienā, bet neprot saskaitīt, cik gājēju bijis un cik pēc brītiņa ar visām savām smaržām un trokšņiem aizgājuši atkal prom, ir piefiksēts tikai fakts par ierašanos un prom došanos. Taisnība, loģika vai medniekstāsts – tas lai paliek katra paša vērtēšanai un izmēģināšanai. Vēl kāds padoms no pieredzējušiem medniekiem. Ejot klāt cūku baram, ej droši, bet ievēro monotonu soļu ritmu. Pat tad, kad apstājies uz vietas, lai paklausītos, soļo tikpat monotoni nepārvietojoties. Šādi soļojot, cūku baram var pieiet drošā šāviena attālumā, bet, tiklīdz apstājies, tā jābūt gatavam šaut. Ejot klāt vieniniekam kuilim, jāiet uzmanīgi, pret vēju, klausoties, kad kuilis ēd. Kad tas čāpstina, jādodas tuvāk, kā apklust – stop! Šajā brīdī kuilis klausās un vēro apkārtni.
Vilki ir tur, kur to nav bijis. Saruna ar Jāni Ozoliņu un Valteru Lūsi. “Šauj garām!” #323 epizode
👉 Abonē 10 mēnešiem bez pielikumiem.
👉 Abonē 10 mēnešiem ar 3 pielikumiem.
Žurnāla Medības februāra numurs ir klāt! Iegādājies to šeit
