Sabiedrībai ir dažādi pieņēmumi un mīti par medībām un medniekiem. Tā kā pēdējā laikā sociālajos tīklos arvien biežāk parādās video un bildes, kurās redzami lāči un citi plēsēji, kas apmeklē mednieku uzstādītās barotavas, pamatots ir jautājums, kādēļ šādas piebarošanas vietas ir vajadzīgas?
Vai tas neveicinās to, ka lāči, piemēram, pieradīs pie tā, ka tiek piebaroti, un nepieradīs pie cilvēka? Tāpat arī izskan apgalvojumi, ka pašlaik piebarošana notiek nenormālos apmēros. Lai noskaidrotu, kāda situācija ir ar barotavām un meža dzīvnieku piebarošanu, uz sarunu aicināju Latvijas Mednieku asociācijas valdes priekšsēdētāju Haraldu Barviku.
“Pirmkārt, jāsāk ar to, ka izbērt barību, kur pagadās un kā pagadās Latvijā ir aizliegts, jo meža dzīvnieku piebarošanas nosacījumus diktē Ministru kabineta noteikumi “Savvaļā dzīvojošo medījamo dzīvnieku piebarošanas noteikumi”, kuru mērķis šobrīd ir mazināt Āfrikas cūku mēra izplatību Latvijā. Noteikumi nosaka gan to, ko drīkst piebarot, cik daudz barības izmantojams un kā barība ir jāizvieto. Līdzīgi nosacījumi ir spēkā arī Igaunijā un Lietuvā. Viens no būtiskākajiem nosacījumiem ir tāds, ka barotavas konstrukcijai jānodrošina dozēta barības padeve (dozatori, mucas), tādēļ arī bildēs ar lāčiem bieži redzamas speciālas mucas, kuras nereti lāči arī sabojā, lai tiktu klāt gardumiem,” skaidro Haralds Barviks.
“Apgalvojumam, ka piebarošana notiek nenormālos apmēros, īsti pamata nav. Pirms tika ieviesti ierobežojumi un nosacījumi, tiešām bieži vien mežā bija atrodamas milzu kaudzes ar cukurbietēm, zemē izbērtiem graudiem, pat veca maize ar iepakojumu. Kopš 2014. gada situācija ir ievērojami uzlabojusies, mainījusies attieksme.”
Negaidīta tikšanās. Aci pret aci ar lāci Naukšēnu pagastā
Atbildot uz bažām par to, ka lāči pieradīs ierasties dzīvnieku piebarošanas vietās, vienlaikus pierodot pie cilvēka, Haralds Barviks mierina: “Meža dzīvnieku piebarošanas vietas noteikti neveicinās lāču pierašanu pie cilvēka. Es drīzāk baidos par to, ka drīz vien lāči sapratīs, ka Latvijā, atšķirībā no Igaunijas, lāčus nemedī. Tas gan varētu veicināt šo plēsēju interesi par cilvēkiem un apdzīvotām vietā. Igaunijā ir ap 1000 lāču, uzbrukumu cilvēkiem nav bijis, bet jāņem vērā, ka kaimiņos lāču nomedīšanas apjoms ir teju 10% no populācijas, proti, ap 90 lāčiem. Es teiktu tā, ka labāk, lai lāči nāk uz mednieku izveidotajām meža dzīvnieku barotavām, nevis posta bišu dravas vai dodas uz ganībām. Piemēram, ir vairāki reģioni Krievijā, kur jāsadzīvo ar lielu lāču skaitu, tur šādas piebarošanas vietas ir diezgan efektīvas, lai mazinātu postījumu risku. Tur, kur tiek piekopta šāda taktika, nepatikšanu ir krietni vien mazāk. Mednieku ierīkotie barības lauciņi un barotavas, manuprāt, nekādu ļaunumu nenodara no šā viedokļa. Ja lācis paēd barotavā, tad tas ir labāk, nekā dodas meklēt ēdamo tur, kur ir medus, āboli dārzā vai govis ganībās.”
Vai ētiski medīt pie barotavām? Ir mednieki, kuri uzskata, ka medības pie barotavām nebūtu atļaujamas, savukārt sociālajos tīklos izskanējis viedoklis par to, ka barotavas tiek ierīkotas tikai tādēļ, lai atvieglotu dzīvnieku nošaušanu.
Haralds Barviks uzskata: “Kāda atšķirība – nomedīt dzīvnieku labības laukā, kur tas ēd un nodara postījumus, vai piebarošanas vietā? Bet viss ir atkarīgs no medību platībām. Ir medību iecirkņi, kur ir daudz lauku un pļavu, kas ļauj medīt šajās vietās. Tādēļ arī medību torņi tiek būvēti laukmalēs. Bet ir medību iecirkņi, kur lauku un pļavu nav, un tādās vietās dzīvnieku nomedīt iespējams praktiski tikai vai nu dzinējmedībās, vai arī pievilināšanas vietās. Protams, ir mednieki, kas dod priekšroku medībām ar pieiešanu, torņus var izvietot arī uz pārejām. Iespēju ir daudz, ir jāpiemeklē labākais risinājums katrā konkrētā iecirknī. Ir mednieku kolektīvi, kas kategoriski atsakās medīt piebarošanas vietās. Ir klubi, kur principā citas iespējas nemaz nav. Tomēr vēlos norādīt uz vēl vienu būtisku aspektu – tā ir drošība. Pandēmijas laikā arvien biežāk cilvēki dodas atpūsties uz mežu. Tādēļ medības no medību torņa vai paaugstinājuma piebarošanas vietās ir tūkstoš reižu drošākas nekā laukā, pļavā, medībās ar pieiešanu. Medījot no torņa, mednieks pilnībā kontrolē situāciju ap konkrēto vietu, krietni mazinās rikošetu iespējas, šāviens tiek raidīts drošā virzienā, kā arī ir iespējams mierīgi un nesteidzīgi novērtēt medījumu. Kas ir ētiskāk, medīt speciāli ierīkotās vietās vai sagaidīt, kad labībās būs postījumi, un tad mēģināt tos novērst? Šis jautājums nav vērtējams – melns vai balts, ir jāņem vērā dažādi aspekti, konkrētie apstākļi un situācijas. Piemēram, diennakts tumšajā laikā tieši drošības apsvērumu dēļ medības ir atļautas tikai un vienīgi no paaugstinājuma.”
Sagatavots ar Medību saimniecības attīstības fonda atbalstu.
Meža kamares ļauj sekot līdzi tam, kas notiek pievilināšanas vietās!
Lasi un abonē žurnālu Medības!
Žurnāla Medības pielikums – Plēsēji un grauzēji!
