Visticamāk, medības vilku skaitu Latvijā skaitliski nesamazina, jo teritorijā ienāk vilku tēviņi no mazāk apmedītām vai vispār neapmedītām teritorijām. Šādas teritorijas, iespējams, pastāv gan mūsu valsts iekšienē, gan kaimiņvalstīs, uzskata Latvijas valsts mežzinātnes institūta “Silava” pētnieki.
“Es tā neapgalvotu, ka vilku skaits Latvijā palielinājies. Saistībā ar postījumiem es tomēr gribētu uzsvērt, ka aitas netiek aizsargātas un to skaits gan ir palielinājies. To vajadzētu ņemt vērā,” teic “Silavas” vadošais pētnieks Jānis Ozoliņš. Kopumā nomedīto vilku dzimuma un vecuma struktūras izmantošana populācijas lieluma aplēsēs pagaidām norāda uz vilku skaita nemainīgumu pēdējos četros gados – ap 600 vilku pirms medībām un 300 vilku pēc medībām.
2019./2020. gada medību sezonā saglabāts iepriekšējā sezonā pieļaujamais vilku nomedīšanas apjoms – 280 dzīvnieki. Vilkus drīkst medīt no 15. jūlija, kad sākas vilku medību sezona, līdz Valsts meža dienesta noteiktā nomedīšanas apmēra izmantošanai, bet ne ilgāk kā līdz nākamā gada 31. martam.
Sadarbībā ar Valsts meža dienestu un medniekiem aizvadītajā medību sezonā ievākts un apstrādāts materiāls no 176 nomedītiem vilkiem. “Šajā medību sezonā ir būtisks nomedīto tēviņu skaita pārsvars pār mātītēm. To pagaidām ir grūti izskaidrot, jo starp jaunajiem vilkiem, kas jaunāki par gadu, proporcija līdzīga – cik tēviņu, tik mātīšu,” konstatējis J. Ozoliņš.
Pagaidām var secināt, ka mežos vairāk ir vilku tēviņu, ja reiz starp nomedītajiem īpatņiem to ir vairāk. Šāda novirze divdesmit gadu laikā konstatēta pirmo reizi. Līdz šim skaitliskās attiecības starp nomedīto vilku dzimumiem bijušas tuvas viens pret vienu visās vecuma grupās. Un šāda dzimumu struktūra tika uzskatīta par populācijas labvēlīga stāvokļa apliecinājumu.
“Gan tēviņi, gan mātītes, sasniedzot noteiktu vecumu, dodas prom no bara, bet tēviņi dodas tālāk un pirmie. Ja tajā apgabalā, kur viņi dzimuši, ir pārāk liels vilku blīvums vai pārāk maz barības, tad viņi nāk mūsu izmedīto vilku vietā un tādā veidā notiek populācijas aizstāšana,” skaidro pētnieks. Iespējams, šie vilki nākuši no Lietuvas, jo tur tos maz medī. Hipotēzes pārbaudei paredzēts izmantot DNS analīzes, kas norāda uz radniecības pakāpi nomedīto vilku starpā.
“Vilku bara pamats tomēr ir mātīte. Kādas teritorijas vilku populācijas lielumu nosaka mātīšu daudzums,” piebilst J. Ozoliņš. Tāpēc pētnieki iecerējuši vilku uzskaitē lielāku uzmanību pievērst tieši mātītēm, kas vairojas, nevis vilku esamībai kā tādai. Līdzīgi ir arī ar lūšiem un lāčiem. “Nav viegli vizuāli atšķirt vilceni no tēviņa, bet iespējams tas ir,” uzskata pētnieks.
Ar Latvijas Vides aizsardzības fonda atbalstu “Silavas” zinātnieki uzsākuši arī mājdzīvnieku īpašniekiem postījumus nodarījušo plēsēju identificēšanu pēc kodumu vietās paņemtu paraugu DNS analīzēm. Pagaidām vilcenes savus pēcnācējus medību treniņos uz aitu aplokiem vēl neved, jo kucēniem šobrīd vēl ir piena zobi, viņi nevar paši neko izdarīt, īpaši aitai, kura vēl ir necirpta.
“Parasti jaunuļi gaida krūmos, kad vilcene atrīs gaļu. Viņiem piena zobi ir līdz kādam oktobra vidum. Tie kodēji un plēsēji ir jau pieauguši dzīvnieki vai pagājušā gada vilki,” stāsta J. Ozoliņš.
Šajā gadā ir pieaudzis vilku uzbrukumu skaits mājlopiem un nodarīto postījumu apjoms. No 2019. gada sākuma Valsts meža dienests saņēmis 17 ziņojumus par vilku uzbrukumiem, kuros nogalinātas 98 un savainotas 85 aitas. Tāpat šogad vilku uzbrukumos gājušas bojā divas kazas un suns. Līdz šim vairāk cietušas aitas Madonas novada Ošupes pagastā, kur vilki šogad nogalinājuši 42 aitas un savainojuši 37. Salīdzinājumam – no 2018. gada 1. janvāra līdz 15. jūlijam reģistrēti deviņi vilku uzbrukumi, kuros nogalinātas 44 un savainotas 22 aitas.
