Šā gada 16. jūnijā tika organizētas 2. līmeņa nacionālās sacensība pa asinspēdu specializētajām šķīrnēm. 2. līmeņa sacensības paredz 12 līdz 16 stundu vecas asinspēdas meklēšanu. Sacensības notika Ropažu novadā.
Šoreiz sacensībās piedalījās desmit Bavārijas asinspēdu suņi. Sacensību laikā vērtēja reakciju uz šāvienu, suņa darbu esot pavadā pa mākslīgo asinspēdu vai brīvo meklēšanu no trešās guļvietas. Tāpat tika vērtēta suņa oža, meklēšanas stils, suņa pēctecība, neatlaidība, uzvedība pie atrastā dzīvnieka, paklausība un suņa kontakts ar saimnieku.
Latvijā sacensības tiek organizētas saskaņā ar “Pārbaužu un sacensību noteikumiem medību suņiem pa mākslīgi izliktu asinspēdu”. Nolikums paredz, ka asinspēdai jābūt 600 metru garai, ar trīs izteiktiem pagriezieniem un pēdas noslēgumā jābūt dzīvnieka imitācijai jeb izbāznim.
Kā parasti, katram sunim individuāli ar saimnieku bija jāiet 600 metru asinspēda ar trīs pagriezieniem no guļvietas. Visas guļvietas tika izliktas redzamā vietā un iezīmētas ar vairāk asinīm. Pirmā dzīvnieka guļvieta tika izveidota 50 metru attālumā no asinspēdas sākuma, katra nākamā tika iekārtota ik pēc 200 metriem. Šoreiz mērķa medījums mākslīgās asinspēdas finišā bija stirnāža imitācija – tā āda.
Attālums starp asinspēdu trasēm bija ne mazāks par 100 metriem. Katras asinspēdas sākums tika iezīmēts ar savu kārtas numuru un oranžu lentīti, savukārt nobeigums ar zaļu lentīti. Vienas asinspēdas izlikšanai tika izmantots apmēram 0,25 litru meža dzīvnieka asiņu.
10 trases 10 kilometru garumā
Ņemot vērā, ka šogad sacensībās piedalījās desmit suņi, kur katram bija jāveic sava asinspēdas trase, kopējais trases garums sasniedz desmit kilometrus. Liekot asinspēdu ir jāievēro vairāki nosacījumi, kas atbilst sacensību reglamentam. Tas paredz, ka visām trasēm jābūt izliktām līdzīgā apvidū, to garumam un veidotajiem pagriezieniem jābūt vienādiem. Ja iespējams, trasē var iekļaut arī mitras ieplakas un šķēršļi, biezas jaunaudzes un rets, pieaudzis mežs, lai spētu objektīvāk salīdzināt suņu darbu. Tāpat jāpārdomā dalībnieku pārvietošanās loģistika, lai neveidotos situācijas, kad viens suns strādā sacensību režīmā, bet citi suņi atrodas darba teritorijā un potenciāli traucē. Jācenšas nodrošināt maksimāli vienādi apstākļi visiem.
Šogad visas asinspēdas trases tika izliktas, izmantojot GPS ierīces, tādējādi nodrošinot augstu precizitāti un vienādus darba apstākļus visiem sacensību dalībniekiem. Neskatoties uz trašu fiksēšanu GPS ierīcē, lauka darbs jāveic izliekot speciālas atzīmes uz kokiem, lai trase dabā būtu vizuāli identificējama.
Asistenti Mārtiņš Pavārs, Mārcis Cielava, Artis Kapenieks pēc sacensību beigām saprata lietas, kuras jāuzlabo, lai izveidotu vēl kvalitatīvākās asinspēdu trases tā, lai tās būtu vēl vairāk pietuvinātas reālās dzīves apstākļiem mežā, medību laikā. Asistenti mērķis šoreiz bija izlikt izteikti grūtas asinspēdas, jo konkrētās šķirnes suņiem tās IR jāspēj iziet.
Ropažos tika noorganizētas fantastiskas sacensības, ko būtu iespējams salīdzināt ar sacensībām citviet Eiropā, kur vienkopus pulcējas šķirnes entuziasti, traki cilvēki un darbspējīgi suņi, kuri ir spējīgi īstenot savas iedzimtās īpašības.
Liels paldies jāsaka Latvijas Medību suņu kluba biedriem Mārtiņam Pavāram, Mārcim Cielavam un Artim Kapeniekam, kas jau vairākas dienas pirms sacensību norises strādāja pie tā, lai tās notiktu izcilā kvalitātē. Tāpat paldies jāsaka arī Latvijas Medību suņu kluba valdes priekšsēdētājai Jeļenai Šrtekerei, kuras vadībā sacensības tika organizētas. Ievērojams ir fakts, ka tiesneses Jeļena Štrekkere un Vita Lopesa Migele visā sacensību procesā nostaigājušas vairāk nekā 30 kilometru.
Jānorāda, ka tieši mednieks Māris Dimants un viņa uzticamā Bavārijas asinspēdu kucīte Misija ir iedvesmojis ļoti daudz suņu īpašniekus asinspēdas meklēšanas jomā, un šodien mēs redzam, cik ļoti attīstās šis medību veids. Viņi ļāva noticēt tam, ka bavārietis ir ne tikai skaists, brūns suns, bet fantastisks darba suns un kompanjons medībās.
Kāpēc tas viss ir nepieciešams?
Pārbaužu un sacensību laikā tiek vērtētas ne tikai suņu iedzimtās spējas, bet arī apmācības ceļā iegūtās prasmes. Asinspēdu dzīšanai ir liela nozīme medībās, jo ne vienmēr pēc raidīta šāviena dzīvnieks mirst. Nereti pēc šāviena dzīvnieks aiziet, vistrakāk, ja pēc šāviena tas aiziet ar ievainojumu, kas apgrūtinās dzīvnieka turpmāko dzīvi. Medību ētika paredz to, ka dzīvnieka ciešanas ir jāizbeidz maksimāli ātri, un šādā situācijā to lieliski palīdz darīt apmācīts medību suns.
Sacensības Latvijā notiek 3 apmācību līmeņos
– 4-8 stundu veca asinspēda (sacensību laiks noteikts 30 minūtes, I līmenis)
– 12-16 stundu veca asinspēda (izturēta vienu nakti; sacensību laiks noteikts 40 minūtes, II līmenis).
– 40-48 stundu veca asinspēda (izturēta divas naktis; sacensību laiks noteikts 60 minūtes, III līmenis).
Jāpiemin, ka III līmeņa sacensības Latvijā vēl nav bijušas. Pateicoties suņu saimnieku interesei, ir iecere, ka tuvākajā nākotnē tās varētu tikt organizētas.
Ar ko sākt?
Jāsāk ar pavadu un iemauktiem, lai izveidotu saimnieka sadarbību ar suni un abiem rastos priekšstats par to, kā tiek strādāts. Sunim ir jāsaprot, ko no tā grib un kāds ir tā uzdevums. Bavārieša deguns ir kā mikroskops, kas jūt tūkstošiem smaržu, taču sākotnēji suņi nezina, ko tās nozīmē. Ar pavadu suns tiek vadīts 10, 20, 100 un pat 1000 reižu, norādot, kura smarža ir īstā, uz kuru jāreaģē un jāstrādā, tādējādi nošķirot vajadzīgo no svaigas dzīvnieka pēdas.
Čehi, slovāki, poļi un austrieši uzskata, ka ar suni ir jāstrādā pavadā un pa dienu. Pielāgojoties medību apstākļiem Latvijā, jāsecina, ka nereti Latvijā suņi savas maņas liek lietā jau tumšanā diennakts laikā.
Suns ir jāapmāca jau no mazotnes
Medību suņa apmācība ir jāuzsāk jau agrā vecumā. Viena no labu rezultātu panākumu atslēgām ir pacietīgs un mērķtiecīgs suņa saimnieks. Apmācībai jābūt regulārai, turklāt tā jāveic ārpus reālas medību situācijas, piemēram, izliekot imitētu asisnpēdu medībām pietuvinātos apstākļos. Tas ne vien trenēs suni, bet arī veicinās suņa un saimnieka komandas darbu. Nereti saimnieks pats nespēj objektīvi novērtēt suņa darbu, tāpēc ir jāstartē sacensībās, lai eksperts no malas spētu suni novērtēt un ieteikt, kas vēl jādara, lai suņa darbs uzlabotos.
Suns ir jāsocializē, tāpēc ieteicams to ņemt līdzi kā uz talku, tā medniekmāju, lai suns būtu mednieku vidē visu laiku. Sunim ir jāredz visi medību procesi, jāredz saimnieka emocijas. Ar suni ir jāveido saikne, lai suns justos gandarīts un strādātu saimnieka dēļ. Atceries, ka ieguldīto darbu medību sunī spēs novērtēt tikai viņa saimnieks, jo izcils komandas darbs dažādās medību situācijās nesīs absolūtu laimi.
Apmācības un reālā dzīve
Ievainota dzīvnieka meklēšana nav lēna un laiska pastaiga pa mežu, tā ir brišana caur krūmiem, purviem un dziļām peļķēm visdažādākajos apstākļos tumšos vakaros vai ļoti agros rītos. Kopš izveidota Asinspēdu suņu Whatsapp grupa gadās saņemt pēkšņu telefona zvanu, kas rezumēsies ar sēšanos auto un braukšanu palīgā meklēt tikai tāpēc, ka tev ir lieliski apmācīts medību suns. Brīdī, kad saproti, ka suns strādā un medījums ir atrasts, iespējams saprast, cik vērtīgs ir ieguldītais darbs, laiks un pacietība suņa apmācībā. Vislabākā sajūta ir izdzirdot suņa rējienu tumšā mežā. Tas nav tas pats rējiens, ko iespējams dzirdēt mājās, uz ielas vai kur citur, tam rējienam ir īpaša tonalitāte, un tas liecina, ka medījums ir atrasts. Ja dzīvnieks ir ievainots un turpina kustību, bez iespējas medniekam tikt dzīvniekam klāt, tad jāizceļ suņa darba spējas. Pieredzējis suns spēj dzīvnieku pabīdīt tā, lai tas izlien medniekam pa šāvienam.
Ir skaidrs, ka sacensības un medības ir diametrāli atšķirīgas, ja sacensības jāiziet trīs pagriezieni, tad reālajā dzīvē nāksies apgriezties pa 180 grādiem. Sacensību sākumu parāda tiesnesis, tāpat arī tiesnesi zina, kur ir trases beigas, savukārt medību situācijā labākajā gadījumā būs mednieks, kurš spēs vien aptuvi parādīt virzienu, kur raidīja šāvienu un kur dzīvnieks aizgājis. Nereti reālā situācija no mednieka teiktā krasi atšķiras, tāpēc jāsaka paldies suņu perfektajiem deguniem.
Katra asinspēda sākas pēc šāviena. Ir valstis, kurās noteikts, ka katrs karabīnes šāviens ir jāpārbauda ar suni. Mednieki pēc šāviena konstatējot, ka asiņu nav, pieņem, ka dzīvnieks aizgājis bez ievainojuma. Tā ir lielākā kļūda, un jāatceras, ka katrs šāviens ir jāpārbauda!
Nav jāmeklē tikai zelta ragi, zelta ilkņi un lielie buki, bet ir jāmeklē jebkurš brieža teļš un sivēns, stirna, lapsa – to medniekiem un suņu saimniekiem vajadzētu ņemt vērā. Mednieku kopiena ir cieši saistīta, īpaši mūsdienās, pateicoties tehnoloģijām. Tāpēc, ja medniekam nav sava suņa, paziņu vidū noteikti būs kāds, kam tas ir. Nevajag kautrēties, bet vajag zvanīt un darīt. Ir cilvēki, kas celsies, brauks, ies un meklēs pat nakts vidū, ja tas būs nepieciešams.
Ja esi mednieks bez medību suņa, uzskatot, ka medībās visu zini un tas ir tīri tehnisks process, tad varbūt der uzklausīt asinspēdas meklēšanas entuziasta Mārtiņa Pavāra viedokli par to, kāpēc nepieciešams medību suns: “Būdams mednieks ilgus gadus, sapratu, ka esmu tuvu tam, lai vērtu ciet šo medību grāmatu. Šķita, ka viss bija izbaudīts un saprasts. Kad es paņēmu suni, es atkal biju 0 punktā. Tā atkal bija jauna grāmata, jauna pieredze, jauns azarts un pilnīgi savādāka domāšana, skatījums uz medībām. Iepriekšējā pieredze palīdzēja izveidot sevi un suni par komandu”.
Pļauka lācim, savilcēju loterija, gads klusinātāja iegādei. Jānis Pūtelis “Šauj garām! #237 epizode”
Abonē žurnālu Medības!
