Mednieka dzīve visbiežāk ir raiba kā dzeņa vēders – tajā netrūkst ne saspringtu gaidīšanas brīžu, ne mirkļu, pēc kuriem grūti pat elpu atgūt. Ja vaicā, vai vēlētos ko citu, visticamāk, atbildē būtu: nē. Arī skaistkalnietim Ventam Priedītim nācies gan kuilim acīs skatīties, gan lūsim pa pēdām doties. Taču tieši šo mirkļu dēļ izvēlas kļūt par mednieku un veltīt tam visu savu dzīvi.
“Mēs esam mednieku paaudze. Mans tēvs bija mednieks, es medīju, un arī mans dēls ir mednieks – tas mums ir mūža aicinājums,” saka Vents Priedītis. “Uz mežu eju gandrīz katru dienu. Kad precējos, sievu brīdināju, ka esmu mednieks. Viņa pieradusi pie tā, ka mežs un medības ir neatņemama mūsu dzīves sastāvdaļa. Viņai lieliski padodas medījumu sagatavošana.
Grūti izlemt, kurš no medību veidiem man tuvāks – gaides medības, medības ar dzinējiem vai putnu medības. Katram ir savas nianses un specifika, kas piesaista.”
Vai gaidāma putnu medību renesanse?
Vents Priedītis stāsta, ka ļoti iecienītas savulaik bija sloku medības pavasarī. Tagad tās aizstājušas bebru medības. Taču arī tagad, tāpat bez ieroča, aizbrauc paklausīties slokas riesta dziesmu. Kas zina, varbūt, kamēr Āfrikas cūku mēra dēļ sarukusi mežacūku populācija, rudeņos kļūs populāras tieši sloku medības? Vienīgi lielāka šaušana no ierastajām vietām var izbaidīt aļņus un briežus. Tajā pašā krūmājā, virs kura velk šnepe, arī alnim ir iecienīta atpūtas vieta. “Tāpat rudenī uz nesen nopļautajiem laukiem var doties lauka baložu medībās,” stāsta Vents. “Izlikt mānekļus un medīt. Zinu, ka tā rīkojas mednieki Iecavas pusē. Citviet gan šādas medības piekopj reti.”
Putnu medības ļautu attīstīties arī medību suņu audzēšanai. Ir taču daudz patīkamāk medīt ar suni, kurš parāda un pienes medījumu, nevis sasteigti tēmēt un izšaut, kad lidonis negaidīti paceļas. Veiksmīga šāviena gadījumā pašam nebūs jāpeld uz grāvja pretējo krastu pēc medījuma. “Man savulaik bija krievu Eiropas laika, kas lieliski strādāja arī sīko plēsēju un putnu medībās. Iemācīju pavisam vienkārši – metu kociņu, un suns man nesa to klāt,” turpina Priedītis. “Ņēmu līdzi uz mežu, un tā viņa ielāgoja, ka nomedītais putns jāatnes. Putnu medības, vismaz pašlaik, izvēlas gados jaunāki mednieki. Iespējams tāpēc, ka vairāk jāstaigā kājām, jābrien pa ūdeni. Vecākiem vīriem tas sagādā problēmas. Tāpat jābūt labām šaušanas prasmēm. Ja visiem būtu jādemonstrē savas iemaņas šaušanā pa lidojošu mērķi, diezin vai rezultāts būtu iepriecinošs.”
Uz medībām dodas ar suņiem
Ventam Priedītim lielākoties vienmēr bijušas laikas, taču arī pa kādam taksim. Ar šiem suņiem interesanti alās medīt jenotsuņus un āpšus. Savulaik viņš ķēris sīkos plēsējus, varējis labi nopelnīt. Par jenota ādu maksāja 14 latu. Ir jau arī jānopūlas, jo alas mēdz būt gan seklas, gan dziļas. Tāpat pie barotavām slazdos varot ķert caunas. Tām, starp citu, lieliski garšo āboli. Var izlikt lamatas, un lieta darīta. Pagājušā gada martā vien septiņas noķertas. Spainīti uzliek tā augstāk, tajā lamatas un apakšā, piemēram, vistas muguriņu. Zemē spalviņas vai bebra dziedzeru šķidrumu, un atliek tikai gaidīt. Sīko plēsēju medības, protams, ir vajadzīgas un interesantas, taču jautrākie piedzīvojumi bieži vien gadās tieši pārnadžu medībās.
Uz vienas takas ar mežakuiļiem
Vents Priedītis atceras, kā trīs suņi turējuši kuili, un, tiklīdz bijusi iespēja, viņš izšāvis. Pēc šāviena kuilis taisnā ceļā skrējis medniekam virsū. Mierīgi esot pārlādējis un gaidījis. Kad ruksis bija dažu metru attālumā, nospiedis sprūda mēlīti. “Šāviena vietā atskanēja tikai knikšķis. Labi, ka pēdējā brīdī paspēju palēkt sāņus – kuilis baltos ilkņus man gar kājām vien nošūpoja,” tā Priedītis. “Izrādās, aptvere jāpievieno pie atvērta aizslēga līdz klikšķim. Tikai tad var ielādēt nākamo patronu. Labi, ka neapjuku. Ātri aptvēru, kas par lietu, un ruksi tomēr izdevās pagodināt ar trāpīgu šāvienu.”
Lode lido pāri
“Izcilu brieža trofeju man nav. Savulaik jau kāds iznāca no biezokņa,” atceras Priedītis. “Arī šoruden baura laikā apsekojām briežus. Vēl jāpagaida divi trīs gadi, tad varēs gūt lieliskas trofejas. Galvenais noteicošais faktors ir vecums. Reizēm vaicā, kā īsti var atšķirt gados vecu bulli. Protams, jāvērtē dzīvnieks kopumā, kā viņš tur galvu. Ja tā nolīkusi, var spriest par viņa vecumu. Interesanta pazīme ir arī apaļš vēders. Tas ir tāpat kā mums – jo vairāk gadu, jo lielāks alus vēderiņš. Jaunie parasti ir slaidi. Medībās ar dzinējiem gan izvērtēt ir grūtāk. Tomēr, ja izskrien uz lauka, galvu atmetis un ragu gali ir uz krustiem, tad ir medījams. Ja tikai līdz pusmugurai, lai dzīvo. Pavasarī man patīk doties meklēt ragus, ko nometuši brieži. Izdevies atrast ragus, ko dažādos gados nometis viens un tas pats dzīvnieks. Interesanti salīdzināt, kā mainījusies viņa galvas rota.”
Viltībā pārspēj lūsi
Interesanti atgadījumi bijuši arī lūšu medībās. Uz Skaistkalni šie dzīvnieki parasti atnāk no Taurkalnes apkaimes mežiem. Ja nav piemērotu laika apstākļu, lūsi nomedīt ir ļoti grūti. Vajag, lai būtu uzsnidzis mīksts sniedziņš. Aizpagājušajā gadā vienā reizē nomedījuši pat četrus lūšus, tad vienu un pēc kāda laika vēl vienu.
“Taču interesantākais atgadījums bija ar pašu lielāko meža kaķi, kas man ir zelta medaļas vērtē,” skaidro Priedītis. “Bija marts. Lencām, taču pēdas liecināja, ka lūsis pa apli izgājis cauri vairākiem mastiem. Ej nu uzmini, kurā palicis. Viņš no vakara bija izgājis, kamēr gaisa temperatūra plusā. Atgriezies no rīta jau pa savām sasalušajām pēdām. Nejauši pamanīju nelielus skrāpējumus sasalušajā pēdā, bet uz otru pusi. Vīri šaubījās, taču piekrita mastu dzīt. Kamēr savācāmies, sākās atkusnis. Dzinējs ar suni iegāja mastā. Es paliku uz atpēdām. Masts neliels, taču nekā. Domāju, vai tiešām būs jāiet pa pēdām, bet varbūt es kļūdījos? Pēkšņi pamanīju ēnu, un tur jau viņš stāvēja un skatījās tieši uz mani. Divi ātri šāvieni, un medības bija beigušās.”
