Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas mācītājs Gints Polis kalpo Cēsu pilsētas Sv. Annas un Valkas–Lugažu draudzē. Viņš ir arī Latvijas Nacionālo bruņoto spēku kapelāns. Ginta Poļa dzimtā vieta ir Raiskuma pagasts Cēsu pusē. Ar pateicību Gints atzīst, ka ir mednieks. Viņš ir pārliecināts, ka, uzvelkot formastērpu, to vai citu amata tērpu, cilvēka būtība nemainās. Tā ir tikai nodarbošanās ārējā zīme. “Vispirms esmu cilvēks, ģimenes galva, vīrs un tēvs un savu laiku veltu, lai kalpotu Dievam un cilvēkiem,” tā Gints Polis. Ja ir brīvs brīdis, viņš dodas medībās, lai baudītu dabas krāšņumu, sargātu to un savai ģimenei gādātu veselīgu pārtiku. Vienojāmies, ka iztiksim bez oficiālās uzrunas jūs.
Pēc pirmās pīles peldus
Kas tevi pamudināja kļūt par mednieku?
Tas bija pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu vidus. Mans paziņa no mednieku kolektīva Rozula apvaicājās, vai nevēlos kļūt par mednieku. Tolaik vēl nebiju mācītājs. Mani ieinteresēja tās vīru lietas, un es nokārtoju mednieka pārbaudījumus. Kamēr studēju, medības pārtraucu. Vēlāk iestājos vietējā Raiskuma kolektīvā un medīšanu atsāku.
Un pirmais medījums?
Manuprāt, lapsa. Mežacūkas trofejas man nav joprojām. Ir briežu govs, buks, nelimitētie medījamie dzīvnieki un putni. Interesants atgadījums bija pīļu medības. Aizbraucu pie brālēna – mednieka Veselavas pusē. Tur bija dīķis. Laiks auksts, taču pīle nokrita. Ne laivas, ne plosta, aizbrist nevar. Tā bija mana pirmā pīle, tāpēc nekas neatlika kā ģērbties nost un pēc medījuma peldēt. Ja esi ko nomedījis, tas jāatrod un jāpaņem. Tā ir kā Dieva dāvana.
Man arī ir uzticēta mūsu baznīcas kristīgās misijas vadīšana Indijā. Reizi gadā braucu uz šo zemi kalpošanā. Lauku apvidū esmu vērojis, kā tur cilvēki izturas pret dzīvniekiem. Īpaši mājdzīvniekiem. Pirms nokaušanas viņi ar dzīvnieku ir tādā kā sarunā, it kā izlīgst un izskaidro, ka tāda ir lietu kārtība, ka ģimenei nepieciešama pārtika. Tāpat notiek pirms medībām. Vēlreiz uzsveru, labs mednieks nekad nenogalinās nogalināšanas dēļ.
Vai medījumu gatavo pats?
Nē. Mana sieviņa ļoti garšīgi gatavo. Turklāt, ja atskatāmies vēsturē, tad ģimenes galvas pienākums bija mamutu sagādāt, bet ēšanai to sagatavoja pavarda uzturētāja – sieva. Manai lieliski izdodas pagatavot medījuma gaļu.
Mērcēts deviņdesmito gadu piedevās
Kā izvēlējies kalpošanu Dievam?
Jaunajā Derībā ir stāsts par vīna dārza saimnieku un to, kā viņš nolīga strādniekus darbam savā vīna dārzā. Gan tiem, ko nolīga darbam agrā rīta stundā, gan pusdienas laikā, gan pēcpusdienā solīja vienādu algu – vienu denāriju. Tie, kuri bija nolīgti no rīta, sāka kurnēt, bet saimnieks savu lēmumu nemainīja. Mums visiem ir apsolīta viena alga, lai gan varbūt kādam šķiet, ka grēciniekam dievnamā nav ko meklēt un arī cilvēkam pusmūžā jau ir par vēlu meklēt kristīgo ceļu. Mans ceļš uz vīna dārzu sākās 26 gadu vecumā, kad tiku kristīts un iesvētīts Cēsu Sv. Jāņa draudzē. Tolaik vēlējos būt kristīts un piederēt konkrētai draudzei, taču īstas izpratnes man nebija. Kad iegāju baznīcā, mani nopētīja pieredzes bagātas kundzītes, mēmi vaicājot: “Kur tu, grēka pagale, esi ienācis, kā tu uzdrošinājies!” Vismaz tāda bija viņu attieksme un sejas izteiksme.
Tolaik Cēsu Sv. Jāņa draudzē mēs bijām četri zvaniķi. Reizi mēnesī, kaut pienākuma pēc man bija jāiet uz baznīcu, lai iezvanītu dievkalpojumu. Ja šī pienākuma nebūtu, iespējams, sieviņu kaulainie skatieni būtu aiz manis aizvēruši durvis uz neatgriešanos. Šajā līdzībā ir skaidri pateikts, ka nav svarīgi, kurā mirklī tu atsaucies Kristus aicinājumam – pirms piecdesmit gadu vecuma vai pēc. Sākums, protams, nebija viegls, un par to tagad varu pasmaidīt. Svētdienās, aizejot uz baznīcu, reizēm uz ielas nācās sastapt paziņas, kuri nekautrējās pavaicāt: “Vai tu arī esi tas muļķis, kas iet uz baznīcu?” Teicu, ka pavadīju tūristus, jo bija kauns, ko padomās citi.
Mans dzīvesveids pirms studijām Lutera akadēmijā ne tuvu nelīdzinājās tam, kādu būtu labi ieraudzīt un sagaidīt no kristiešiem. Taču visu laiku man bija neatbildēts jautājums – vai tiešām dzīve, ko dzīvoju, ir tā apsolītā šajā zemē. Man bija zāģētava, zāģēju dēļus, sūtīju uz Angliju un Vāciju. Tā bija kā piparbodīte, taču deviņdesmito gadu sākumā un vidū pilnā mērā varēju izbaudīt visas blaknes, kuras tolaik nesa līdzi uzņēmējdarbība. Mērcējoties šajās piedevās, jautājums arvien vairāk nelika mieru. Būtu muļķīgi iedomāties, ka Dievs man piezvanīja pa mobilo tālruni un pateica, kas darāms. Arī nekādas īpašas atklāsmes es nepiedzīvoju. Tomēr mums katram dzīvē pienāk brīdis, kad jāatbild uz sev ļoti būtiskiem jautājumiem, un tikai dažreiz ir pilnīgi skaidrs, kas jādara tālāk. Arī man šāds brīdi pienāca. Sapratu, ka dzīve būtiski jāmaina. Sevī jutu arvien stiprākas alkas pēc vēl neizzinātā un guvu pārliecību, ka šis ir ceļš, kas domāts tieši man. Kad pieņēmu lēmumu, man bija ļoti viegli nolikt malā visas ar uzņēmējdarbību saistītās lietas. Tās ir divas dažādas pasaules, kas grūti apvienojamas. Tolaik studēju arī Turībā juristos, sākumā mēģināju paralēli mācīties abās, bet arī šīs jomas šķita kā divas dažādas pasaules.
Video. Mācītājs un mednieks Gints Polis
Sākums nebija viegls
Kā izvēli vērtēja tava ģimene?
Sieva, iespējams, sākumā domāja, ka tas ir mans kārtējais untums, jo es daudz ko esmu dzīvē pamēģinājis. Viņa nogaidīja. Tajā pašā laikā noteikti priecājās, jo kristietība ir viena no pasaules pamatvērtībām. Mana sieva noteikti ir kristiete pēc būtības un tāda bija arī pirms mūsu iepazīšanās. Arī šobrīd tieši attieksmes ziņā daudz ko no viņas varu mācīties un brīžiem kļūst kauns kā puišelim, kad savā dedzībā aizraujos. Mēs esam vistuvākie cilvēki, tāpēc viņa var man pateikt to, ko nepateiks neviens cits. Iespējams, tajos brīžos to nemaz ar prieku neuzņemu, jo cilvēka dabai nepatīk kritika, pat ja tā ir celsmīga un veselīga.
Meitiņai tolaik bija seši gadi – īstais kāpēcīšu vecums. Mums bija un joprojām ir ļoti veselīgas tēva un meitas attiecības. Tieši bērns kā vislabākais teoloģijas doktors pasaka neviltotu un nopietnu kritiku. Ir gadījies, ka pašam šķiet, sprediķis izdevies lieliski, bet bērniņš pavaicā: “Tēti, par ko tu tur runāji, nekas nebija saprotams, ko tu ar to domāji?” Kalpošanā manas subjektīvās pārdomas vairs nav lietu un notikumu mēraukla.
Mēdz apgalvot, ka Dievs un baznīca ir vājajiem. Taču pašam sev atzīt, ka tu kaut ko nespēj, pietrūkst kādu māku vai zināšanu, ir visgrūtāk.
Jā, arī es savulaik biju pārliecināts, ka uz baznīcu iet veci tantuki, pavestas un pamestas sievietes, cilvēki ar putniem galvā, neveiksminieki un vājie. Taču nekā tamlīdzīga.
Ikvienam dzīvē ir brīži, kad jābūt godīgam un jāsaka patiesība citiem cilvēkiem. Patiesi, daudz grūtāk ir godīgi parakāties savā sirdī un domās. To nemaz negribas, jo bieži vien ir kauns un, galvenais, bailes pašam par atziņu, kāds patiesībā sirds dziļumos esi. Ne velti ir teiciens: suns zina, ko ēdis. Jo godīgāki gribam būt pret sevi un mēģinām vairāk pētīt savas domas, sirds tieksmes, jo vairāk nobīstamies un nākas atzīt, ka tur nekā laba nav.
Kāpēc mēs nebaidāmies iet uz aptieku, kad sāp galva vai ir temperatūra, bet kāpēc baidāmies iet uz baznīcu, ja sāp dvēsele? Mēs zinām – slimajam ir vajadzīgs ārsts, ne veselajam. Taču mēs visi – gan sētnieks, gan valsts prezidents – nesam tieksmi grēkot. Tas nenozīmē, ka mēs to katru mīļu brīdi darām. Lai gan bail pat iedomāties, kas notiktu, ja, piemēram, trīs dienas ikviens no mums varētu darīt to, ko vēlas un par to nekas nebūtu. Cik no visiem šajās trijās dienās aizietu līdz baznīcai? Šajā piemērā mēs arī varētu ieraudzīt katrs savas sirds patiesās tieksmes.
Savu pasauli būvējam uz teorētisko zināšanu bagāžas, taču reālā dzīvē bieži ir citādi. Reizēm iedomājos par sievas vecākiem, kuri dzīvo netālu no Cēsīm. Viņi joprojām tur lopiņus. Abi ir pensionāri un to dara, lai būtu kāda nodarbe. Viņi aicina siena talkā. Ir jāstrādā karstumā, putekļos. Un reizēm aizdomājos, kāpēc tas vajadzīgs, var taču aiziet uz veikalu un nopirkt pienu. Taču tad saprotu – lūk, tā ir reālā dzīve. Tu sajūti siena putekļu, kūts un lopiņu specifisko smaržu. Tu vari priecāties par to, ko esi izaudzējis savām rokām. Te mēs atkal atgriežamies pie darba vīna dārzā – cilvēka aicinājuma, būtības, viņa misijas šajā pasaulē.”
Laiks, ko veltīt tuvākajiem
Iespējams, kalpošana vīna dārzā daudziem šķiet kas īpašs?
Sajust dabu un darbu ar visiem maņu orgāniem jau arī ir šī kalpošana vīna dārzā. Kad tu izproti, ko tas viss maksā, tikai tad arī vari sākt kalpošanu citiem. Šis princips saglabājas visās norisēs. Turklāt Dievs radījis cilvēkus attiecībām. Ko mēs cits citam varam dot? Uz šo jautājumu es sev esmu atbildējis.
Atkal par bērniem kā vislabākajiem teoloģijas doktoriem. Mana meitiņa televīzijā vēroja animācijas filmiņu. Viņa lūdz mani pasēdēt blakām. Nodomāju, es taču esmu tik aizņemts, man nav laika skatīties šo filmiņu. Tomēr es apsēdos. Bērns pieglaudās man un mierīgi turpināja skatīties. Viņai tajā brīdī nevajadzēja, lai runāju, bet vienkārši pasēdēt blakus. Un tad es sapratu, kas viņai bija vajadzīgs visvairāk. Protams, nepieciešamas kurpes, kleitas un milzums citu lietu, taču pats svarīgākais ir mana klātbūtne. Es neko savai meitai labāku nevaru iedot kā laiku, ko pavadu kopā ar viņu. Mēs iedomājamies, ka esam neaizvietojami, neaizstājami. Taču lielākais un stiprinošākais, ko varam dot saviem vistuvākajiem cilvēkiem, ir tieši mūsu laiks un neviltota mīlestība. Mūsu galvenais aicinājums ir būt kopā, nevis skriet un dzīties vienīgi pēc lietām, kuras, visticamāk, mūs tikai apgrūtinās. Pašos pirmsākumos Dievs radīja laiku cilvēkiem, nevis cilvēkus laikam. Taču mēs ar savu pārgudrību esam visu apgriezuši otrādi. Šobrīd mēs vergojam laikam.
Negulētas naktis
Kā kļuvi karavīrs?
No 1982. līdz 1984. gadam dienēju padomju armijā Maskavā. Tolaik mammas cīnījās, lai dēlus nepaņemtu armijā. Bija Afganistānas laiks. Tomēr mana mammīte darīja visu, lai mani iesauktu dienestā. Protams, ar vislabākajiem nodomiem, cerībā, ka armija mani izaudzinās. Es viņai par šo it kā neierasto rīcību esmu ļoti pateicīgs, un to es saku bez mazākās ironijas.
Runājot par mūsu laiku, 2015. gada rudenī es braucu mājup no kalpošanas Valkas draudzē. Reti kad automašīnā klausos radio, taču tajā vakarā pilnīgi nejauši ieslēdzu Latvijas radio 1. kanālu. Bija saruna ar aizsardzības ministru Raimondu Bergmani. Viņš ļoti vienkāršā, saprotamā valodā izskaidroja tā brīža situāciju. Tika aizskarta patriotisma tēma. Mani tas ļoti uzrunāja. Naktī tā arī neaizmigu, bet no paša rīta aizbraucu pieteikties Cēsu 27. Zemessardzes bataljonā.
Nākamajā gadā, īsi pirms Lieldienām, man piezvanīja NBS virskapelāns Elmārs Pļaviņš un piedāvāja kļūt par armijas kapelānu. Atkal bija negulēta nakts pārdomām un piedāvājumu pieņēmu. Te varam atgriezties pie līdzības par vīna dārzu. Bija aicinājums un izvēles iespēja, iet vai palikt tirgus laukumā vēl kādu brīdi. Nelielai atkāpei – es tiešām zinu, ko nozīmē strādāt vīna dārzā. Mūsu mājās Raiskumā ir neliels vīna dārzs, kurā aug vairāk vīnogu, nekā lielākajam vairumam pie mums Latvijā ierasts. Tas ir fiziski smags darbs.
Ar līdzjūtību par maz
Vai ir viegli atrast pareizos vārdus, ko pateikt cilvēkam īstajā brīdī?
Kalpošanas laikā bieži vien jau neko vairāk nevajag, kā būt kopā ar cilvēku, kuram nepieciešama palīdzība. Vārdi rodas paši no sevis. Turklāt, ja cilvēkam ir grūti, nav nepieciešams lieku reizi atgādināt, kādās auzās viņš pats iebraucis, vai izteikt līdzjūtību un teikt: man ļoti žēl! Tas neko nedos, bet būt kopā, tas gan ir svarīgi. Kristietība kā tāda nav abstrakta teorija vai smalka porcelāna krūzīte, kas gan nolikta plauktā, bet ko nevar aiztikt. Saplīsis taču! Nē. Kristietība ir praktiskāka par praktisku. Tā ir ikdienas attiecības starp cilvēkiem – vīru, sievu, bērniem, sabiedrību. Es varētu savai sievai regulāri čukstēt ausī vārdus: “Es tevi mīlu!” un tajā pašā laikā ar visu savu būtību pierādīt pretējo. Par daudzām lietām mēdz teikt – ikdienas sīkumi, taču no tiem jau arī sastāv dzīve un attiecības. Reiz sieviņai teicu: “Es vēlos tev palīdzēt! Pasaki tikai, ko!” Es savā apņēmībā biju domājis ko lielu, taču viņa man palūdza nomazgāt tos divus šķīvjus izlietnē… Mans entuziasms noplaka, taču tad sapratu, ka viņai tieši šie ikdienas sīkumi ir tik svarīgi. Arī ārpus ģimenes, attiecībās ar kolēģiem vai dienējot armijā būtiski, lai vārdi saskan ar darbiem.
Ar mānīšanos mēs notrulinām savu sirdsapziņu. Savulaik Lutera akadēmijas rektors Reinhards Slenscka no Vācijas mums, studentiem, atgādināja – slikta sirdsapziņa ir laba sirdsapziņa. Sākumā nesapratu šo domu, bet reiz viņš paturpināja – ja tev ir slikta sirdsapziņa, tā ir dzīva, tā neliek tev mieru. Priecājies! Tā ar tevi runā, nav notrulinājusies un atgādina par sevi. Ja tu no savas sirdsapziņas signālus vairs nesaņem, ar tevi ir cauri.
Par armijas cilvēkiem iedomājas, ka viņi ir tādi Rembo tipa veči. Bet zem formas ir tas pats dzīvais cilvēks. Viņš tāpat jūt, mīl, viņam arī sāp un nākas tikt galā ar ikdienas nebūšanām. Tikai uzvelkot formu, neviens tāpēc nekļūst par kareivi. Tā ir tikai ārēji redzamā zīme. Arī mācītāja alba vai talārs viņu nepadara par mācītāju.
Uz mežu vai lielveikalu
Mācītājs un mednieks. Kā tas sadzīvo vienā cilvēkā? Ir taču bauslis: Tev nebūs nokaut!
Ņem kuru ieroci vēlies, tie visi ir domāti noteiktam nodomam. Ja cilvēks ņem rokās ieroci, pastāv iespēja, ka kāds tiks nogalināts. Arī mani šis jautājums uztrauca, īpaši sākot mācīties Lutera akadēmijā. Man likās – mācītājs ir tāda kā piepacelta persona, viņš kaut ko jau laikam ēd, bet mušai pāri nenodarīs.
Ņemsim kādu pavisam brutālu piemēru – bankas aplaupīšanu. Tas, kurš stāv uz vakts, arī piedalās laupīšanā vai tikai tie, kuri krāmē maisos naudu? Protams, ka arī viņš ir līdzdalībnieks.
Kā ir ar mācītāju, kurš ieiet lielveikalā, lai izvēlētos visskaistāko cūkas karbonādi savam mielasta galdam? Vai tad kāds iedomājas, ka šī karbonāde ir mēģenē izaudzēta? Katram skaidrs, ka cūka ir izaudzēta un nokauta, lai arī mācītājs to varētu nopirkt un sev pagatavot gardu maltīti. Tā pie mums ir pieņemts un gadu tūkstošus praktizēta dzīvnieku gaļas ēšana. Ar ko tad atšķiras tā gaļa, ko pērk lielveikalā, no tās, ko ceļ galdā mednieks? Ar ieguves veidu. Kāds dodas uz veikalu, kur darbu, kas parasti paliek aiz kadra, kāds jau izdarījis. Es dodos medībās. Abos gadījumos ģimenes ir paēdušas. Bet nezin kāpēc cilvēks, kurš dodas uz lielveikalu, iedomājas, ka viņš rīkojas humānāk nekā tie, kuri iet medībās.
Saskaņā ar Svētajiem Rakstiem, pēc tam kad Dievs grēku plūdos izglāba Noasa ģimeni, visi dzīvnieki viņiem tika doti barībai. Tā ir Dieva pavēle un aicinājums. Tas gan nenozīmē, ka visiem obligāti jāēd gaļa. Nekādu iebildumu, ja cilvēks izvēlas būt veģetārietis.
Daudzi cilvēki, tajā skaitā arī mācītāji, ar sajūsmu stāsta, cik viņiem bijusi brīnišķīga zvejas diena, un neviens par to nebrīnās. Bet vai zivs nav dzīva radība? Ar ko pēc būtības trīs kilogramus smaga līdaka atšķiras no trīsdesmit kilogramus smagas stirnas? Ne ar ko. Es nevarētu iedomāties, ka ietu malumedībās vai nodarbotos ar dzīvnieku šaušanu prieka pēc. Ceru, ka neviens mednieks tā nedara. Ja katrs fiziski un mentāli vesels vīrietis savai ģimenei no dabas ņemtu tikai tik, cik vajadzīgs iztikai, jautājumu par malumedniecību vai maluzvejniecību nebūtu. Sensenos kaikos neveiksmīgu medību gadījumā ģimene palika badā. Tas bija izdzīvošanas jautājums. Protams, dzirdēts viedoklis, ka medības vairs nav nepieciešamas izdzīvošanai. Kad Dievs radīja pasauli, viņš Ādamam noteica kopt un sargāt viņam uzticēto zemi, kā arī valdīt pār dzīvniekiem, putniem, rāpuļiem, zivīm. Ja mēs nemedīsim, sūdzēsies zemnieki, kuru lauki būs noēsti, mežsaimnieki, kuru jaunaudzes būs izpostītas, un tā daudzās jomās. Piekrītu apgalvojumam, ka nav labāka dabas saudzētāja par godprātīgu un labu mednieku.
Vai kādam ir tiesības mest akmeni pirmajam?
Vai absolūti pārliecināts veģetārietis, kurš neēd gaļu, nenēsā ādas kurpes, nelieto ādas cimdus, nesēž uz mēbeles, kas pārvilkta ar ādu, kurš apgalvo, ka dzīvnieks ir neaizskarams, var mierīgi atļauties sabradāt savu darba kolēģi? Vai tad tās lietas, kas izgatavotas ne no dzīvnieku pasaules materiāliem, bet mākslīgā ķīmiskā procesā, nerada daudz lielāku piesārņojumu kā tās, kas ražotas gadsimtiem pārbaudītos un tradicionālos veidos? Salmu pastalās un niedru bruncīšos šie cilvēki taču nestaigā. Kārtējo reizi varam pārliecināties, ka mēs pareizi un stipri teorijā esam līdz brīdim, kamēr tas mūs neskar tiešā veidā, bet, kad nonākam līdz praktiskām lietām, tad sākam dziedāt citu dziesmu. Mēs esam meistari kritizēt citus, bet ne sevi.
Lutera akadēmijas pasniedzējs Rolands Eimanis, kad mēs, studentiņi, iekarsām par apkārt notiekošajām nebūšanām, reiz teica: “Ja tu kādu kritizē, tev ir jābūt gatavam nākt viņa vietā un visu izdarīt labāk. Ja tu to nevari, tad nekritizē.” Jāņa evaņģēlijā varam izlasīt: “Lai pirmais akmeni met tas, kurš pats bez grēka.” Ar akmeņu mešanu esam pārāk aizrāvušies, neaizdomājoties, vai paši esam bez vainas.
Ne tāpēc, ka esmu mācītājs, bet aizņemtības dēļ pilnībā uz sevi nevaru attiecināt jēdzienu – medības kā dzīvesveids. Medības man ir brīnišķīga atpūta. Tikai nepārproti, ne tāpēc, ka tās saistītas ar savvaļas dzīvnieku nogalināšanu, bet tāpēc, ka, sēžot luktā vai esot kopā ar citiem medniekiem, ir iespēja baudīt kopību un neaizmirstamus brīžus. Jā, fiziski nogurstot, taču baudot dabu. Mums apkārt ir brīnišķīga Dieva radīta pasaule, kurā ir tik daudz apbrīnojama un skaista. Turklāt netraucēti vari parunāt ar Dievu, mēģināt izprast sevi, tieši sev atbildēt uz kādiem būtiskiem jautājumiem. Sēdi un baudi.
Ļoti emocionālas man šķita sloku medības pavasaros. Viņu saucieni saviļņo sirdi. Iepriekšējā rudenī viens pats vairākas reizes braucu uz briežu bauri. Iedomājies, ir tumšs un apkārt bauro brieži. Diezgan neomulīga sajūtu. Taču tādā brīdī saproti, cik patiesībā dabas kopējā ainā tu esi sīka vienība. Mēs iedomājamies, ka esam neuzvarami, taču patiesībā tā nav. Mums gan bieži vien ir ļoti lielas ambīcijas, tajā pašā laika tās ir tukšas, bez seguma.
Tāpat kā citi mednieki, esmu iekritis bebra alās un grāvjos piesmēlis zābakus. Ir bijušas reizes, kad esmu aizšāvis garām un nācies pieciest blakus esošo mednieku skatienus.
Sēžot medību tornītī, reiz vēroju, kā netālu plūcās divi stirnu āži. Viens no viņiem uzvarēja un zaudētāju dzina man arvien tuvāk, līdz pameta un aizsteidzās projām. Zaudētājs, protams, bija apvainojies uz visu pasauli. Viņš kādus 20 metrus no torņa atrada krūmiņu, uz kuru izgāzt savas dusmas un aizvainojumu par sakāvi. Vai nav kaut kur ikdienā arī pie cilvēkiem piedzīvota situācija, kad savas dusmas un sakāves mēģinām izgāzt uz citiem, bet cik paradoksāli – bieži no tā visvairāk cieš mūsu vismīļākie un vistuvākie. Mežs ir kā dzīves grāmata, un medniekam ir iespēja to lasīt. Reizēm, vērojot dabu, ir tāda sajūta, ka apstājies laiks vai arī esi sastapies ar pirmatnīgumu. Tādos brīžos sevī gandrīz lūdzu, lai nerodas situācija, kurā būtu jālieto medību ierocis. Daudzi cilvēki neizprot, ka šaušana nav galvenais. Būt dabai pēc iespējas tuvāk ir tas, kā šajā gadsimtā cilvēkiem pietrūkst, uz mežu jāiet tā, it kā ietu ciemos, un jāuzvedas cienīgi. Godprātīgs mednieks bieži vien mežam dod vairāk nekā paņem. Tikai tas daudziem paliek nezināms.
Medības + pielikumi!
