Dažādos preses izdevumos šobrīd ir sacelta nepamatota ažiotāža par Saeimā izskatāmo likumprojektu, kas paredz papildināt Ieroču aprites likuma 14. pantu. Tā vien šķiet, ka ne žurnālisti, ne viņu rakstu komentētāji un pat kompetentas amatpersonas nav iedziļinājušās galvenajā. Proti, nav izlasīta rindkopa: “Fiziskajai personai, kura sasniegusi 16 gadu vecumu, ar vecāku vai likumisko pārstāvju atļauju ieroča īpašnieka vadībā ir tiesības medībās izmantot medībām paredzētu šaujamieroci. Par drošības prasību un medības reglamentējošo normatīvo aktu prasību ievērošanu ir atbildīgs ieroča īpašnieks.”
Piesaucot nomedīto dzīvnieku asinis kā bērnu psihi traumējošu faktoru, jāsecina, ka satraukuma cēlējiem ir ļoti šaurs redzesloks, jo visi nez kādēļ sarunājuši mesties vienīgi medību virzienā. Tādēļ mīļajiem biedriem būtu pēdējais laiks sākt strādāt čaklāk un raudzīties līdz apvārsnim. Latvijā taču ir tādas vietiņas kā lauku pagastu mājas un saimniecības. Tajās ir kūtiņas, kurās izaudzētos gailēnus, trušus, cūčus, pīles, zosis un jērus atbilstošā nobarošanas vecumā liek zem naža, un ar ļoti, ļoti retiem izņēmumiem šo ģimeņu bērni nezina, kā gaļa nonākusi azaida galdā. Var sākt nesaudzīgu cīņu arī pret Zemkopības ministriju un lauksaimnieku organizācijām, mazpulkiem, kas popularizē un ievieš naturālās saimniekošanas idejas, tostarp mājdzīvnieku audzēšanu.
Jā, un vēl taču ir makšķernieki! Īpaši bērniem un pusaudžiem ļoti patīk šī nodarbe. Šķiet, veselības, tiesību, dabas, nervu, ētikas un citi sargi nezina, ka no āķa ņem nost dzīvas zivis, ka zivīm arī ir asinis. Plašs, patiesi plašs paveras pseidodarbošanās lauks medību nīdējiem lietās un norisēs, no kurām paši atrodas tālāk, nekā Saule no Mēness.
Mednieki – cilvēki ar kvalitātes zīmi
Armands Cirsis, Latvijas Mednieku asociācijas biedrs, mednieks, kinologs-eksperts, šaušanas instruktors, vēl puišelis esot, dāvanā saņēmis spanielu, ar kuru atļauts kopā doties mežā, bet padsmitnieka gados jau piedalījies vilku medībās.
Ciršu dzimtā mednieki šobrīd ir piecās paaudzēs. Nav vienīgi zināms, vai vecvectēvs Indriķis, barona laiku mežsargs arī bijis mednieks, taču vectēvs Jānis – mednieks un virsmežsargs, tētis Druvvaldis – mežsargs un mednieks. Viņa dēli Armands un Andris mednieki. Armanda dēli Uldis un Haralds mednieki, meita Simona – kinoloģe. Arī Andra dēls Rolands ir mednieks, pēc profesijas jurists.
Armands Cirsis: Medības ir mūsu ģimenes tradīcija. Mani puikas man sāka braukāt līdzi uz šautuvēm, uz medībām par dzinējiem, kad viņiem vēl desmit gadi nebija. Ieroci, pats blakus stāvot, dēliem uzticēju 12 gados – izšaut uz tukšu konservu bundžu. 14 gadu vecumā viņi manā uzraudzībā šāva sportingu, bet 16 un 17 gados ieguva godalgotas vietas sacensībās. Plus – viņiem jau bērnībā tika iemācīts, ka ierocis nav spēļmantiņa, ko paņemt līdzi uz smilšu kasti, ka ierocis ir nāves rīks un pret to atbilstoši jāizturas. Šī ir mana personiskā pieredze, bet zinu, ka tāpat savus dēlus ir mācījuši un māca citi tēvi – mednieki. Tie, kuri šobrīd tik ļoti pretojas likuma pieņemšanai, neko nesaprot ne no medībām, ne ieročiem. Ja jaunietis 16 gadu vecumā pieaugušā uzraudzībā atrodas medībās vai šautuvē, tad viņš ir ievērojami atbildīgāks par 50 vai vēl vecāka gadagājuma mednieku, kam šķiet, ka slotaskāts nešauj. Diemžēl šauj gan un pat ar bēdīgām sekām. Tikai jau kopš bērnības ieaudzinātā atbildības sajūta paliek uz visu mūžu. Tādēļ noteikti atbalstu likuma pieņemšanu.
Un vēl tiem, kuri pārpludina presi un informācijas līdzekļus ar vaimanām un pašu safantazētiem šaušalīgiem medību notikumiem, gribu pateikt, ka nav likumpaklausīgāka indivīda par mednieku. Īstenībā mednieks ir cilvēks ar kvalitātes zīmi.
Alsviķu mednieku kluba Ezerlāse prezidentam Bruno Kreicim medību aizrautība, kas pamazām izvērtusies par dzīvesveidu, sākusies jau bērnībā un no tēva – arī mednieka, gluži vai gēnos ierakstīta dabas, dzīvnieku, medību mīlestība un izzināšana. Pat iemācījies lasīt, viņš vispirms meklējis nevis pasaku grāmatas vai karu aprakstus, bet medību literatūru.
Bruno Kreicis: “Likuma pieņemšana būtu liels solis uz priekšu pareizā virzienā medību nozarē. Taču es vēlos pajautāt tiem, kuri tik agresīvi iestājas pret ieroča uzticēšanu kontrolētās medībās, kādēļ viņus nesatrauc ideja par marihuānas legalizēšanu, kāpēc viņus nesatrauc jauniešu aizraušanās ar filmām, kurās slepkavo cilvēkus un skaita līķus, datorspēles ar nogalināšanu. Vai šādas lietas neiedarbojas uz nenobriedušu psihi!? Kas attiecas uz likuma normu par 16 gadiem, es domāju, ka tad mācīt apieties ar ieroci jau ir mazliet par vēlu. Labāk būtu bijis likuma pirmais variants par 14 gadus sasniegušo iesaistīšanu. Jo tas bērns visos procesos ir iekšā no mazotnes, jo labāka un pareizāka veidojas izpratne.”
Jānis Naglis, medību kluba Lejasciems valdes priekšsēdētājs ar medību lietām iepazinies bērnībā. Kapūnē, kur dzīvojuši, bijusi tradīcija: ja tuvojušies svētki, ģimenes mednieki iet medībās pēc svaigas gaļas mielastam. Toreiz līdzi paņemts arī Jānis – divpadsmitgadnieks un viņam paveicies nomedīt aļņa teļu. Visi slavējuši, situši uz pleca. Visspilgtāk no tās reizes atmiņā palicis kārtīgums, atkritumus aprakti, vieta sakopta, gaļa tīra. Tagad Jānis ir lepns, ka viņa ģimenē mednieki ir gan meita, gan dēls.
Jānis Naglis: “Kopumā tas, ka jaunieši interesējas par medībām, ir apsveicami. Kas attiecas uz ieroča uzticēšanu jau 16 gados, jā, bet tikai tiem, kuri nākuši tēviem vai citiem radiniekiem līdzi un jau pamatīgi iepazinuši visu, kas ar medībām un mežu saistīts. Taču tiem, kuri 16 gadus sasnieguši, sajūsmināsies – nu tik šaus, neuzskatu, ka būtu pareizi atļaut rīkoties ar ieroci. Ja likumu galīgajā lasījumā pieņems, ka šādā vecumā ierocis jau īpašumā nedrīkst būt, vien to iedod mednieks tēvs vai kāds cits radinieks un šaušana notiek viņu stingrā uzraudzībā – piekrītu. Lai šādi jaunieši nāk uz medībām un kļūst par mūsu biedriem. Es gan ieteiktu vēl vienu likuma papildinājumu – par rekomendāciju topošajam medniekam. Tādu varētu izsniegt kolektīva vadītājs, jo, ja jaunietis ir uzcītīgi nācis kā dzinējs, ja viņam nav bijuši pārkāpumi, to vislabāk zina kolektīvā. Ja ir bijuši pārkāpumi – šķiramies.”
Ogres tehnikuma Mežsaimniecības, kokizstrādājumu un medību nodaļas vadītāju Kārli Rangu tēvs medību kolektīvā Silava par dzinēju iesaistījis no kādu divpadsmit gadu vecuma. Medības iepatikušās no pirmās dienas un patīk joprojām. Iespējams, tas ir arī senču mantojums, jo dzimtas albumos dažas par medību tematiku iemūžinātās bildes jau pārsniedz simts gadus, bet nostāsti tuvojas divsimt gadiem. Rangu mednieku paaudze turpinās, jo dēls Mareks ir mednieks un visas trīs meitas arī šī lieta saista.
Kārlis Ranga: “Es viennozīmīgi atbalstu, ka ir jāļauj. Kopīgas medības satuvina ģimeni, turpina tradīcijas. Nesaprotu, kādēļ sacelta ažiotāža par to, ka medībās tēvam līdzi aizies padsmitnieki – dēls vai meita. Blakus esošais tēvs viņiem vislabāk iemācīs pareizi rīkoties katrā gadījumā, norādīs, kad drīkst izšaut, kad nedrīkst, vai tas lopiņš ir saudzējams, jeb nomedījams. Ar šādu klātesamību šaušanas tehniku un īsto brīdi nospiest sprūda mēlīti var izstrādāt līdz niansēm, un tas topošajam medniekam paliks atmiņā uz mūžu, un viņš savā dzīvē arī rīkosies pareizi.
Likums tiek virzīts pieņemšanai, un es ļoti ceru, ka to arī pieņems, ar mērķi, lai iemācītu jaunietim pareizi rīkoties ar ieroci. Uzsveru – pareizi. Un tam, kurš to vēlas. Šobrīd tiek interpretēts, ka šaušana medībās 16 gadu vecumu sasniegušajiem būs teju obligāts pasākums. Nē, nebūs. Kurš negribēs, to ar varu uz mežu neaizvilks. Kurš medīt vēlas, kāpēc viņam liegt. Es saviem bērniem neliedzu un esmu lepns, ka viņi mīl un pazīst dabu, nerauc degunu pie nomedīta dzīvnieka apstrādes un prot arī medījuma gaļu pagatavot.”
Mednieku ģimeņu bērni – zinošāki
Laimonis Kļaviņš – Ziemeļaustrumu virsmežniecības inženieris medību jautājumos, medībās sācis iet kā dzinējs kopā ar tēvu, strādājis ar suni, piedalījies puišelim pa spēkam esošos meža darbiņos – stigošana, fondu sagatavošana, ravēšana, stādīšana. Vēlāk jau apguvis medību pamatprincipus, iepazinis dzīvniekus, un uzsver, ka joprojām medībām viņa dzīvē ir ļoti liela nozīme.
Laimonis Kļaviņš: “Es uz šā likuma pieņemšanu raugos pozitīvi, jo uzskatu, kurš grib 16 gadu vecumā medīt, tam ir jāļauj medīt. Sabiedrībā nez kāpēc nostabilizējusies tendence jauniešiem visu tikai aizliegt un tas izsauc dabisku pretreakciju. Es, piemēram, varu salīdzināt, kas notiek mednieku kursos. Kā diena – jaunietis – ir pret nakti – 50 gadus sasniegušo, kurš pēkšņi sadomā kļūt par mednieku un pirmo reizi ņem rokā ieroci. Ja vēl tas puika ir no mednieku ģimenes, viņš jau ir zinošs, ar pavisam citu skatījumu, citiem jautājumiem, ieinteresētību. Un par ko tauta tik ļoti tagad “peras”? Vai patiešām nesaprot, ka neviens taču neplāno pieņemt likumu, ar ko noteiks obligāti visiem 16 gadus sasniegušajiem šaut. Es vēl no savas inspektora pieredzes varu teikt, ka visos medību klubos valda ļoti stingra disciplīna un īpaši jau pret jauniešiem un bērniem, kuri nāk dzinējos. Tādas disciplīnas un nopietnas attieksmes, pieļauju, nav pat skolā.”
Andris Ķibermanis, MMK Rencēni vadītājs un viņa dēli Andris, Oskars un Jānis ir mednieki, kuri pateicas dabasmātei par katru veiksmi, kuru pārliecība ir, ka rezultatīva šaušanas prasme iegūstama treniņos šautuvē, nevis mežā pa dzīvnieku, un, kam rūp atbilstošas populācijas saglabāšana medībām arī ilgtermiņā.
Andris Ķibermanis: “Ļaunākais, ka par likumprojektu spriež cilvēki, kam nav nekāda sakara ar medībām un viņi pat nesaprot, par ko ir stāsts. Kādas tiesības ir iejaukties, piemēram, Valsts kontrolei, Ārstu biedrībai, ja šis likums neattieksies uz visu sabiedrību, bet tikai uz to daļu, kas ir mednieki, kuri jau tāpat ikdienā ar milzīgu atbildību ievēro likumus. Mēs, mednieku, klubu vadītāji taču redzam, ka bērni, kuri medībās nāk kā dzinēji, kuriem ir atļauts šautuvē patrenēties, jau tagad ir daudz zinošāki un uzmanīgāki. Ja viņi izvēlēsies kļūt par pilntiesīgiem medniekiem, es būšu krietni pārliecinātāks un drošāks par viņiem, nekā par tiem, kuri vienkārši 18 gados noliek eksāmenu, nopērk ieroci un pirmo reizi ierodas mežā.”
Viktors Friliņš, Latvijas Mednieku asociācijas valdes loceklis, mednieks, šaušanas apmācības instruktors, biedrības Daugavpils Mednieku un makšķernieku saimniecība vadītājs, cik sevi atceras, tad ģimenē tēvs bērniem nekad nav ticis liegts iepazīties ar ieročiem, ļauts izšaut, patrenēties. Uz medībām puikas gan līdzi neesot ņemti, bet kopējā noskaņojuma ietekmēti abi ar brāli kļuvuši par medniekiem. Viktors, līdzīgi kā viņa tēvs, arī saviem puikām par ieročiem visu izskaidrojis, ja gribējuši, dēliem devis izšaut un viņi medības atbalsta.
Viktors Friliņš: “Esmu pārliecināts, ka agrīnā vecumā puikām iemācīt gan drošības tehniku, gan apiešanos ar ieroci var ievērojami vieglāk, nekā jau tam, kurš brieduma gados sadomājis kļūt par mednieku. Jo cilvēks jaunāks, jo viņam izveidojas lielāka atbildības izjūta. Es biju viens no virzītājiem, ka atļauja tēva – mednieka klātbūtnē dēlam izmantot šaujamieroci būtu jādod jau no 14 gadiem. Daudzi iebilda, tādēļ Saeimā piekrita vidusceļam – no 16 gadiem. Ja likumu pieņems, tas atsauksies pozitīvi uz medniekiem un viņu bērniem.”
Jānis Zālītis, MMK Brieži valdes loceklis, LMS Rīgas reģiona vadītājs medībās sācis un joprojām iet vienā kolektīvā ar tēvu, un ir pārliecināts, ka vispār tēvi, kuri medībās iesaista savus bērnus, ir izaudzinājuši labu maiņu – latviešus, kuri pratīs cienīt un saudzēt savas zemes dzīvo radību un dabu. Jānim agri bijis skaidrs, kas ir ierocis, kā ar to apieties, ļauts izšaut pa mērķi. Tādēļ ir pareizi, ka ar ieroci, ar to, kā notiek un kas notiek medībās, iepazīstas jau no bērnu dienām. Tad, pēc eksāmenu nokārtošanas kļūstot par oficiālu mednieku, medībās ir drošāk kā pašam, tā pārējiem medniekiem un, stāvot uz masta ir daudz mierīgāks prāts, zinot, ka blakām atrodas pieredzes bagāti, kaut arī gados jauni mednieki.
Jānis Zālītis: “Likums noteikti ir atbalstāms un pieņemams. Kam medības interesē, tāpat visas norises dabā, ir jāļauj arī šaut. Sākt to darīt tēva vai kāda cita mednieka atbildībā, ir īpaši vērtīgi un tas atstāj labvēlīgu iespaidu visā tālākajā mednieka mūžā. Mūsu kolektīvā patlaban ir trīs jaunieši, kuri vēlas būt mednieki, un viņi uz eksāmeniem, kad pienāks atbilstošie gadi, aizies ļoti zinoši, bet medību ikdienā būs prognozējami.”
Viktors Litaunieks, Valmieras Pārgaujas sākumskolas direktors, mednieks ir pārliecināts, ja reiz esam iemaisījušies dabā, tad ir jāsaprot, ka cilvēks ir tas, kurš dabai palīdz arī sevi regulēt. Saprātīgi, bet regulēt un tostarp medībās. Tādēļ šīs skolas audzēkņi padziļināti apgūst gan zināšanas par norisēm dabā, gan medībās un skolas teritorijā ir uzbūvēti ne tikai divi medību tornīši, bet dažādu dzīvnieku trofejas kalpo par uzskates līdzekli arī dabas mācības stundās.
Viktors Litaunieks: “Šis likums ir jāpieņem, lai legalizētu to, kas visu laiku jau notiek un dēli tēviem medniekiem bez bažām varētu iet līdzi, stāvēt blakus vai pasēdēt tornī un arī izšaut. Tad nebūs jābaidās arī no citu likumu pārkāpumiem un sodiem.”
