Jaunākais oficiāli reģistrētais novērojums liecina, par to, ka jau pie Liepājas ir parādījušies šie plēsēji. Portālā Dabasdati.lv ir ievietots novērojuma raksts un vairākas pieauguša zeltainā šakāļa (Canis aureus) fotogrāfijas, kuru autors ir profesionāls biologs un ornitologs Mārtiņš Briedis.
“Pirmais iespaids piebraucot bija, ka pļavā ir lapsa. Pieliekot pie acīm binokli, domas nosvērās par labu vilkam, bet kopā ne šis, ne tas – ruds, izmērā kaut kur starp lapsu un vilku, seja likās tāda vilkveidīga, bet purns kā lapsai. Kopumā ļoti drošs lops. Vēroju kādas 20 min pa mašīnas logu no aptuveni 30 m attāluma. Pēcāk, man izkāpjot no auto, tas negribīgi un lēni iegāja niedrājā,” savā komentārā pie novērojuma raksta ornitologs Mārtiņš Briedis. No plašāka stāstījuma žurnālam Medības biologs atturējās.
Šakāļi iepriekš ir novēroti Kurzemē un Vidzemē. Portāls Latvijasdaba.lv raksta, ka Latvijā šakālis pirmoreiz nomedīts 2013. gada decembrī pie Jelgavas. Latvijā ienācis no dienvidaustrumiem caur Ukrainu un Baltkrievijas ziemeļdaļu. Pēdējā laikā šakāļa atsevišķi novērojumi iesniegušies tālu Eiropā līdz pat Nīderlandei. Igaunijā šis plēsējs arī dzīvo jau sen.
Pēdējais zināmais šakāļa nomedīšanas gadījums bijis pie Ventspils, kur ne tikai mednieki, bet arī vasarnīcu īpašnieki un lauku teritoriju iedzīvotāji novērojuši šo plēsēju klātbūtni un konstatējuši vairošanos.
“Domājot par šakāli, kā par plēsēju, kas varētu kaut kā ietekmēt vietējo putnu populācijas, tad uz kopējā plēsēju fona, šakālis īsti neko nemainīs. Nav pamata satraukties,” sacīja Latvijas Ornitologu biedrības vadītājs Viesturs Ķerus, un piebilda: “Zeltainais šakālis, pēc mūsu rīcībā esošas informācijas, nav invazīva suga un, pēc definīcijas, nebūtu apkarojams.”
Latvijā ir vairākas plēsēju sugas. Medību noteikumos līdzās Amerikas ūdelei un padomju laikos mūsu teritorijā introducētajiem jenotsuņiem, arī šakālis ir nodēvēts par invazīvo sugu, nosakot medīšanas sezonu no 15. jūlija līdz 31. martam.
“Invazīvo sugu definīcija ir skaidra. Tai ir jābūt cilvēka apzināti vai neapzināti ievestai sugai, kas kaitē vietējām sugām. Latvijā šis cilvēkfaktors ir izslēgts, līdz ar to pēc tā vien šakālis nav uzskatāms par invazīvo, nerunājot par to, ka ir jāizpildās arī tam otrajam punktam – būtu jārada kaut kāda skāde vietējām sugām,” sacīja Viesturs Ķerus.
Lielo plēsēju iniciatīvas grupas Eiropā (Large Carnivore Initiative for Europe) mājas lapā publicētajā rakstā arī tiek uzsvērts, ka šakālis nav uzskatāms par invazīvo sugu.
“Zeltainais šakālis, kopā ar meža caunu, bebru, vilku, balto zaķi ir iekļauts Eiropas Sugu un Biotopu direktīvas 5. pielikumā un šī aizsardzība pie mums izpaužas, nosakot medīšanas sezonu, kas ir pielīdzināta vilka bioloģiskajam ciklam. Tā nebūt nav invazīvā suga. Tas izplatās dabiski. Domāju, ka bažām par graujošu zeltainā šakāļa ietekmi uz Latvijas daba nav pamata, jo mūsu valstī ir ļoti blīva vilku populācija. Un vilks ir šakāļa dabiskais ienaidnieks,” paskaidroja Latvijas Mežzinātnes institūta (LMI) Silava vadošais pētnieks Dr.biol. Jānis Ozoliņš.
Šakālis ir ļoti piesardzīgs dzīvnieks. Tas ir nedaudz lielāks par lapsu, bet mazāks par vilku. Pārtiek no dzīvnieku un augu izcelsmes barības. Nesmādē arī maitu. Šakālis medī nelielus dzīvniekus: zaķus, grauzējus, putnus, kukaiņus, zivis un abiniekus. Šim plēsējam ir ļoti laba dzirde, ko tas lieto medījot, saklausot mazo dzīvnieku pārvietošanos zālē. Reizēm šakāļa medījums var būt četras līdz piecas reizes smagāks par pašu plēsēju. Tie parasti ir lielo zālēdāju mazuļi, piemēram, stirnu, briežu, aitu un kazu un citu dzīvnieku pēcnācēji. Šakālis parasti medī viens, bet reizēm tie veido medību grupas.
Dr. biol. Jānis Ozoliņš norādīja: “Ja šakāļi Latvijā ir uz palikšanu, tad pilsētu un lauku iedzīvotājiem būs jārēķinās ar šī nakts plēsēja klātbūtni un vēl vairāk jādomā par mājdzīvnieku un ganāmpulku aizsardzību.”
LMI Silava galvenais pētnieks paskaidroja, ka šakāļi izplatījušies Eiropā un sasnieguši Baltijas valstis ne jau tādēļ, ka klimats ir kļuvis siltāks. “Zeltaino šakāļu sākotnējais dzīves areāls ir Vidusāzijas stepes, kur laika apstākļi ir daudz bargāki nekā Eiropā vai pie mums, jūras piekrastē. Tomēr cilvēks ir ietekmējis šīs sugas izplatību pastarpināti, aizvien paplašinot lauksaimniecības platības. Šakālis ir atklātās ainavas sekotājs,” sacīja Dr.biol Jānis Ozoliņš.
Liepāja dzīvniekiem patīk, pagājušā gadā pilsētā tika manīta lapsa – leģendārajā Liepājas estrādē “Pūt, vējiņi!”
Lasi un abonē žurnālu Medības!
