Zemgales šaušanas centrā viesoties sanāk ja ne bieži, tad regulāri pilnīgi noteikti. Tā mūs viesmīlīgi sagaida ciemos ikreiz, kad dabā nepieciešams izmēģināt kādas preces no medniekveikalu plauktiem. Infrastruktūra ir ērta, šaut var no dažādām distancēm un arī nokrišņu gadījumā ir kur paslēpties. Turklāt šautuve nesnauž arī ziemā. Šoreiz sniegotā janvāra pēcpusdienā, piebraucot pie šautuves vārtiem, tur jau stāv divas Valsts policijas automašīnas. Kas tad nu? Viss kārībā! Kārtībsargi ieradušies uz šaušanas treniņu.
No šaušanas pārbaudījuma līdz pašiem savai šautuvei
Sarunai ar šautuves saimnieku, Bārbeles mednieku kolektīva vadītāju Arvīdu Rozēnu iekārtojamies šautuves namiņā, kur sienas rotā vairākas trofejas un stūrī savu uznācienu vēl gaida skrejošā mērķa stends pneimatiskajai šaušanai, bet par to visu pēc kārtas.
Vajadzība pēc šautuves radusies līdz ar skarbā pieredzē gūtu secinājumu, ka šaušanas prasmes pašu kolektīva medniekiem ir krietni jāuzlabo. To pierādījuši ne pārāk sekmīgie dzinējmedību rezultāti. Tad Arvīds pats ķēries klāt treniņvietas meklējumiem, kas izrādījās procesa pirmais un šķietami vienkāršākais solis. Vieta tur pat kaimiņos tiešām atradās, bet daudz grūtāk bijis pārliecināt kolēģus braukt un trenēties. “Tobrīd vajadzēja to uztaisīt kā neobligāti obligāto pasākumu. Skaidrs, ka sākumā trenējāmies, labākajiem sarūpējām mazas dāvaniņas, bet nekādi normatīvi nebija jānokārto,” atceras pašreizējais Bārbeles mednieku kolektīva vadītājs. Lielākais ieguvums bijis iespēja medniekiem biežāk palietot savu aprīkojumu, izšaut patronas, kas varbūt ilgāku laiku krājušās seifā. Reizēm izrādījās, ka tēmēklis īsti neturas, stobrs ir savu mūžu nokalpojis, patronas nemaz nav tehniskā kārtībā un bijis jāpriecājas, ka šaizes atklājušās šautuvē, nevis mežā.
Pakāpeniski, kad mednieki jau bija saraduši ar šādu pasākumu, tapa arī minimālais normatīvs, kas jānokārto. Sākumā tā prasības bijušas pat vienkāršākas, nekā mednieku praktiskajā eksāmenā, bet ar laiku nedaudz paaugstinātas līdz eksāmena līmenim, kas šā vai tā ir samērā vienkāršs. “Tā nu mēs pāris gadus trenējāmies pie kaimiņiem līdz brīdim, kad būtiski pieauga šautuves izmantošanas maksa. Vienu reizi atbraucām mājās, ar kolēģiem iegājām pirtī un norunājām, ka tajā lietā vajadzētu kaut ko mainīt,” tā Arvīds atceras brīdi, kad dzima doma par pašiem savu šautuvi. Sākumā viss šķitis vienkārši – kas tur ko aizsargvalni neuzbūvēt, vai ne?
Vairāk lasi žurnāla Medības aprīļa numurā vai portālā lasi.lv.
Kinoteātris binoklī, jaudīgas atlaides un kā novērst tirināšanos medībās. Izstāde Outdoor Riga 2026
👉 Abonē 8 mēnešiem bez pielikumiem.
👉 Abonē 8 mēnešiem ar lielo ģimenes komplektu.
Žurnāla Medības aprīļa numurs ir klāt! Iegādājies to šeit
