Medībās gribas iet, nomedīt arī ir vēlme, bet, kad nošauts (šajā gadījumā izvēlēšos tieši šo vārdu) dzīvnieks, tad vairs nezina, ko ar to darīt. Negribas ņemties, ķēpāties, dīrāšanas process nepatīk, to nemāk, tas viss riebjas un ir apgrūtinājums. Protams, ka es nerunāju par alni, briedi vai stirnu. Runa ir par necienītajiem, novārtā pamestajiem medījamiem dzīvniekiem – lapsām, jenotsuņiem, caunām, arī bebriem. Ja vēl bebra gaļu var ēst pats vai atdot četrkājainajiem draugiem, tad ko darīt ar kažokzvēriem? Ne apēst, nelāgi ož, baigā ķēpa ar dīrāšanu! Un ko pēc tam ar tām ādām darīt?
Galvenie argumenti tam, ka kažokādas ir nevērtīgas, ir tāds, ka nevienam tās nevajag, tās neuzpērk, ģērēšana maksā naudu. Ko tālāk darīt, kad izģērēts? Godīgi sakot, tas viss izklausās pēc atrunām! Man personīgi ļoti patīk mazo medījamo kažokzvēru medības viena iemesla dēļ – proti, medījums ir mazs, medības azartiskas, gandarījums liels. Personīgais ētikas princips nosaka – ja dzīvnieks ir nomedīts, tas ir jāizmanto. Ja negribas, nav laika un nav iespēju izmantot, tad risinājums ir pavisam vienkāršs – nespiest sprūda mēlīti. Var dzīvniekus sabildēt, nofilmēt, papriecāties tāpat, bet šāviens nav jāraida. Jā, ir daudzi mednieki, kuri izvēlas nemedīt lapsas, jenotsuņus un arī bebrus, jo viņiem nav iespēju izmantot ādas, nav vajadzīga bebra gaļa, un tā patiesi ir ētiska mednieka rīcība.
Facebook grupā Hunting in Latvija ievietojām aptauju, lai noskaidrotu, ko tieši mednieki dara ar ādām. Patiesībā rezultāti ļoti nepatīkami pārsteidza. Vairāk nekā puse mednieku atbildēja, ka kažokzvērus pamet mežā, aprok, jo tie nav vajadzīgi. 21% aptaujāto norādīja, ka ādas ģērē, bet tās krājas mājās kaudzē. Niecīga daļa no ādām gatavo segas, vestes, mufes u. c. Viens procents atzinās, ka ādas tirgo, citi glabā sālītas, citi tikai izģērē, vēl daļa atdod citam medniekam. Bija mednieki, kas norādīja, ka kažokzvērus nemedī, citi sūdzējās par to, ka neviens ādas neuzpērk, vēl kādam ģērētāji ādas bija sabojājuši.
Te gan ir jānodala divu veidu kažokzvēri – lapsas, jenotsuņi atsevišķi, bebri atsevišķi. Tas tādēļ, ka lapsa un jenotsuns nav ēdami un nenodara milzu postījumus mežsaimniecībai. Savukārt bebra gaļa ir lietojama, kā arī ir situācijas, kad medību tiesību īpašnieki pieprasa, lai mednieki medī bebrus postījumu vietās, citreiz pat norādot, ka bebraines ir jālikvidē un visi bebri jāiznīcina.
Par aptaujas rezultātiem bija divējādas sajūtas. Mednieku ētikas kodekss nosaka, ka mednieks medī to, ko nepieciešams vai ko pēc tam izmanto, un iespēju robežās izmanto to, ko ir nomedījis. Medīt vairāk, nekā nepieciešams vai to prasa apstākļi, nav ētiski.
Tādēļ attieksme, ka medījumu gluži vienkārši pamet mežā, man šķiet nepieņemama, jo es personīgi izmantoju katra nomedītā dzīvnieka ādu, izņēmums ir kašķainie, kas tiek iznīcināti.
Tādēļ viedokli vaicāju Latvijas Mednieku savienības (LMS) valdes loceklim un medniekam Artūram Surmovičam, kurš aktīvi piedalījās ētikas kodeksa izstrādē.
“Es saprotu, ka medības dažreiz var radīt grūtības un izaicinājumus, bet, ja mednieks nezina, kā izmantot medījumu vai negrib izmanot to, iespējams, ir jāapsver iespēja medību procesu aizvietot ar šautuves apmeklējumu. Uzliec bebra mērķi un šauj, cik uziet, un nav arī pēc tam galvassāpes par medījuma apstrādi un izmantošanu.
Es pats lapsas medīju ļoti maz (tikai slimās) tieši šī iemesla dēļ – nav daudz iespēju apstrādāt trofeju. Par bebru runājot, ja jāmedī postījumu vietās, ir nepieņemami, ja pārtikā izmantojamu bebru aprok vai izmet. Var izmantot bebra ādu, galvaskausu kā trofeju, gaļu. Ja kāds saka, ka nevienam gaļu nevajag, jautājums – cik daudziem tā ir piedāvāta?
Ja pašam medījumu nevajag, var aizvest uz pārstrādes uzņēmumu un izgatavoto produkciju (konservus) ziedot Ukrainas vai Latvijas iedzīvotāju atbalstam. Starp citu, LMS tagad sadarbībā ar Ukrainas nevalstiskām organizācijām sedz konservu izgatavošanas izmaksas. Sataisi konservus vai desas un piedāvā kolēģiem, jo medību produkcija ir labākais medību vēstnesis starp nemedniekiem.
Manuprāt, daudzi neiedomājas, ka lapsas galvaskauss ir vērtējama trofeja. Iespējams, ka ar zelta medaļu novērtētas lapsas galvaskausa trofejas ir mazākam skaitam mednieku nekā zelta staltbriežu buļļa trofejas! Visi grib staltbriežu ragus, bet cik medniekiem ir sagatavota lapsas trofeja?”
Artūrs Surmovičs arī uzsver, ka medniekam būtu apsveicami daļu produkcijas veltīt labdarībai, taču kā jebkas cits arī labdarība ir jāveic saprāta un savu iespēju robežās. “Es pat teiktu, ka medījuma produkcijas realizēšana nav nekas slikts. Ir daudzi cilvēki, kuri labprāt bauda medījumu, bet paši dažādu iemeslu dēļ nevar vai negrib doties medībās, bet tajā pašā laikā nejūtas ērti, par brīvu izmantojot kāda mednieka piedāvāto produkciju. Šādā situācija visi ir ieguvēji – vieni galdā var likt garšīgu medījumu, otri nosedz medījuma iegūšanas vai pārstrādes izmaksas (kas nav mazas). Jāatceras, ka medības nedz sākas, nedz arī beidzas ar šāvienu. Medījuma apstrāde un izmantošana ir loģisks medību procesa turpinājums. Bet, ja no visa aizraujošā medību procesa saista tikai šāviens, iespējams, piemērotāka vieta ir šautuve.
Es saprotu, ka var būt situācijas, kad nav iespēju medījumu apstrādāt, piemēram, lapsu. Ja lapsa nomedīta un tiešām nav ko ar to darīt, šādos izņēmuma gadījumos vēlams nomedīto dzīvnieku aprakt, nevis pamest mežā vai grāvī. Tā tiek veicināta dažādu slimību izplatība, tostarp arī trihineloze mežacūkām.
Ādas ir skaists dizaina elements – mašīnā, mājā, medniekmājā, birojā! Jebkurā gadījumā, ja nezini, ko ar medījumu vēlāk darīt, tas ir jāņem vērā pirms sprūda mēlītes nospiešanas!”
Artūrs Surmovičs
Artūrs Surmovičs
Latvijas Mednieku ētikas kodekss
# Ētiska attieksme pret nomedīto dzīvnieku ietver arī atbilstošu un cieņpilnu medījuma izmantošanu un eksponēšanu tādā veidā, lai tas nebūtu aizskaroši citiem medniekiem un sabiedrības locekļiem.
# Mednieks medī to, ko nepieciešams vai ko pēc tam izmanto, un iespēju robežās izmanto to, ko ir nomedījis. Medīt vairāk, nekā nepieciešams vai to prasa apstākļi, nav ētiski.
Ko iesākt ar kažokādām?
Tādu jautājumu uzdeva kāds no žurnāla lasītājiem. Nomedī, nodīrā, sasāli, nogādā ģērēšanai, samaksā naudu. Ko tālāk? Te jau runa ir par vēlmi kaut ko patiesi darīt, atbildīgi izturēties pret medījumu. Protams, jebkurš šis risinājums vairāk vai mazāk maksā, bet, kā jau iepriekš minēts, ja nav ko darīt ar ādām, nespied sprūda mēlīti! Izņēmums varētu būt kašķainas lapsas un jenotsuņi, arī caunas. Viss patiesībā atkarīgs no izdomas, vēlmes darboties.
Sasālītu ādu pareizos apstākļos, ja nav ielikta saldētavā, ilgāk par sešiem mēnešiem glabāt noteikti nevajadzētu, tad tās būs sabojātas. Labi izģērētas ādas var glabāties ilgi.
Bebrāda
Bebrāda ir ļoti izturīga. Man mājās vecas, slikti izģērētas ādas uz krēsliem un dīvāniem, arī auto sēdekļa stāv jau gadiem. Tās neplīst, nepūkojas. It īpaši patīkami ir uz automašīnas sēdekļa – ziemā silti, vasarā – vēsi. No 21 bebrādas, kas tika krātas trīs gadus, izgatavoju gultas pārsegu. No bebrādas izgatavots kažoks, jaciņas. Daudzi mednieki no bebrādas sašuj siltas vestes medībām ziemā. Godīgi – nekas nav siltāks par kārtīgu kažokādas apģērba gabalu medībām ziemā. No bebrādas var arī izgatavot paklājus kaut vai guļamistabai. Tāpat var sašūt spilvenu. Apkakles, sēdekļi, aproces. Iespēju ir ļoti daudz. Var mēģināt ielikt informāciju sociālajos tīklos un mēģināt ādas pārdot kaut vai par pašizmaksu, lai nebūtu mīnusos, bet, no otras puses, vai iespējams samaksāt par medībprieku un to novērtēt naudas izteiksmē? Ārzemēs ādu ģērēšana un ādas izstrādājumi ir ļoti dārgi, mums tas ir praktiski bez maksas, tā ka var mēģināt tirgot tur jau izģērētas ādas. Ādas var arī kādam dāvināt jubilejā – gluži vienkārši dāvana nebūs jāpērk veikalā.
Izmantošana
Segas, spilveni
Vestes, jakas, mēteļi
Cepures, mufes
Dizaina elements
Dāvana radiem vai draugiem
Izģērētu pārdošana
Lapsāda, jenotsuņa āda, cauna
Šo dzīvnieku ādas nav tik izturīgas kā bebrādas, toties tieši lapsāda un jenotsuņa āda ir ārkārtīgi siltas. Gaides medībās ziemā nekā nav siltāka un labāka par lapsādas vai jenotsuņa ādas kažoku. Tāpat arī ikdienā var valkāt lapsādas kažoku, it īpaši ziemas laikā. Ārzemēs varbūt ir agresīvi zaļie, kas aplej ar krāsu, bet Latvijā tāds kažoks izraisa tikai sajūsmu.
No šīm ādām var izgatavot apkakles, aproces, atslēgu piekariņus. Protams, izgatavošana maksā naudu, bet to visu var notirgot, uzdāvināt, pats lietot. Tas viss ir tāds mazs, jauks elements, kas liecina par to, ka esi mednieks un atbalsti medniecību.
No 28 lapsādām man Lietuvā pašuva fantastisku segu, kas ne tikai eleganti izskatās, bet arī ir ļoti skaista un silta. Lapsādas arī krāju vairākus gadus, līdz bija iespēja tās izmantot. Kaimiņiene nopirka par pašizmaksu padsmit lapsādas, lai pašūtu sev kažoku. No jenotsuņu ādām ir šūdināti spilveni, kas kalpo jau gadiem, ir arī krāsota apkakle, kas ideāli piemērota ziemas teātra sezonai.
Cerēt, ka kāds no malas atnāks un pateiks, ko darīt, nav labais tonis. Vaimanāt par to, ka neviens neuzpērk, – arī ir stāsts no sērijas vissirslikti.lv. Varbūt šeit pat slēpjas kāda biznesa ideja! Ir daudz lietu, ko var darīt ar ādām, tikai vajadzīga apņemšanās un vēlme darboties. Negribi ķēpāties? Ir viens labs risinājums – nespied sprūda mēlīti!
Izmantošana
Segas, spilveni
Vestes, jakas, mēteļi
Cepures, mufes
Dizaina elements
Dāvana radiem vai draugiem
Izģērētu pārdošana
Problēma
Daudzi sūdzas, ka tajās dažās ģērētavās, kas darbojas Latvijā un Lietuvā, bieži ādas tikušas sabojātas, atdotas neīstās, piedevām vēl vienā gadījumā seska vietā atdota caunāda. Ādas esot caurumainas, savēlušās, nekvalitatīvas. Protams, liela nozīme ir tieši pirmapstrādei, cik kvalitatīvi tā veikta, tomēr situāciju neuzlabo ģērētavu bezatbildīga rīcība, kad sajauktas un sabojātas ādas, bet paņemta samērā liela samaksa par pakalpojumu.
Lapsādas sega
Foto: Linda Dombrovska
Medījamie dzīvnieki: ko saka lapsa
Žurnāla Medības pielikums. Selekcija un piebarošana!
Jūsu Safari tīmekļa pārlūkprogramma ir novecojusi! Iesakām to nekavējoties atjaunot, lai saturu šajā portālā varētu lietot pilnā apmērā. Vai varat izmantot kādu no populārākajām pārlūkprogrammām, piemēram, Google Chrome vai Firefox.
