No izdevuma Mednieka gads 2021!
Ja būtu jāraksturo, kas ir mednieku kolektīvs no sociālā viedokļa, tad tā vispirms ir cilvēku kopa, kurā apvienojušies cilvēki ar vienādām interesēm. Šajā gadījumā – vēlmi medīt.
Katrs cilvēks – personība
Taču katrs no mums ir personība ar savām vēlmēm, ambīcijām un pārliecību. Savu dzīves pieredzi un vēlmi uzzināt ko jaunu, mācīties, mīlēt un cienīt citus, viņu viedokli un zināšanas vai gluži pretēji – turēšanos pie savas līdzšinējās zināšanu bagāžas un katras jaunas atziņas naidīgu uztveršanu, jo tā nākusi no malas, nevis radīta paša prātā, tātad sveša un nepieņemama. Vēl bēdīgāk, ja vēlme medīt apvienota ar pārākuma un valdonības izrādīšanu. Šīs pavisam cilvēciskās īpašības tad arī nosaka mikroklimatu ikvienā, ne tikai mednieku kolektīvā. Lai kā mēs to negribētu, laikam ritot, nāk jauni cilvēki ar jaunu redzējumu, kas balstīts zinātniskās atziņās, ir elastīgāks un efektīvāks par to sistēmu, kādā darbojušies mūsu priekšgājēji un arī mēs paši šobrīd. Cauri laikiem mednieki ir pierādījuši, ka, psiholoģes Valentīnas Saukas vārdiem runājot, ir cienījami un godājami sabiedrības locekļi ar augstu atbildības sajūtu.
Divi stāsti
Tas, kāds mikroklimats ir mednieku kolektīvā, ir tieši atkarīgs no to mednieku pārliecības, izpratnes un komunikācijas spējam, kuri konkrēto kolektīvu vada. Ja šie cilvēki ir atvērtas un atzītas personības, kuras apzinās savu varēšanu, sarežģījumu mednieku savstarpējās attiecībās kolektīva iekšienē parasti nav. Laikam ritot, šādos kolektīvos notiek nesāpīga paaudžu maiņa. Vecāko vīru vietā nāk jauni, enerģiski un, galvenais, zinoši cilvēki. Savukārt nu jau bijušie kolektīva vadītāji kļūst par atzītiem padomdevējiem, pie kuriem labprāt vēršas pēc padoma, kuri ir visu mīlēti un cienīti. Meklējot stāstus par mednieku likteņiem žurnālam Medības, visbiežāk nācies sastapt tieši šādus cilvēkus – dzīvesgudrus un atzītus.
Taču var būt arī pavisam cits stāsts. Tas ir par medniekiem, kuri savas medību gaitas sākuši pagājušā gadsimta sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados un… tur arī palikuši. Palikuši ar pārliecību, ka ir tikai viena taisnība – viņu, un bailēm no vientulības, no tā, ka nevienam nebūs vajadzīgi, tāpēc tiek darīts viss, lai iegūtu maksimālo labumu šajā brīdī, nedomājot par kolektīva nākotni. Tiek darīts viss, lai izrēķinātos ar katru sāncensi, kurš mēģina ko iebilst. Šādas neapdomīgas rīcības sekas visbiežāk ir apvērsums vai pat medību kluba izjukšana. Savukārt jaunie un enerģiskie mednieki gūst negatīvu dzīves pieredzi. Protams, kāds tūlīt pārmetīs – tādus paši ievēlējāt, jo ikviena kluba vadība ir vēlēta. Taču ko darīt, ja daļa mednieku ar savu likteni samierinājušies un baidās no pārmaiņām, bet pārējiem nepietiek balsu?
Cienījami cilvēki
“Par medniekiem man ir ļoti labs priekšstats, jo tā ir mūžsena nodarbe, var teikt, pat profesija, kurā nevis saņem algu, bet pat maksā, lai ar to varētu nodarboties,” ir pārliecināta psiholoģe Valentīna Sauka. “Lielākā daļa man pazīstamo mednieku arī pārstāv tās vērtības, ko vīrietī vērtējam visaugstāk – vīrišķīgumu, pamatīgumu un ģimeniskumu, vēlmi dalīties ar to, ko ieguvuši.
Patiesi krietns mednieks nekad nebūs rausējs sev.
Taču nodarbošanās ar medniecību nes sev līdzi arī milzīgu atbildību. Turklāt ne tikai par sevi, bet arī par citiem cilvēkiem. Galu galā, mednieks rīkojas ar šaujamieroci! Tāpat ir arī ar paaudžu maiņu – nevar stafeti nodot kuram katram, tā arī ir atbildība. Mežs ir jāmīl un jāciena, nevar no tā tikai ņemt. Ir jāiemācās mežam dot atpakaļ, un tikai tādam cilvēkam var uzticēt vadīt medību kolektīvu,” saka psiholoģe.
Pārbaudījums ar varu un naudu
Turpinot domu, Valentīna Sauka norāda: “Ir sena atziņa, ka cilvēku pārbauda ar varu un naudu. Un ja cilvēks kolektīvā ir bijis nozīmīga persona, viņš to atsevišķos gadījumos vēlas izmantot pēc iespējas ilgāk. Mums ir labs piemērs kaimiņvalstī Baltkrievijā – nu nevar cilvēks tik viegli tikt galā ar varas pārbaudījumiem. Un ir jautājums, kāpēc. Atbilde saistīta ar psiholoģisko veselību, kuru nemaz tik viegli nevar mainīt. Ielūkojoties dziļāk, cilvēki, kuri demonstrē savu pārākumu, izmantojot varu, ir ārkārtīgi vientuļi. Viņu pozīcija – es kaut kas esmu; es parādīšu, kas es esmu – izdzenā viņiem šo vientulību… Mēs kādā brīdī piedzimstam un kādā brīdī arī mirstam. Un kāds tad ir mūsu dzīves uzdevums? Vai iekapsulēties savās problēmās, vai arī tās apzināties un risināt, saprotot, kāpēc ar mani notiek tā, kā notiek. Mednieku kolektīvā šī apzināšanās ir ārkārtīgi svarīga. Ja cilvēkam jau ir, piemēram, 80 gadu, es ļoti atvainojos, uzmanība un koncentrēšanās procesi var vairs arī nebūt līmenī. Šādu cilvēku atstāt varas pozīcijā nemaz nav labi ne citiem, ne viņam pašam. Tas nav arī droši.”
Dodot gūtais neatņemams
“Taču šie cilvēki neapzinās, ka, laikus notiekot paaudžu maiņai, viņus neatstums, bet cienīs. Viņus neaizmirsīs, un viņi vienmēr būs gaidīti un… nebūs vientuļi. Savukārt arī gados jaunākie jutīsies novērtēti no gados vecāko puses, un veidosies labas ģimeniskas attiecības, nevis tādas, par kurām ne vienu vien traģisku sižetu radījis Rūdolfs Blaumanis… Gados vecākais un pieredzējušākais būs vienmēr līdzās, lai jaunajam palīdzētu attīstīties. Tad nav baiļu no konkurences, to vietā nāk uzticēšanās,” skaidro psiholoģe. “Jā, arī bailes no konkurences ir iemesls, kāpēc veidojas paaudžu konflikts. No sākuma jaunais tiek mācīts, un tad skolotājs kādā brīdī saprot, ka māceklis viņu pārspēj. Tajā brīdī viņš nevis lepojas ar savu skolnieku, kas būtu labā prakse, bet saskata viņā konkurentu, pret kuru jācīnās.”
Kāds nepozitīvs stāsts
Šādas situācijas tipisks piemērs notika kādā nelielā medību klubā Vidzemē. Medību kluba vadība solīja nodot stafeti gados jauniem medniekiem, kuri centīgi mācījās, lai patiešām būtu cienīgi turpināt, kā tobrīd viņiem šķita, labi iesāktās tradīcijas. Taču kārtējā kluba sapulcē jaunie mednieki piedzīvoja vilšanos – solījums netika pildīts un, visticamāk, baidoties no konkurences un jaunām, lai arī progresīvām vēsmām, stafetes kociņš tā arī jaunajai paaudzei netika nodots. Gāja laiks, un tika pieņemti valdes lēmumi, kuri bija vērsti uz to, lai apmierinātu pie varas esošo ambīcijas un ierobežotu katru jauno mednieku centienu. Lēmumi, kuri ir pretrunā ne tikai ar veselo saprātu, bet arī medījamo dzīvnieku bioloģiju un paradumiem, medību objektā esošo zemju īpašnieku saimnieciskajām interesēm. Interesanti, ka šie lēmumi netika ievēroti, kad medībās nebija jauno mednieku… Sākās nomedījamo dzīvnieku apjoma slēpšana, meli par it kā pieņemtiem valdes lēmumiem, kuru realitātē nemaz nav bijis…
Psiholoģe Valentīna Sauka šādu situāciju raksturo kā atklātu varas demonstrāciju. Ko šādā situācijā darīt? Vislabāk, ja ir iespēja izvairīties no konflikta un sameklēt citu medību klubu.
“Vienmēr jācenšas meklēt veselīgāku vidi, kurā uzturēties, attīstīt savas prasmes,” uzskata psiholoģe. “Cīnoties situācijā, kurā nav pat teorētiskas iespējas uzvarēt, var tikai pazaudēt paša veselību. Ne velti saka – suns spalvu met, tikumu ne. Ņemot vērā medniecības lielo nozīmi un atbildību, iespējams, laiku pa laikam medniekiem būtu nepieciešamas klīniskā psihologa konsultācijas, lai novērtētu, vai konkrētā persona drīkst rīkoties ar ieroci. Tā ir arī pašam savas situācijas apzināšanās – vai tiešām ar manu psihisko veselību viss ir kārtībā? Gadiem ritot un nevēloties pieņemt reālo situāciju, cilvēkam rodas nerealitātes izjūta. Prātā viņam šķiet, kas visu iespējams paveikt, taču realitātē tā nav. Kāpēc ir cilvēki, kuri pret šādu situāciju neiebilst? Iespējams, viņus nomāc vēl attīstītā sociālisma laikos gūtais domāšanas mantojums, pat iebaidīšana: ko par mani teiks vai padomās citi, kā tas izskatīsies no malas, mani taču sodīs par to, ka izteikšu savas domas! Un šādi cilvēki ir gatavi runāt tikai aiz muguras. Kad jāstājas pretī netaisnībai, viņi klusē.”
Ar kādām sekām tas draud palicējiem? Visticamāk, aizejot gados jaunajiem medniekiem, klubs nespēs pildīt ne finansiālās saistības, nedz apsaimniekot medību platības atbilstoši noslēgto medību tiesību nomas līgumu nosacījumiem. Un tas ir kluba beigu sākums.
Pozitīvais piemērs
Kādā citā mednieku klubā Zemgalē ir pavisam cita situācija. Medību kluba vadītājs jau laikus saprata, ka laiks paņem savu un vairs nepietiek spēka – kad esi arī medību vadītājs, tu ej visiem pa priekšu. Bet ja vairs tik ātri paiet nevari? Nav forši. Lai strādā jaunie. Cienījamā mednieka lēmumu kluba biedri respektēja un lūdza viņu palikt valdē kā padomdevēju. Pats sirmais kungs atzina, ka viņš vienmēr mācējis laikus nodot stafeti jaunākiem cilvēkiem un viņam visur ir labi draugi, kuri viņu nekad neaizmirst… Tāpēc ir jāprot laikus paiet malā.
Lasi un abonē žurnālu Medības!
Žurnāla Medības pielikums – Medību saimniecība un medījamo dzīvnieku veselība!
Par mednieku klubiem un reiderismu. Podkāsta “Šauj garām!” 17.epizode
